Change of Hope – Cerības pārmaiņas – saucās latviešu mākslinieku darbs Ziemeļu un Baltijas valstu teātra festivālā Nordwind, kurš pagājušā gada nogalē notika trijās Vācijas pilsētās – Drēzdenē, Berlīnē un Hamburgā – un pēc kura nācās piedzīvot "ziemeļvēja šalti" sejā no vācu kritiķes Renātes Kletas, vienas no pasaules teātra procesos erudītākajām profesionālēm, kuras skatīšanās pieredze četrdesmit gadu garumā ietver visus pasaules kontinentus, uzturot skatienu ieinteresētu un skaidru, bez jel mazākā cinisma piemaisījuma un aizspriedumainiem iepriekšpieņēmumiem.
"Sakiet, kas tas ir?" – viņa man jautāja. "Visiem, kurus beidzamos gados esmu satikusi nākam no Latvijas, aizvien esmu jautājusi: kas Latvijas teātrī vēl ir interesants līdzās Alvim Hermanim? Un vienmēr man ir teikuši: Sīlis, Sīlis, Sīlis. Un tagad skatos – Nordwind festivālā ir šis Sīlis, un es eju skatīties. Runā viņi slikti, dejo slikti, bet galvenais – stāsti, kurus viņi stāsta, jā, tādus var stāstīt dzimšanas dienas ballītē, tur tas der, bet veselu teātra vakaru? Paši viņi taisnojās, ka tās esot tikai tādas skices, mājās to izrādi pabeigšot. Bet četras nedēļas taču bija strādājuši. Tie cilvēki jau ir jauki, mīļi, bet es noskatījos to visu, un so what?"
Šo jautājumu – so what? – saņemtu vairāki pašmāju jaunie režisori, ja viņu darbs pēkšņi nonāktu ārpus lokāli slavinošās vides. Piemēram, Elmāra Seņkova izrādes Es par Rēziju vai Meitenes, vai Gals. Viņiem ir interesantas idejas, taču pārsteidz nevēlēšanās tās izstrādāt nopietnā saturiskā ietilpīgumā. Nevis nevarēšana, bet tieši neuzskatīšana par vajadzīgu to darīt. Plus vēl kaut kāds mazizprotams narcisms, kas savus ne pārāk lielos pūliņus kaut ko darba procesā noskaidrot padara par pašu darbu. Latvijas jauno režisoru darbos šī mazuma sajūta, kas paliek pēc izrādes noskatīšanās un tik ļoti disonē ar interesanti izvirzītajiem jautājumiem, darbu sākot, kļūst hroniska. Plašākā pasaulē nonākot, šāds teātra veidotāju piegājiens raisa vienīgi neizpratni. Jo, ja cilvēks ir nopircis biļeti, viņš kaut ko par pieteikto tēmu arī grib uzzināt.
Tā arī Valtera Sīļa Change of Hope idejas pieteikuma ziņā starp visiem trim Baltijas valstu darbiem bija pats ieinteresējošākais. Kamēr Tallinas performanču grupa Cabaret Rhizome savā Rave – The Party Simulator bija apņēmusies testēt skatītāju bioloģiski, liekot viņam pie ieejas iedzert šņabi un tad doties skatīties, kā vienā telpā, šeit citēju režisora Johannesa Veski vācu medijiem stāstīto, "slikti sagatavojušies un piedzērušies aktieri mēģina spēlēt antīko grieķu traģēdiju" vai kā citā telpā atkal piedzērušies dejotāji jautrā nekoordinācijā mēģina izpildīt skaidrā prātā sagatavotu priekšnesumu, un tādējādi visi iedzērušie kopā pētītu bioķīmisko vielu manipulatorisko iedarbību uz cilvēku, kamēr lietuviešu režisors Oskars Koršunovs starp aktieriem un skatītājiem attīstīja dāsnās devās pa īstam lietota šņabja apdvestu sarunu, par bāzi ņemot Maksima Gorkija Dibenā un šodienas garīgo situāciju Lietuvā, Valters Sīlis bez jelkāda alkohola bija nolēmis palūkoties, kā ir mainījušās Latvijas cilvēku cerības valsts neatkarības gados. Par atskaites punktu izvēloties jaunus, radošus cilvēkus, kuri neslīkst ne alkoholā, ne narkotikās, ne depresijā. Tie ir paši izrādes veidotāji: māksliniece Ieva Kauliņa, režisori Kārlis Krūmiņš, Valters Sīlis un somu aktieris Karls Alms. Izrāde tiek attīsta kā personisko atmiņu kolāža no 90. gadiem, mutvārdu daiļradi kombinējot ar stāstījuma laikā topošiem zīmējumiem, kas tiek projicēti palielinājumā. Taču vispirms tiek veikta aptauja – anketēšana, sākumā pašu dalībnieku vidū, tad anketas tiek izdalītas skatītājiem. Aktiermākslas vietā Sīlis liek uz izpildītāju autentiskuma šarma kārts, taču, sarunai nekļūstot pietiekami saturīgai, vakars bīstami tuvojas diletantisma krastiem. Tā faktiski ir piemānīts skatītājs, kurš ir atnācis "skatīties Sīli", pieteiktās tēmas ieinteresēts, un aiziet no izrādes tukšā.
Alvis Hermanis kļuva interesants pasaules teātrim ar to, ka jau esošajām teātra idejām pievienoja savējās, nekad vēl neeksistējošās. Taču viņa izrādes saista ne tikai ar tās formālajiem jauninājumiem, bet arī ar saturisko uzstādījumu un, tiešām jāsaka, – satura bagātību. Vīnes Burgteātra izrāde Tēvi viesojas Rīgā īstajā laikā, lai mūsu teātra tik mazpietiekamajā ainavā ievietotu mērogu – ko teātrī ar tēmu var izdarīt trīs aktieri un viens režisors.
Bet Valteram Sīlim ir visas iespējas apgāzt šo rakstu, attīstot Change of Hope nopietnā sarunas līmenī. Pirmizrāde paredzēta aprīlī.