Harolds Pinters. Noslēpumains ģeniāls puisis

Šis emocionāli izkāpinātais pārspīlējums daudz vairāk atspoguļo H.Pintera patieso nozīmi nekā enciklopēdiskais atzinums, ka "Pinters līdzās Bertoldam Brehtam un Semjuelam Beketam ir viens no dižākajiem XX gadsimta dramaturgiem" vai ka viņš "līdzās Eižēnam Jonesko pārliecinoši piesaka sevi kā intelektuālā teātra novatoru". Par kādu gan šoku var būt runa — vien skumja nenovēršama likumsakarība. Jau 2005.gadā H.Pinters savu Nobela prēmijas runu Māksla. Patiesība. Politika iesāk ar vārdiem "atvainojiet, ka nevaru būt Zviedrijā," un dedzīgo lekciju, kurā milzīga daļa veltīta skarbai ASV patvaļas kritikai, nolasa, atrodoties invalīdu ratiņos. Politiķu locīto jēdzienu "amerikāņu tauta", kuras vārdā viss tiekot darīts, viņš salīdzina ar ērtu spilvenu, kas vieš pašapmierinātību, smacē cilvēka inteliģenci un notrulina spēju kritiski domāt. Vēzis postīja H.Pintera miesu jau kopš 2002.gada. Salīdzinot dažādu laiku intervijas, var redzēt pakāpenisku matērijas padošanos, bet joprojām nekas nekait H.Pintera aristokrātiskajam garam un piparotajai mēlei. Ar apskaužamu humora izjūtu uz televīzijas žurnālista Čarlija Rouza jautājumu 2007.gada martā, vai slimības laikā viņš ko jaunu par sevi uzzinājis, H.Pinters atbild ar smiekliņu: "Jā. Būt mirušam nav jauki…" Paužu meistars H.Pinters piedzima 1930.gadā Haknejā — darba ļaužu kvartālā Londonas austrumdaļā Anglijā dzimušu ebreju ģimenē. Veidojas tuvas attiecības ar māti, taču ar stingro tēvu puika nesatiek. Otrā pasaules kara sākumā Pinteru evakuē no pilsētas, un līdz 14 gadu vecumam viņš dzīvo no ārpasaules noslēgtā pilī kopā ar citiem 26 zēniem. Iespējams, tieši šeit Pinters saņem pirmos impulsus savas daiļrades klaustrofobiskajai pamatintonācijai. Mūža nogales intervijās viņš atzīstas: "Nekad dzīvē neesmu spējis aizmirst sajūtu, ka uz tevi met bumbas." Bieži viņš lugu darbību pārnes uz noplukušām, mitrām īrētām istabām vai namiem. Viņa pirmajā lugā visi personāži ir akli, un nav nekādu šaubu, ka viņi nezina, no kurienes viņi nāk un uz kurieni iet. Laikraksts Herald Tribune, atvadoties no Pintera, secina: "Britu dramaturga talants saskatīt ikdienā nelaimi vēstījošo un klusumā troksni padarīja viņu par savas paaudzes ietekmīgāko un visvairāk atdarināto dramaturgu". Sākotnēji Pinters ir daudzsološs dzejnieks ar izteikti pacifistiskiem uzskatiem, bet būtiskāko devumu viņš tomēr atstājis dramaturģijā. Jau ar pirmajām lugām — Istaba (1957), Dzimšanas dienas svinības (1958) un Latvijā viszināmāko lugu Sargs (1960) — H.Pinters piesaka savu atdarināšanas vērto stilu. Tipiski pinteriskas lugas bieži dēvē par comedies of menace (baismu/biedu komēdijas), kuras varētu dēvēt arī par traģifarsiem. Lugas ir sarežģītas, tīši neskaidras, tajās darbojas tikpat kā anonīmas personas, parādās dažādi dīvaini svešinieki vai kāds nenosakāms, dīvains spēks no ārpasaules. Pēdējās intervijās dramaturgs skaidro savu pasaules izjūtu — realitāti viņš ierauga kā kristāla bumbu, kura met zibšņus. Viņa uzdevums — noķert šos dažādos skatpunktus. Pinteram raksturīgi īsi, aprauti dialogi, līdz pilnībai novedot spēju izmantot pauzes. Zviedru Karaliskās akadēmijas Nobela prēmijas paziņojumā teikts, ka Pinters "zem ikdienišķas pļāpāšanas atsedz apslēptos bezdibeņus un ielaužas depresijas slēgtajās telpās". Pats dramaturgs ir uzsvēris savu daiļrades intuitīvo metodi: "Es sāku pār personāžiem valdīt tikai pašās lugas beigās. Līdz tam viņi dzīvo paši savu dzīvi." 2004.gadā H.Pinters negaidīti paziņo, ka lugas vairs nerakstīs. Divtik aktīvi viņš pievēršas politiskajai žurnālistikai. Jau daudzus gadus pirms tam viņš ir parakstījis petīcijas, piedalījies demonstrācijās, piemēram, 1985.gadā kopā ar amerikāņu dramaturgu Arturu Milleru dodas uz Turciju, lai aizstāvētu tur apcietinātos žurnālistus un rakstniekus. Slavena ir Pintera kritika Savienotajām Valstīm, dramaturgu satrauca, cik šīs valsts noziegumi ir pavirši ieskicēti vēsturē. No Nobela lekcijas: "ASV gluži klīniski ir manipulējušas savu tiekšanos pēc varas visā pasaulē, tajā pašā laikā izliekoties par valsti, kas cīnās par universālu progresu — veikla, atjautīga un visai sekmīgi izraisīta hipnoze, neapstrīdami ļoti ietekmīgs, prasmīgi izveidots šovs, ko raksturo brutalitāte, augstprātība, cietsirdība, nevērība pret citiem, pret apkārtni." Mūsu laiku Čehovs Kinomīļi šogad varēja veldzēties filmas Okšķeris burvīgi asprātīgajos dialogos. Atgādinājumam — tos sacerējis H.Pinters. Latviešu teātrī Pintera vārds vispirms asociējas ar režisora Jura Rijnieka iestudējumiem — Sargu Liepājas teātrī (1989), Mēmo viesmīli (1993) un Nodevību (1994) — Jaunajā Rīgas teātrī, Jaunības laiku (1997) — Nacionālajā teātrī. "Noslēpumains, ģeniāls puisis," — tā J.Rijnieks. "Savā laikā, kad es studēju Pinteru, paralēli lasīju arī Čehovu. Atmosfēras ziņā Pinters man likās ģeniāls, mūsu laiku Čehovs," atceras režisors. J.Rijnieks izceļ dramaturga unikālo rakstības tehniku: "Viņš raksta emociju rakstā, tas nozīmē, ka stāsts veidojas, sekojot precīzi remarkām un pauzēm, ko parasti atmet. Es zinu un saprotu to tehniku, bet pagaidām vēl nevienam Latvijā nav izdevies tā iestudēt, man jau vismazāk…" Varbūt izdosies jaunajiem režisoriem? H.Pinters patlaban ir iecienīts dramaturgs jauno režisoru diplomdarbiem.