Fufas – Raņevskas lomā (loma A. Obrazcova lugā Divas sirdis, par kuru aktrise saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada labākā aktrise, kad jau gadu iepriekš bija ieguvusi Spēlmaņu pateicību par mūža ieguldījumu skatuves mākslā) viņa ir atsegusi savas vistraģiskākās talanta nervu stiegras un izdzīvo vecas, vientuļas, nevajadzīgas aktrises un sievietes pēdējos piecus gadus. Ar savu vecišķo ekscentrismu, ar savām neveiklībām, ar nespēku, ar baiso apziņu, kas ik pa mirklim uzzib viņas acīs, – par bioloģiskā pulksteņa nenovēršamajiem tikšķiem. Un ar apskaužami vitālu, skaidru prātu, pilnu humora, drosmes, laimes un mīlestības. Savu mīlestību viņa atdod Ļiļai – Inārai Sluckai –, kura "nejauši" ieklīdusi pie dižās aktrises un uzdodas (un ir) lieliska apteksne – sarunu biedrs."
Laiks ir nepielūdzamais liecinieks – kopš šī mana teksta publikācijas (recenzija Leģenda + izrāde = dzīve, Diena, 2003. gada 5. marts) pagājis gandrīz desmit gadu. Aktrise teātri atstāja 2004. gadā, pēdējos gados smagi slimoja un īsi pirms jaunā – 2013. – gada atnākšanas klusi devās aizsaulē. Savu – Nacionālo – teātri viņa saņēmās apciemot tikai sezonas kopīgajai fotografēšanās reizei atvasarā, kad arī veica tradicionālo rituālu – uz gadu piešķīra savu gredzenu kādai jaunākai kolēģei – skatuves "labākajai mīlētājai", kā rakstīts šīs teātra "iekšējās goda balvas" reglamentā.
Manas personiskās atmiņas, protams, nesniedzas līdz Veltas Līnes lomām sešdesmitajos gados – aktrises kā jaunas kaismīgas mīlētājas laikiem. Rakstu arhīviem es īsti neuzticos, jo labi zinu, cik kaprīzi un subjektīvi ir kritiķu iespaidi, kaut uzrakstīts vēsturei ir akmenī kalts. Drīzāk – foto un ekrāna mirkļu fragmenti, kas Līni atbur dzīvei kā visai fatālu, izaicinošu, temperamentīgu, asu un vienlaikus rezignētu jaunu valšķi, šodien teiktu – lietišķo sievieti, kam nekas cilvēcīgs tomēr nav svešs. Taču šīs lomas, šķiet, ir izgaisušas teātra vēstures melnajā caurumā kopā ar paaudzi, kam Līnes Roze (Pētera Pētersona Man trīsdesmit gadu) bija jaunības kaisles zīme. Tāda diemžēl ir teātra – šeit un tagad mākslas – traģiskā iedaba.
Manā pieredzē jau ir lieliskās Līnes vecenes. Viņa nebija nekāda mīlīgā, pieglaudīgā kukažiņa, drīzāk šerpa "bāba", pat tad, kad feijeriskajā komēdijā Skrandaiņi un augstmaņi no paprastas «proletārietes» ielīda itāļu grāfienes ādā. Līnei izdevās arī nospēlēt traģisko latviešu māti un lepno mājas dvēseli – filmā Cīrulīši (1975) – pēc jaudas teju analogu ikoniskajam Lilitas Bērziņas tēlam no Limuzīna Jāņu nakts krāsā.
Un vēl mana atmiņa glabā izcilu profesionālās sāncensības paraugu – kopā, tikai paralēlās izrādēs, ar ģeniālo tīrradni Antru Liedskalniņu viņas tēloja/iedzīvojās Eleonoras lomā kādas franču bulvārlugas Hamilkāra kungs iestudējumā (1981), kuru režisoram Mihailam Kublinskim kopā ar četriem aktieriem – Liedskalniņu, Līni un viņu izcilajiem partneriem Jāni Kubili un Kārli Sebri – izdevās pārvērst augstās traģēdijas līmeņa stāstā par… vecumu, vientulību un mīlestību, kura nekad nav pazinusi pulksteni. Stāstā par to, ka sieviete ikvienā vecumā spēj būt eleganta, drosmīga, kārdinoša.
Es negribu te atkal valkāt vārdu klišejas "aizgājusi latviešu teātra leģenda", "izcilā māksliniece" un tamlīdzīgi, jo šis nav leģendām labvēlīgs laiks – pēc būtības par teātra un kino leģendu rūdās ilgos, daudzu lomu pašplosmē izmocītos sūra darba gadu desmitos. Domāju, Velta Līne skarbi pasmietos par visām tām "zvaigznēm", kuras ik vakaru dēj mūsu televīzijas un šovi. Un viņas smiekli būtu nežēlīgi. Bet pelnīti.
Atvadīšanās no mākslinieces notiks Nacionālajā teātrī no plkst.11.30 līdz 13, bet apbedīšana - Pirmajos Meža kapos plkst.13.30.