Interviju ar mākslinieku Duglasu Gordonu lasiet šeit.
Romantiska pasaciņa Neck of the Woods ir netipisks skatuves zvērs. Tā nav ne teātra izrāde, ne koncerts, ne literārs vakars, drīzāk – skulptūra, instalācija, performance. Tās autors un režisors ir skotu mākslinieks Duglass Gordons, kurš strādā ar video, fotogrāfiju un tēlniecību. Viņš saņēmis Tērnera balvu (1996) un pārstāvējis Lielbritāniju Venēcijas biennālē (1997), bijis Venēcijas kinofestivāla žūrijas loceklis un Romas kinofestivāla žūrijas priekšsēdētājs. Visus mākslinieka iegūtos titulus, vimpeļus un labākajos muzejos un galerijās sarīkotās personālizstādes uzskaitīt nav vērts – Duglass Gordons ir superzvaigzne, augstākās līgas spēlētājs.
Hiperemocionāls vīrs ar cirvi
Viens no viņa zināmākajiem darbiem ir 24 Hour Psycho (1993), kurā mākslinieks palēninājis Alfreda Hičkoka filmu Psiho/Psycho (1960) tā, ka tā ilgst 24 stundas. Lielu popularitāti garīgās un fiziskās kultūras aprindās izraisījusi Duglasa Gordona un Filipa Pareno dokumentālā filma Zidāns. XXI gadsimta portrets/Zidane, un portrait du 21e siècle (2006), kas uzņemta ar 17 kamerām 2005. gadā Madridē Spānijas čempionāta mačā starp Madrides Real un Villarreal – kameru uzmanības centrā bija Real pussargs Zinedins Zidāns.
Duglass Gordons ir ārkārtīgi neparedzams un impulsīvs vīrs: emociju uzplūdā viņš ar smagu cirvi – vienu no iestudējuma Neck of the Woods noformējuma elementiem – sabojājis Mančestras teātra sienu, pārbiedējot savas izrādes apmeklētājus. Šis atgadījums plašsaziņas līdzekļos guvis plašāku rezonansi nekā pats uzvedums. Brīžiem Duglass Gordons var uzvesties kā huligāniski noskaņots futbola līdzjutējs, taču patiesībā viņš ir hiperemocionāls un ļoti silts cilvēks.
Dzīve pēc elektrošoka
Projekts Neck of the Woods dzimis kā Duglasa Gordona un slavenās franču pianistes Elenas Grimo sadarbības auglis. Abiem ir kopīgs kaislības objekts – vilks. Šeit ir nepieciešama liriska, taču konceptuāli svarīga atkāpe, kas atklāj neparasto Elenas Grimo un vilku attiecību dziļumu. Tā ļauj iepazīt mūziķi no negaidītas puses. Viņas aizraušanās ar vilkiem līdzinās psihoseksuālai fiksācijai.
Septiņu gadu vecumā Elena Grimo, kurai bērnībā tika konstatēts uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms, sāka apmeklēt klavierstundas, 12 gadu vecumā viņa tika uzņemta Parīzes konservatorijā, 16 gadu vecumā izdeva pirmo albumu, 21 gada vecumā pirmo reizi pieskārās vilkam. "Tas notika Floridā, un tas bija otrs nozīmīgākais notikums manā dzīvē pēc mūzikas. Tā bija atklāsme, līdzīga elektrošokam. Ļoti intensīvs, vairāk nekā mentāls pārdzīvojums," stāsta Elena Grimo. "Kad pieskāros vilkam, kurš dzīvoja pie maniem draugiem, es sajutu, ka atklāju citu pasauli, kuru mēs esam aprakuši dziļi sevī. Tajā brīdī es sapratu, ka esmu atradusi sabiedroto. Mani pārņēma atbildības sajūta par šo radījumu, kurš bieži tiek pārprasts. Es zināju, ka man ir jāpalīdz viņam mūsu racionālajā, baiļu piepildītajā pasaulē. Tā radās doma izveidot Vilku aizsardzības centru."
1999. gadā Dienvidsalemā Ņujorkas štatā pianiste nodibināja organizāciju Wolf Conservation Centre. Viena no tās funkcijām ir darbs ar bērniem, kuriem Elena Grimo māca "patiesību" par šiem dzīvniekiem: vispirms visi kopā ēd picu pie ugunskura mežā, pēc tam klāt ir interesantākais brīdis. "Mēs pavadām nakti guļammaisos drošā attālumā no vilkiem, taču diezgan tuvu tiem. Kad vilku bars sāk gaudot, vairākumam bērnu iespīdas acis. Viņi jūt, ka notiek kaut kas īpašs, viņi jūt saikni ar dzīvniekiem," uzsver Elena Grimo.
Kāpēc mums ir bail no vilkiem? "Tās ir pirmatnējās bailes. Bailes no nezināmā. Mēs jautājam sev: ko viņi šeit dara? Mēs projicējam uz vilkiem savas tumšākās domas, savu dzīvniecisko un nekontrolējamo šķautni. Mēs uzskatām, ka viņi simbolizē mūsu iekšējās dzīles, kuras paši neizprotam," atbild pianiste. Viņa aktīvi darbojas dzīvnieku un cilvēktiesību aizstāvības jomā.
Gatavojoties izrādei Mančestrā, Elena Grimo un Duglass Gordons īstenoja vēl vienu vērienīgu projektu. Pērn decembrī Ņujorkas mākslas centrā un arhitektūras piemineklī Park Avenue Armory tika izveidota Duglasa Gordona monumentālā instalācija tears become... streams become... Klātesot skatītājiem, milzīgā zāle (120 x 50 metru) tika piepildīta ar ūdeni un pārvērtās par asaru ezeru un perfektu spoguli, kura vidū tika novietotas klavieres, un Elena Grimo spēlēja ūdens tēmai veltītu mūziku.
Mazliet freidiska skaņu ainava
Uzvedumā Neck of the Woods Elenai Grimo ir galvenā loma līdzās Šarlotei Remplingai. Pianiste ir performances muzikālā vadītāja, viņa atskaņo Johana Sebastiāna Baha, Ludviga van Bēthovena, Johannesa Brāmsa, Friderika Šopēna, Leoša Janāčeka, Franča Lista, Sergeja Rahmaņinova, Morisa Ravela, Roberta Šūmaņa opusus. Izrādes skaņu partitūrā ievītas Braiena Īno, Braiena Reicela, Trenta Reznora un Atikusa Rosa, Bena Solsberija un Džefa Berova elektroniskās mūzikas ainavas.
Iestudējuma teksta autore ir amerikāņu rakstniece un dramaturģe Veronika Gonsalesa- Penja. Viņa izmantojusi ne tikai pasaku par Sarkangalvīti, bet arī Zigmunda Freida darbu Cilvēks vilks. Tekstu deklamē Šarlote Remplinga. Leģendārās angļu aktrises kinokarjera ilgst 50 gadu, uz teātra skatuves viņa debitēja 2003. gadā Parīzē. 69 gadus vecā Šarlote Remplinga, kurai nevienam nekas nav jāpierāda, joprojām iesaistās eksperimentālās akcijās un nostiprina neaizskaramas radikālās mākslas dīvas statusu. "Es vēlos atrast provokatīvas alternatīvas tam, ko es daru kino un teātrī. Citādi man kļūst garlaicīgi. Tas man palīdz justies dzīvai, man patīk ielēkt ūdenī, kur ir visdziļāk," apgalvo Šarlote Remplinga.
Asins traipi sniedziņā
Muzikālā trillera Neck of the Woods skatītāji pirms izrādes sākuma tiek brīdināti: ja jums bail no tumsas, atstājiet zāli nekavējoties. Uzvedums sākas pilnīgā tumsā, tiek izslēgtas pat avārijas izeju norādes un visas pārējās lampiņas. Mēs neko neredzam, tikai dzirdam malkas cirtēja cirvi. Viņš ļoti ilgi un ļoti skaļi kaut ko cērt, smagi dveš un pūš. Šajā dokumentālajā skaņas instalācijā galvenajā lomā ir pats Duglass Gordons. Neredzamie koki dramatiski krīt, skaņa apdullina. Šķiet, teātris tūlīt sabruks gabalos. Var just, ka daži skatītāji ir izsisti no līdzsvara, viņiem ir neērti. Šajā brīdī atceros režisora Larsa fon Trīra ieceri iestudēt Nībelunga gredzenu Baireitas festivālā absolūtā tumsā, taču Vāgnera pēcnācējiem šī ideja šķita pārāk drosmīga un tehnoloģiski gandrīz nerealizējama.
Izrādē piedalās Mančestras sieviešu koris Sacred Sounds – multietnisks, multikulturāls amatierkolektīvs, kurā apvienojušās dažādas izcelsmes, dažādu konfesiju dāmas. Šoreiz viņu uzdevums ir nevis dziedāt, bet radīt meža un putnu skaņas. Performances spilgtākā daļa ir tā, kurā Šarlote Remplinga stāsta pasaku par Sarkangalvīti. Pāri plecam viņai ir sarkana šalle. Tāda pati – Elenai Grimo. Abām sievietēm ir sarkani ādas cimdi. Viņu rokas mirkst asinīs.
Duglass Gordons nespēlē pēc drāmas teātra likumiem – forma viņu interesē vairāk par stāstu, tempu un dinamismu. Šarlotes Remplingas monologs tiek aprauts pusvārdā, un to turpina mūzika. Aktrises balss kļūst par mūziku. "Meitenēm nav jāiegūst viss, ko viņas vēlas," viņa brīdina. Zem segas Šarlote Remplinga slēpj, protams, vilku. Skaistu balto vilku. No debesīm krīt sniedziņš – emocionālais konceptuālists Duglass Gordons var atļauties tik vulgārus gājienus, taču aina ir tik smeldzīga, ka gribas raudāt. Šarlote Remplinga stāv, apkampusies ar vilku. Viņa ir vairāk nekā teicēja – viņa ir gan Sarkangalvīte, kura atceras jaunības piedzīvojumus skaņu mežā, gan medniece.
Plānots, ka nākamgad iestudējums Neck of the Woods viesosies Bergenas Starptautiskajā festivālā un Buenosairesā. Aplausi pirmizrādē Mančestrā bija pieticīgi – laikmetīgās mākslas izstādēs aplaudēt nav pieņemts.