papildināta - Zālīte: Luga par Vili Lāci ir mans iekšējais pasūtījums

14.novembrī Nacionālajā teātrī (NT) paredzēta Māras Zālītes lugas Lācis pirmizrāde, informē teātris.

Lugas autore M.Zālīte uzskata, ka Vilis Lācis ir “ļoti pateicīga figūra, ap kuras asi grozās visi mani interesējošie jautājumi”. Telefonintervijā portālam Diena.lv viņa pastāstīja, ka luga nav tapusi pēc pasūtījuma. “Tas ir mans iekšējais pasūtījums,” norādīja rakstniece, paskaidrojot, ka savā ziņā jau bijušas iestrādes šīs izrādes tapšanai.

“Rakstnieks nepārtraukti domā, kā varētu paust savas pārdomas, aktuālos jautājumus, savas šaubas, vēlēšanos dalīties ar sabiedrību aktuālos jautājumos. Rast veidu, kā to visu izdarīt,” M.Zālīte atklāj, kā tapusi doma rakstīt lugu par V.Lāci.

“Kontekstā ar Viļa Lāča personību un laika tuvplānu tika rasts veids, kā šodien varu sabiedrībā izraisīt polemiku par, manuprāt, akutāliem jautājumiem, par latviešu pašu līdzatbildību 1940.gada notikumos,” pastāstīja rakstniece.

Interesanti un vajadzīgi, tā izvēli iestudēt lugu par V.Lāci pamato NT direktors Ojārs Rubenis. “Vili Lāci lasījām visu bērnību, bet problēma - viņa dēļ ļoti daudz aizbrauca uz Sibīriju. Kas tad ir bijis Vilis Lācis?” jautā O.Rubenis. Teātris uzrunājis rakstnieci, jo zinājis, ka viņa pēta šo tematu. Vai tā ir apzināta teātra politika, veidot izrādes par vēsturiskām personībam, O.Rubenis atbildēja, ka vēlas ieinteresēt jaunatni domāt par personībām, kas izšķīra Latvijas likteni. Izrādes par pretrunīgām personībām palīdzot saprast daudzas lietas.

Pēc izrādes par K.Ulmani, par V.Lāci, nākamajā sezonā varētu sekot darbs par vēl kādu vēsturisku personību. O.Rubenis neatklāja, kura tā būs, vien norādīja, ka “par kādu nelaimīgu personu, kas kultūrvēsturē ir ienesusi savu artavu, ne tik daudz pretrunīgi vērtētu personību”. Taču autoru atrast šādām izrādēm esot visai sarežģīti, viņš norādīja. “Māra Zālīte ir varone, kas pieķērās šai ļoti sāpīgai tēmai,” uzskata teātra direktors.

O.Rubenis prognozēja, ka jaunais darbs par V. Lāci nebūs “izrāde uz kuru varētu cerēt, ka gāzīsies masas”, jo tā nebūšot muzikāla izrāde, kāds ir “Vadonis”.

Titullomā jaunajā izrādē spēlēs Kaspars Zvīgulis, bet pārējās lomās: Lāsma Kugrēna, Ivars Kļavinskis, Jānis Āmanis, Jānis Vimba, Inga Misāne, Dita Lūriņa, Līga Liepiņa, Līga Vītiņa, Normunds Laizāns, Uldis Dumpis, Mārcis Maņjakovs u.c.

Vilis Lācis ir diskutabla persona Latvijas vēsturē. Viņš bija gan rakstnieks, gan padomju varas pārstāvis, kurš lēmis arī par deportācijām.

V.Lācis dzimis 1904.gadā, miris 1966.gadā un apglabāts Pirmajos Meža kapos, kur viņa kapavietu var atrast pēc monumentālā pieminekļa alejā, kas simboliski ved uz pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes atdusas vietu.

V.Lācis bija latviešu rakstnieks, kura karjerā liela nozīme bija Jaunāko Ziņu izdevējai miljonārei Emīlijai Benjamiņai. Sākot ar 1930.gadu, V.Lācis izdod pirmo romānu Atbrīvotais zvērs, gadu vēlāk sāk izdot triloģiju Putni bez spārniem, kas turpinājumos tiek publicēta laikrakstā Sociāldemokrāts. Taču popularitāti viņš iemanto vien 1933.gadā, kad laikrakstā Jaunākās Ziņas sāk publicēt romānu Zvejnieka dēls. To ļoti ātri dramatizē, arī pirmā latviešu pilnmetrāžas mākslas filma 1939.gadā tiek uzņemta pēc romāna motīviem.

Zvejnieka dēls kļūst par pagrieziena punktu arī paša V.Lāča dzīvē - viņš var atļauties pamest fizisko darbu un kļūt par bibliotekāru, galu galā kļūstot par profesionālu rakstnieku. Kopumā V.Lācis sarakstījis 20 romānus, 58 stāstus, sešas lugas un virkni publicistisku rakstu.

1938.gadā V.Lācis kļuva par Jaunāko Ziņu štata līdzstrādnieku un savos rakstos cildināja Kārli Ulmani, 15.maija apvērsumu, arī «maizes devēju» miljonāru Antonu Benjamiņu.

Savukārt «1940.gada vasarā rakstnieks kļūst par okupācijas režīma lielāko un spožāko izkārtni. Viņam piedāvā un piešķir vēl vairāk slavas, naudas, augstus amatus, titulus, ordeņus. Tātad varu — vai vismaz tās ilūziju,» žurnālā Nedēļa raksta žurnālists Viesturs Avots. «Savai «maizes mātei» Lācis pagriež muguru. Pilnīgi izputinātā, satriektā Benjamiņa bieži sēž Lāča uzgaidāmās telpās un vēl cer. Veltīgi. 1941.gada 14.jūnijā Emīlija Pirmā (un Pēdējā) dodas savā Golgātas ceļā.»

1940.gadā V.Lācis kā padomju okupācijas varas iekšlietu ministrs parakstījis pavēli par bijušā Latvijas valsts kara ministra ģenerāļa Jāņa Baloža un viņa ģimenes izsūtīšanu uz Sibīriju. V.Lācis piedalījies arī ārlietu ministra Vilhelma Muntera ģimenes deportācijā un pēc kara parakstījis deportāciju pavēles.

1946.-1959.gadā V.Lācis bija padomju valdības loceklis, Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs, 1954.-1958.gadā arī PSRS Augstākās padomes Tautību padomes priekšsēdētājs.

(papildināta ar S.Radzobes viedokli)

Top komentāri

21. oktobris, 2009, 14:46

Senais

Tāds iespaids, ka plānprātība arvien straujāk pārņem sabiedrību. Vismaz šeit komentētāju aprindas noteikti. Kas vispār būtu komentējams par šo ziņu? Vai Vilis Lācis ir , vai nav nozīmīga vēsturiska persona. Un pat, ka nebūtu, vai kādam var liegt rakstīt lugas par ko vien viņš vēlas? Un vai kāds jau ir redzējis uzvedumu, vai vismaz lasījis lugas tekstu? Ja nē, tad vienīgais komentārs varētu būt: "Nu tad jau redzēs, kas sanāks".

Atbildēt
1
0

21. oktobris, 2009, 15:00

СОВОК

Nu daudzi tak’ ne tikai Maskavā, bet arī Rīgā atceras – īpaši tie, kas dzīvo cerībās, ka vēsture atkārtosies: ‘’Un pēkšņi viss kļuva savādāks.....Vairāk nevajadzēja kā parādīties Rīgas ielās dažiem padomju tankiem, - .....’’ (V.Lācis ‘’Uz jauno krastu’’). Ko,Человек - i gribās, i vēlme ira ??

Atbildēt
1
0

21. oktobris, 2009, 15:01

Yankee Lima

Kas notiek, ja velnam iedod mazo pirkstiņu, var redzēt, izpētot Viļa Lāča gaitas. Man bija iespēja šo cilvēku un viņa kundzi labi pazīt un daudzkārt pārunāt lietas, notikumus un cilvēkus. Komunisti spēja padarīt paklausīgus daudzus. Lācis nav izņēmums. Izrādi neiešu skatīties, jo šaubos vai autore ar savu padomijas bagāžu spēj saprast šādas traģēdijas būtību. Ne mazāku traģēdiju piedzīvoja profesors Augusts Kirhenšteins. Kā tas arī nebūtu, šādas cilvēciskas traģēdijas turpinās itkā mūsu brīvajā pasaulē.

Atbildēt
1
0

Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Silvija Radzobe, teātra kritiķe

Mēs paši dzīvojam ļoti sarežģītā laikā - gan ideoloģiski, gan materiāli, gan garīgi, un arī šīs personas arī savu lielumu un arī savu mazumu parādījušas tādos pašos Latvijas lūzuma periodos. Lūkojoties uz šīm personām, cilvēki, iespējams, grib labāk saprast paši sevi šajās situācijās un meklē pagātnē cēloņus, kāpēc mums šodien iet tā, kā mums iet. Turklāt Kārlis Ulmanis ir tāda personība, pret kurām sabiedrībā ir galēja attieksme – viņam ir kvēli apjūsmotāji, gan tai pašā laikā kvēli noliedzēji. Tās ir spilgtas un talantīgas personības.

Šādas izrādes Nacionālā teātra repertuārā liecina par to, ka teātra direktors Ojārs Rubenis – cik zinu, lielā mērā tās ir viņa iniciatīvas -, domā par to, kā teātrī dabūt skatītāju šajā laikā, kad cilvēku ienākumi krītas un kad viņi arī mazāk var atļauties iet uz teātri. Domāju, ka tas ir ļoti gudri gan intelektuālā ziņā, gan arī mārketinga ziņā. Var iedomāties, ka cilvēks, kas būs spiests izvēlēties kaut ko vienu, izvēlēsies apmeklēt tieši šīs izrādes.

Man patīk interese par šādām personībām. Tas liecina par to, ka teātris ir dzīvs, domājošs un meklējošs, turpretī ar pašreizējo brīdi saistītu meklējumu tendences neredzu otrā lielākajā Rīgas teātrī, Dailes teātrī. tur vairāk valda apjukums. Dažkārt paši teātri, manuprāt, nepamatoti iedomājas, ka skatītāji teātrī meklē tikai izklaidi.

Šāda izvēle [veidot lugu par vēsturisku personību], protams, ir pirmais solis, galvenais ir interpretācija. Šī pēc būtības varētu būt tikpat aktuāla izrāde kā Vadonis. Ir iespēja materiālam pieiet dažādi – analītiski vai plakātiski histēriski. Man tuvāka pirmā pieeja.