"Ruta Birgere ir īsts brīnums!" saka izrādes Gribu, bet baidos režisore Anita Sproģe. "Rutiņa bija pirmā, kas zināja savu tekstu no galvas, viņas gatavība strādāt ir apbrīnojama. Tas vien, ka viņa piedalās izrādē, rada tādu ētisko līmeni… Un arī izrādes varoņiem viņa ir tāds standarts, ar ko sevi salīdzināt."
Aktrise ir Valmieras teātra standarts un "zelta prove". Nākusi no Latvijas pirmās brīvvalsts inteliģences aprindām ar stingru audzināšanu, nopietnu izglītību, brīvi pārvaldītām svešvalodām, fizisku izturību un možu garu. Ikviena viņas loma, vienalga, cik ilgu skatuves laiku aizņem, ir absolūti svarīga režisora koncepcijā un izrādes kopējā zīmējumā, un to novērtē ne vien pieredzējušie režijas meistari, bet arī pavisam jaunie censoņi. "Ir sajūta, ka ap pieredzējušām aktrisēm dzīves laikā ir izaudzis apkārt tāds enerģijas mākonis, un Rutai Birgerei tas ir visspēcīgākais. Kad viņa parādās – telpā mainās enerģija," apgalvo režisors Elmārs Seņkovs, kurš aktrisi kā pirmo izvēlējās savam sievu korim izrādē Raudupiete.
Pēc Nacionālā teātra studijas absolvēšanas un vienas sezonas šajā kolektīvā pārējais Rutas Birgeres liktenis saistīts ar Valmieras teātri. Kopš 1950. gada, kad viņa ieradās Valmieras teātrī, režisores Annas Lācis uzrunāta, viņa ir spēlējusi visdažādākās lomas – no liriskām varonēm līdz revolūcijas cīnītājām, no kreftīgām lauku sievām līdz dzimušām aristokrātēm: In Senu (Thai Djan Čuna Dienvidos no 38. paralēles, 1950), Agafju Tihonovnu (N. Gogoļa Precības, 1951), Monu (M. Sebastjanu Zvaigzne bez vārda, 1957), Rozi (P. Pētersona Man trīsdesmit gadu, 1962), Leikartu Lību (A. Upīša Zaļā zeme, 1965), Veriņu (P. Putniņa Pasaulīt, tu ļaužu ēka..., 1972), Voiņicku (A. Čehova Tēvocis Vaņa, 1983), Elvīru (J. Krūsvala Mākoņu krāsas, 1984), Betu (I. Indrānes Zemesvēzi dzirdēt, 1986), Dori (V. Sauleskalna Meldermeitiņa, 1991), Sprintiju (M. Saimonas Izdzīvošanas ābece vecākām kundzēm, 1994), Rozāliju Solimeni (E. De Filipo Filumena Marturano, 1995), Džesiju (N. Saimona Kāpēc tas tā, Mel?, 1995), Sofiju Ivanovnu (N. Ptuškinas Šie saldie Ziemassvētku sapņi jeb Liktenim tā labpatikās, 2000), Mīli (R. Blaumaņa Potivāra nams, 2001).
Ruta Birgere ar gadiem režisoriem kļuvusi par savdabīgu talismanu, jo kopā ar viņu uz skatuves parādās Valmieras teātra aktieru kvintesence: nepārejoša interese par teātri jebkurā izpausmē, dziļa labvēlība pret kolēģiem un profesionāla pašcieņa. Tās sajūtamas ikvienā lielākā vai mazākā lomā: Rogožina mātē (F. Dostojevska Idiots, 2006), Anfisā (A. Čehova Trīs māsas. Versija, 2007), Dāmā (A. Čehova Ķiršu dārzs, 2009), Boila kundzē (A. Kristi Peļu slazds, 2009), Mazbērzu Vecomātē (R. Blaumaņa No saldenās pudeles, 2010).
2007. gadā Ruta Birgere saņēma augstāko novērtējumu Latvijas teātra mākslā – Spēlmaņu nakts balvu par Mūža ieguldījumu, 2009. gadā kļuva par Triju zvaigžņu ordeņa kavalieri, bet 2013. gadā tika uzņemta Latvijas teātra Zelta fondā.