Visas Zelta maskas izrādes, ko no 3. līdz 14. oktobrim redzēsim Rīgā, Ventspilī un Liepājā, apvieno zināms tradicionālisms – ja salīdzinām, piemēram, ar festivāla Homo Novus izrādēm, kurās tikai reti kad piedalījās profesionāli aktieri un reti kāda notika teātra telpās. Šeit ir teātra telpa, skatītāji savās vietās un aktieri savās – uz skatuves. To īpaši pieminu tādēļ, ka arī Krievijā aizvien biežāk notiek nekonvencionālais, sociālais, dokumentālais un cits laikmetīgais teātris.
Tomēr, lai arī kopš režisora Kirila Serebreņņikova aresta teātra mākslinieku un varas attiecības ir strauji pasliktinājušās, finansējums lielajiem un ne tik lielajiem Maskavas un Pēterburgas teātriem joprojām ir gana dāsns. Tas ļauj asināt otru raksturīgo lielumu, ko varēs novērtēt arī Latvijas skatītāji: visu izrādē iesaistīto mākslinieku – aktieru, režisoru, horeogrāfu, scenogrāfu, gaismu un skaņu mākslinieku – kā nazis uztrītu meistarību.
Drosme pret profesionālismu
Dažkārt pietiek tikai ar to (meistarību) – kā Balets Maskava iestudējumā Kafejnīca Idiots. Neraugoties uz nosaukumu, ar Dostojevska romānu horeogrāfiskajai pērlītei (ieguvusi Zelta masku – Krievijas Spēlmaņu nakts balvas analogu – kā labākā mūsdienu dejas izrāde) sakara tikpat kā nekāda, dažbrīd kādā ekspresīvā kustībā vai kostīma detaļā saskati (vai drīzāk – iztēlojies) Miškinu, Rogožinu, Aglaju vai Nastasju Fiļipovnu. Dažas reizes izrādē ieskanas bērna balss, nolasot kādu Idiota fragmentu. Horeogrāfa Aleksandra Pepeļajeva spēks ir inscenējums – uztrenētie, graciozie ķermeņi kā rožukroņa pērlītes gulst sinhronā gleznā precīzi līdz milimetram, ko papildina ne mazāk precīzā skaņu, gaismu un citas skatuves tehnikas precizitāte (negribu spoilerēt, bet izrādes sākumā fascinējoši dejo – cita vārda neatrast – nebūt ne cilvēks, kāds inscenējuma elements). Vizuāli varbūt pat pārāk dekoratīvā, skaistā izrāde acīmredzot iecerēta kā refleksija par tumsas un gaismas robežām cilvēkā, taču ir iznākusi par fizisko spēju robežu neesamību cilvēkā, jo tas, ko izrādē dara dejotāji, dažbrīd ir brīnums.
Ar laikmetīgo deju saistīta izrāde The Marusya ir pavisam citāda. Tā gluži kā patiesība piedzimusi strīdos, no kuriem viens laikam vainagojies ar to, ka horeogrāfs Aleksandrs Andrijaškins deju kompānijas Dialog Dans sabiedrisko attiecību menedžerei acīmredzot teicis – nu tad nāc un nodejo! Un nu stundas ilgumā skatuvi apdzīvo parasta biroja darbiniece Marusja Sokoļņikova (viņas vārds devis nosaukumu izrādei), kura ar vārdiem un kustībām izspēlē ainiņas no dzīves, dalās pieredzē un uzdod jautājumus, kuri jau tālu pārkāpj dejas žanra robežas. Galvenais jautājums, kā vēsta izrādes anotācija, ir šāds: "Kāpēc tad mēs turpinām nodarboties ar to, ar ko nodarbojamies?" Taču izrāde nav par pašmocībām, bet gan par drosmi un uzdrīkstēšanos.
Gluži par drosmi un uzdrīkstēšanos laikam nevar cildināt aktieriskā viegluma citadeles – Pjotra Fomenko meistardarbnīcas – izrādi pēc Šekspīra lugas Sapnis vasaras naktī (tā saņēmusi Zelta masku kā labākā lielās formas izrāde 2016. gadā). Toties tās režisors Ivans Popovski esot atdevis mazliet apsūbējušajam teātrim kvalitātes, kas bija raksturīgas, kad dzīvs bija tās dibinātājs un vadītājs – reālpsiholoģiskā un vienlaikus teatrāli azartiskā stila kopējs Pjotrs Fomenko. Diemžēl šo izrādi neesmu redzējusi, lai stāstītu vairāk.
Apjukušais krievu cilvēks
Viens no viesizrāžu lielākajiem (visādās nozīmēs) notikumiem, manuprāt, ir Maskavas Majakovska teātra iestudējums Krievu romāns, kurš saņēmis 2017. gada Zelta masku kā labākā lielās formas izrāde. Tā ir pie mums labi zināmā lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškeviča (Izraidītie Dailes teātrī, Tuvā pilsēta Nacionālajā teātrī) pirmā krieviski sarakstītā luga, ko paša vadītajā Majakovska teātrī iestudējis viņa tautietis – Krievijā augstu vērtētais Mindaugs Karbauskis. Episkais, polifoniskais darbs (uz mērogu norāda arī nosaukums, kas nav vis Krievu luga, bet gan romāns) vēsta par krievu dižgara un dižrakstnieka Ļeva Tolstoja dzīves pēdējām dienām. Ivaškevičs kā kokteilī Asiņainā Mērija lugā sajaucis visu reālo Tolstoja ģimeni (un ne tikai ģimeni – arī Tolstoja "ļauno garu" Čertkovu un citus viņa mūža nogales personāžus) ar Tolstoja literārajiem varoņiem, lielākoties no Annas Kareņinas, šādā veidā liekot salīdzināt reālo Tolstoju – Ļeva un Sofijas – attiecību dramatisko, kūleņiem, kunkuļiem un kaislībām pilno stāstu ar slavenākā Tolstoja romāna varoņu attiecībām, kuras vērpj Levins, Kitija, Anna Kareņina un viņas Alekseji. Izrāde ņudz no varoņiem, stiliem un epizodēm, dažbrīd to ir fiziski grūti skatīties (bet ne garlaicīgi!), taču tās daudzie pavedieni sapinas vienā stingrā bizē, ko kā krāšņa lente satur Jevgeņijas Simonovas atveidotā Tolstoja sieva Sofija.
Ir nācies lasīt Tolstoja biogrāfijas, kur Sofija tēlota kā greizsirdīga, skaudīga, patmīlīga sieviete, kurai riebās Tolstoja pievēršanās naivai, vienkāršai kristietībai un atteikšanās no pasaulīgās slavas un godības. Šoreiz pilnībā attaisnojas Majakovska teātra vadītāja Mindauga Karbauska iecere šai lomā izmantot Jevgeņiju Simonovu, kuru miljoniem bijušo padomju kinoskatītāju joprojām mīl kā naivo meiteni Katju no Georgija Danelijas filmas Afoņa un kā rasas piliens skaidro Princesi no Marka Zaharova filmas Vienkāršs brīnums. Aktrise noveco skaisti, ar cieņu, bet uz skatuves nevairās arī no "negatīviem" – histēriskiem, stervoziem toņiem, viņas eksistence, neraugoties uz brīžam hiperreālistisko, brīžam galēji abstrakto, ar laikmetīgo deju dāsni bagātināto skatuves darbību, ir caurcaurēm konkrēta. Tieksme pēc maiguma, ko viņai dažkārt sniedz vienīgi dēls. Sāpes par absolūto kontakta neiespējamību ar meitu, kas uzņēmusies tēva aizstāvja lomu. Panika, kontrolei pār sava vīra un, galvenais, savu dzīvi nenovēršami izslīdot no smalkajām rokām. Aktrise panāk, ka viņas varones nervozais, dezorientētais apjukums tuvojošās nelaimes un atmiņu lavīnas priekšā kļūst par zīmi aizejošā XIX gadsimta sajūtai (Tolstojs mirst 1910. gadā) un determinētībai tuvojošos pārmaiņu priekšā. Ne velti Jevgeņija Simonova par šo lomu saņēmusi Zelta masku kā labākā aktrise.
Otrajam lielākajam šo Zelta maskas izrāžu notikumam – Maskavas Nāciju teātra iestudējumam, Antona Čehova Ivanovam, – Maskas lauri, iespējams, vēl priekšā, pavasarī tas kā pavisam svaigs iestudējums tika piedāvāts festivāla ārzemju apmeklētājiem. Tā režisors ir trīsdesmitgadnieks Timofejs Kuļabins, kuru Vāgnera operas Tanheizers dēļ Novosibirskas operas un baleta teātrī apsūdzēja ticīgo jūtu aizskaršanā (laikā, kad tā muzikālais vadītājs bija Ainārs Rubiķis, kurš pēc šī gadījuma atkāpās no amata). Šodien jāsaka – tieši Kuļabins 2015. gadā aizsāka bēdīgo ainu "režisors tiesas zālē" virteni, ko šogad turpināja arī Latvijā daudz strādājošais Kirils Serebreņņikovs. Taču tiem, kuri izrādē Ivanovs meklēs kaut ko pikantu vai skandalozu, būs jāviļas. Te var redzēt asi, loģiski un mūsdienīgi domājoša režisora rokrakstu, kura galvenais jautājums, iestudējot izrādi, acīmredzot bija mūsdienu krievu cilvēka attiecības ar savu sūdīgā sadzīvē un dubultmorālē aprakto sirdsapziņu. Pirms un pēc izrādes izdevās aprunāties ar Ivanova trīs galveno varoņu tēlotājiem – Krievijas teātru un kino pirmā ešelona zvaigznēm.
Pilna programma: www.goldenmask.lv
Kāda muiža! Vistu kūts
Jevgeņijs Mironovs – Ivanovs
Ar Ivanova lomu es saskaros ne tik daudz personiski, cik caur Čehova personību. Kad mēs mēģinājām, braucām uz Meļihovu (Čehova muižu – red.), un es biju pārsteigts, cik kautrīgs un pieticīgs bijis šis dižais rakstnieks. Un pārsteigts, kādā ellē viņš dzīvojis. Tā muiža izskatās pēc vistu kūts. Es gaidīju tādu muižu, kādu parasti uzved uz skatuves, kad iestudē Ivanovu. "Sāra," parasti skaļi kliedz Ivanovs. "Aizver logu!" Kliedz, jo milzīgs nams... Bet te – kāds tur nams, vienstāvīga vistu kūts! Viņš dzīvoja mazā istabiņā, blakus tēvs un māte, mazliet tālāk divi brāļi – dzērāji, piedzīvotāja māsa... Bet strādāja tikai Antons Pavlovičs. Uzturēja visus un cieta no bezizejas. Mēs absolūti precīzi noskaidrojām, kas tā ir par pilsētu, – tā ir pilsēta Saratovas apgabalā. Ja iedziļinās Čehova lugā un pārnes to uz realitāti, ir skaidrs, ka tā ir neliela pilsētiņa, ap simts tūkstošiem iedzīvotāju. Ivanovs strādā lauksaimniecības jomā, ir beidzis augstskolu Maskavā. Atgriezies dzimtenē, kur viņam kā katram jaunam reformatoram ir lieli plāni, cerības uzbūvēt paradīzi konkrētajā pilsētā. Šie sapņi pamazām iet bojā, atsitoties pret sistēmas mūri, vai arī – lai realizētu kaut vai daļu no šiem sapņiem, nākas iekļauties sistēmā, iedot kādam kukuli... Dzīvot kā visiem, kā dzīvo Ļebedevi, piemēram, no kuriem nāk Saša. Tikai viņš pamazām nodzeras, jo prieka nav. Tāpēc tas, ko mēs redzam izrādē, ir mazgabarīta tipveida dzīvoklītis. Tāpēc sākumā liekas, ka mēs redzam parastu Ivanovu (uzsvars uz otru zilbi – red.). Bet viņš kļūst par kaut ko īpašu, par Ivanovu (ar uzsvaru uz pirmo zilbi, kas ir aristokrātiskāka izruna – red.), kad saķeras ar savu sirdsapziņu. Cilvēku ar tik izkāpinātu sirdsapziņu es neesmu sastapis. Cita lieta, ka viņš ar to ne tikai mokās pats, bet nomoka arī apkārtējos... Viņu ir ļoti grūti mīlēt.
Čulpana Hamatova – Sāra
Ja es pareizi esmu uztvērusi režisora Timofeja Kuļabina ieceri, tad galvenais jautājums mūsu izrādē – ko iesākt ar personīgo sirdsapziņu? Kā dzīvot ilgi, bezrūpīgi, laimīgi, tomēr būt sirdsapziņas cilvēkam? Vai tas vispār ir iespējams? Ivanovs ir cilvēks, kuram šis "orgāns" – sirdsapziņa – ir ļoti attīstīts. Viņš gluži nevilšus, negribot nonāk situācijās, no kurām teorētiski varētu izvairīties. Kas būtu, ja sieva nesaslimtu? Kas būtu, ja sieva neienāktu telpā, kur viņš skūpsta citu sievieti? Dzīve kārto puzli tā, ka viņam nākas atbildēt par visu pašam pēc sava iekšējā saraksta, pēc sava pietiekami augsta morālā kritērija. Kāds cits cilvēks no šādas atbildības mierīgi varētu izvairīties, bet Ivanovs tam gatavojas jau no paša sākuma, jo saprot, ka dzīvo kaut kā nepareizi. Viņš netiek ar to visu galā, un beigas ir likumsakarīgas. Es piekrītu, ka tā ir ļoti krieviska īpašība – augsta morāles latiņa un nespēja to iemiesot dzīvē. Fazils Iskanders teicis, ka Krievija – tas ir krievu Hamlets. Cenšanās iemiesot augstus ētikas standartus, bet, kā pie mums saka, "cilvēks ir vājš", un atkal un atkal notiek lejupslīde. Kāds var šiem kūleņiem tikt pāri un soļot tālāk, bet cits iet bojā.
Jeļizaveta Bojarska – Saša
Es neesmu liriskā aktrise. Saša nav liriskā varone. Ir svarīgi, ka viņa pa īstam mīl Ivanovu, bet tikai tādēļ, ka viņš ir labākais, kas viņas apkaimē atrodams. Ivanovs uzaudzināja Sašu, rādīdams un lasīdams viņai labas grāmatas. Viņš ir kā bērnības sapnis, sākumā vienkārši onkulis, kurš rādīja ceļu uz skaisto, vēlāk jau princis baltā zirgā, pret kuru mostas sievietes jūtas. Viņa caur Ivanovu cenšas izrauties no savas vulgārās, prastās sadzīves, bet ir un paliek savu vecāku meita. Un vecāki viņai ir tādi, kuri savu garām nepalaidīs. Īpaši māmiņai ir dzelzs satvēriens. Un arī Sašai – it kā ar mīlestību, it kā maigi, bet ķēriens viņai ir no mammītes. Viņa Ivanovu pārņem kā tāds paisums. No otras puses, Ivanovam ar Sašu ir mierīgi – inteliģenta, saprātīga, veselīga... nemoka viņu. Taču beigās Sašai viņa ir par daudz. Viņa ir visu izdarījusi, lai tam būtu labi, visu atdevusi, viņa Ivanovu ir burtiski rehabilitējusi, pārkārtojusi viņa dzīvi, pat mēbeles dzīvoklī, lai atgrieztu viņu dzīvē... Bet viņa nespēj Ivanovu glābt no traģiskās vainas izjūtas, kura beigās noslīcina arī Sašas jūtas. Viņa vairs nespēj klausīties par viņa vainu. Tāpat kā viņas tēvs, viņa grib, lai Ivanovs beidzot «dzīvo taču kā normāls cilvēks, kā visi". Bet viņš nevar kā visi.
Лена