Ilze Olingere. Atbilde šim laikam

Režisorei vispiemērotākais apzīmējums šķiet mūsdienu pasaka. I.Olingere vēlas ar šo iestudējumu piedāvāt atslēgu ne vien izdzīvošanai, bet rādīt versiju, kā dzīvot tajā, kas notiek. "Es diezgan nežēlīgi kārdinu aktierus ļauties spēlei. Būt bezkaunīgiem uz skatuves un meklēt atvērtību, bezprātu, spēles prieku, neskatoties ne uz kādiem blakus faktoriem. Režisoram ir laime strādāt profesijā, kas dod tiesības un pienākumu ķert kaifu, gūt baudu, prieku..." Iestudējot Puspieturu, I.Olingere gribētu šim kārdinājumam pakļaut arī skatītāju — atdoties spēles burvībai un brīvībai. "Izņemties. Iztēloties. Ar smalkākām un pavisam vienkāršām spēlēm atgriezties pašiem un likt skatītājam atgriezties zaudētajā paradīzē — bērnībā," saka I.Olingere. No rīta, izlasot ziņas, kurās ir "haoss, bailes, neziņa, satraukums, plānu sagruvumi, darba zaudēšana", un pēc tam ejot uz mēģinājumu, Ilze asi izjūt, ka dzīvo pilnīgi citā pasaulē. "Nezinām, kā izdzīvot? Nu tad braucam uz laukiem, mīlējamies, dzemdējam bērnus, spēlējamies ar viņiem, esam laimīgi. Sanāk, ka runāju lozungos, bet patiesībā tas ir ļoti personiski, jo es pati ļoti maz laika pavadu ar savu bērnu."Izlasīja līdz galam Lugas autora Alekseja Ščerbaka vārds Latvijas teātra vidē izskan pirmo reizi, kaut gan viņa lugas saņēmušas augstākās godalgas Krievijas jaunās drāmas konkursos. Kāpēc solīda Latvijas lietišķā laikraksta izdevniecības izpilddirektors sācis rakstīt teātrim? Viņa versija — "sagribējies". Pabijis garlaicīgās izrādēs un sēdies pie rakstīšanas pats. I.Olingere stāsta, ka viņai vairākas reizes gadā no Maskavas draugi sūta jaunās drāmas godalgotās lugas. Retu reizi varot tikt līdz beigām. "Puspietura bija viena no tām lugām, kuru es izlasīju no sākuma līdz galam," stāsta režisore. Liels bijis viņas pārsteigums, kad tikusi līdz beigām: "Autors: Aleksejs Ščerbaks (Rīga)." Pirmais iespaids — autors ir kāds jauns čalis. Materiāls nav laidis vaļā, režisores domas ap šo ieceri kļuvušas aizvien konkrētākas, līdz viņa zvanījusi un aicinājusi autoru satikties. "Biju šokēta, kad savā priekšā ieraudzīju ārkārtīgi amizantu, gudru, laipnu, kultūrizglītotu cilvēku ar baltu ezīti un atklātu bērna seju." A.Ščerbaks esot ļoti kautrīgs un devis režisorei pilnīgu zaļo gaismu. Ar ko luga atšķīrās, kas tajā ir īpašs? I.Olingere: "Mani fascinēja teksta tīrība. Tajā absolūti nav lieku vārdu. Dialogi ir ārkārtīgi attīrīti, pat sausi. Ļoti konkrēti, iedarbīgi. Pat naivi, infantili. Bet jautājumos un atbildēs starp šiem trim cilvēkiem ir liela amplitūda, sāpe, kas var iedurt." Pusaudzis nemelo I.Olingeri lugā saistījis arī tas, ka viens no četriem varoņiem ir bērns. Izrādē līdz ar pieaugušajiem aktieriem Ingu Alsiņu, Vari Piņķi un Mārci Lāci pamīšus spēlēs arī astoņgadīgais Kristians Liberts un vienpadsmitgadīgais Edvarts Alberts, kurš jau redzēts JRT iestudējumos. "Tas gājiens gan intriģēja, gan biedēja," režisore atzīstas, ka bail ir joprojām. Tomēr riskēt ir vērts. I.Olingere domā par to, kā nekļūt par skolotāju, kura visu laiku kaut ko prasa: jāvar, jādara... "Man nav nekādas morālas tiesības viņiem teikt — tev ir jāvar. Vai nu partneris spēj aizraut, vai nespēj. Vai nu viņam ir interesanti, vai — nav. Ko līdz, ka es teikšu — tu nedrīksti aizmirst tekstu?" retoriski vaicā režisore. Zēna lomas tēlotāju konkursā I.Olingere satikās ar 25 puikām. Secinājums — pavisam cita paaudze. Nežēlīgi, ka līdz ar datorpaaudzi izzudīs daudzas klasiskas vērtības, kas nozīmīgas rešisores paaudzei. Taču I.Olingere neslēpj, ka pēdējā laikā (īpaši pēc iestudējuma Cēlgāzes) savu darbu vērtē tieši pēc prieka pusaudžu acīs: "Viņi nemelo. Viņiem nav uzslāņojumu, kā jābūt, kā ir pareizi, kā ir pieņemts.