Jautājumi teātra kritiķiem
1. Kā jūs vienā vārdā raksturotu aizvadīto sezonu?
2. Sezonas vērtīgākie notikumi, tās īpatnības?
3. Kuri, jūsuprāt, ir spilgtākie jaunpienācēji? Jūsu spilgtākie atklājumi?
4. Kas jūs visvairāk iepriecināja un iedvesmoja, un pretēji – sarūgtināja?
5. Kā vērtējat izrāžu kvantitāti – ap 130 izrāžu?
6. Ja jūs lūgtu izcelt piecus šīs sezonas spilgtākos iestudējumus?
Parādījies repertuārs, kas bliež pa smadzenēm
Mārīte Gulbe, teātra kritiķe
1. Piesātināta.
2. Interesanti un daudzveidīgi ir jaunās paaudzes režisoru L. Grozas-Ķiberes, E. Seņkova, V. Nastavševa, V. Sīļa, V. Meikšāna, D. Petrenko, M. Eihes darbi, taču, izņemot L. Grozu-Ķiberi un V. Nastavševu, kuri spēj pārvaldīt arī lielo skatuvi, lielākoties tie ir mazās formas iestudējumi. Iespējams, lielā skatuve jaunos režisorus joprojām biedē. Šo nišu aizpilda ārzemju viesrežisori.
Vērtīgākie notikumi – militārā, fiziskā un mentālā agresija pasaulē un netālu no mūsu robežām aktualizējusi jautājumu par vērtībām, par kurām iestāties. Svarīgi kļuvis pamodināt domāšanu, iet pret to, kas ir neīsts un stulbs. Parādījies repertuārs, kas bliež pa smadzenēm un ne tikai (Ugunsgrēki, 1984, Antigone, Kāds pārlaidās... u. c.). Atgriezies varonis, kurš iestājas par kādu būtisku principu.
Vērtība ir sevi netaupoši režisori un aktieri: L. Groza-Ķibere, V. Nastavševs, M. Ķimele, G. Zariņa, B. Broka, D. Kažociņa, M. Doveika, D. Grūbe, G. Grasbergs. Liepājā ieradies Krievijas režisors K. Bogomolovs, kurš netaisās pielāgoties, skaidrot savu teātra valodu un teātri uzskata par elitāru mākslu. Vai viņš izveidos dziļākas attiecības ar Liepājas teātri, vai tā būs tikai epizodiska uzkavēšanās, kāds būs viņa nākamais iestudējums – intrigas enkurs ir izmests. S. Zemļanskis – viņa Indulis un Ārija dejas teātra valodā Liepājas teātrī.
3. V. Roziņš. Dērbijas vergi, Pērs Gints un sievietes formāli nav režisora debijas izrādes, taču ar tām viņš ir piesaistījis uzmanību savam vārdam. Vairāki aktieri ir atklājušies jaunā kvalitātē: J. Subatnieks izrādē Equus, E. Ermale Visas viņas grāmatas, J. Āmanis Šis bērns.
4. Liepājas teātrim gandrīz izdevusies sezona bez komercgabaliem, izņemot Dž. Dž. Džilindžera iestudētās krievu melodrāmas, turklāt apstākļos, kad tas vienīgais no repertuāra teātriem strādā bez mazās zāles.
Iepriecināja Daugavpils teātra krievu trupas aktieru patiesā, siltā intonācija un vienlaikus skumdināja krievu klasikas trūkums repertuārā. Prieku sagādā, ka nemainīgi cēlmetāla kvalitāti lomās uztur L. Kugrēna (Pulkstenis ar dzeguzi), I. Briķe, L. Cauka, D. Eversa, V. Daudziņš, Ģ. Krūmiņš. Emocionāli saviļņoja Aspazija. Personīgi JRT. Simpātisks ir ceļš, ko Leļļu teātrī klusi turpina E. Kaufelds. Ne sarūgtināja, bet šokēja Žannas d’Arkas neprofesionālais iestudējums un ambiciozi pretenciozais Jaunatnes teātra vārda izmantojums.
5. Pārāk daudz, īpaši DT un NT. Neatkarīgo teātru daudzie iestudējumi liecina, ka mums ir aktieru pārprodukcija un viņi piedzīvo nežēlīgu tirgus konkurenci. Neatkarīgajiem teātriem vajadzētu būt paškritiskākiem: labāk mazāk iestudējumu, bet nostrādāti un pārdomāti. ĢIT šosezon četri, bet atšķirīgi un uzmanības vērti. DDT – astoņi, no kuriem izceltu divus: Mākoņus un Zudušo Antarktīdu.
6. Antigone, Prāts, Equus, Raiņa sapņi.
Tipiska Latvijas teātra sezona
Maija Svarinska, teātra kritiķe
1. Tipiska.
2. Jā, šī ir tipiska Latvijas teātra sezona, proti, radoša. Mana Spēlmaņu nakts prakse ļauj to apgalvot. Jau vairākus gadus kopējā ainā ir vērojami spēcīgi, spilgti jaunrades uzliesmojumi, kas liecina, ka stagnācijas kaites būtībā nav. Piemēram, mani ļoti iepriecināja Elmāra Seņkova darbs Nāves deja Valmieras Drāmas teātrī. Iepriecināja tāpēc, ka šis iestudējums apliecina aktieru spēju un gatavību meklēt jaunus ceļus mākslas virzienā. It īpaši manis teiktais attiecas uz Ievas Puķes veikumu. Ja izrādes režija būtu tikpat pilnvērtīgi izstrādāta kā, teiksim, Antigonē Nacionālajā teātrī, mēs varētu runāt par spožu mākslas parādību, kas, protams, tiktu arī nominēta kā mazās formas gada izrāde.
Sezonas spilgtākais notikums ir Lauras Grozas-Ķiberes iestudējums Equus Dailes teātra Mazajā zālē. Teikšu tā – izrāde ārpus konkurences. Par to jau daudz ir rakstīts, pieminēšu vienīgi Lauri Subatnieku, kurš, pateicoties režisorei, apstiprina, ka ir ne tikai gaumīgi rotaļīgs reklāmas "menedžeris", bet arī talantīgs aktieris, kam pa spēkam neuzbāzīgi smalki atklāt dvēseles sāpju dzīles.
Vērtīgs radošais projekts, manuprāt, ir arī Liepājas teātra izrāde Indulis un Ārija. Jauna pieredze – izteikts kustību teātris, ko aktieri apguvuši ļoti pārliecinoši. Vispār Liepājas teātris strādā ar lielu jaunrades degsmi, ne velti tā darbi tiek nominēti ik gadu, turklāt pat divas izrādes. Ļoti nopietni un iespaidīgi darbojas, protams, arī Nacionālais teātris, kas jau ierasti ir kļuvis par vislielāko nomināciju skaita īpašnieku.
Taču diemžēl sezonā nav tāda notikuma, kas prezentētu jaunu Latvijas teātra attīstības posmu kā jaunu lappusi teātra vēsturē. Viss ir, tā sakot, redzēts un dzirdēts. Turklāt mazliet mulsina arī tas, ka daudzi spilgti panākumi saistīti ar viesrežisoru meistarību. Tāpēc uz trešo jautājumu atbildēt nav viegli.
3. Šajā sezonā nemanīju spilgtus jaunpienācējus. Viss labākais nāk no tās jauno režisoru paaudzes, kura sevi pārliecinoši un interesanti prezentē jau vairākus gadus. Tiesa, var runāt par Daugavpils teātra jauno aktieru augsmi, bet arī tā ir manāma ne jau pirmo gadu. Jaunpienācēju kontekstā nevaru neminēt mūsu Kultūras akadēmijas darbu. Patiesi iepriecināja dramatiskā teātra aktiermākslas 4. kursa (vadītāja Anna Eižvertiņa) studentu diplomdarba izrāde, kuru iestudējusi Zane Kreicberga. Dāņu autora Bjarnes Roitera lugas Jokdara Bustera pasaule uzvedumā ir jaušama dzīves un cilvēku uztveres novitāte. Īpaša labestīga prieka pausta brīvība. Tā izpaužas gan režijas akcentos, gan studentu spēlē. Ej nu sazini, varbūt tieši šī paaudze atklās teātra mākslas jauno dimensiju.
4. Visvairāk sarūgtināja Divpadsmit krēsli. Kad šo JRT izrādi skatījos pirmo reizi, droši zināju, ka, par spīti dažiem mazliet garlaikojošiem brīžiem un rokraksta atpazīstamībai, tas ir spožs skatuves mākslas paraugs, kas noteikti ietilpst Spēlmaņu nakts nominantu kopā. Taču iespaids krasi mainījās, kad skatījos uzvedumu otro reizi. Viss ir novadējies. Nebūt ne tāpēc, ka Gundara Āboliņa vietā Vorobjaņinova lomu spēlē Kaspars Znotiņš, to, starp citu, aktieris dara godam. Vienkārši nav kodola. Amizantums pats par sevi. Šāds iespaids palicis arī citiem žūrijas pārstāvjiem, tāpēc, domāju, tas ir patiess secinājums par izrādes kvalitāti, kas mani no sirds sarūgtina. Vispār sāku izjust tādu kā JRT sērdienīgumu. Droši vien maldīgi, taču šim gaidu posmam būtu bijis jābeidzas: aktieri noveco, un laiks skrien uz priekšu. Valmieras teātra ikdiena ir sūra liecība, ka mākslā ieilgušas gaidas neatmaksājas.
5. Par izrāžu kvantitāti sezonā nevaru spriest. Varbūt tas patiesi ir nepieciešams finansiālu apstākļu dēļ. Turklāt Kultūras akadēmija ļoti regulāri papildina teātra pasauli ar saviem absolventiem, kuriem, protams, ir vajadzīgs darbs. Tā sazarojas daždažādi skatuves mākslas projekti, proti, aug iestudējumu skaits. Kvantitāte bieži vien apdraud kvalitāti, bet dažreiz notiek otrādi – tā briedina kvalitātes izaugsmi. Pie mums, manuprāt, darbojas otrais variants. Ir druva, jā, ierasta, toties apstrādāta, un košas, spēcīgas vārpas neliek sevi gaidīt.
6. Equus (Dailes teātris), Antigone (Nacionālais teātris), Indulis un Ārija (Liepājas teātris), Raiņa sapņi, Prāts (Nacionālais teātris) un Fro (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris).
Izcili iestudējumi top mazajos spēles laukumos
Ieva Rodiņa, teātra kritiķe
1. Izteikti nevienmērīga.
2. Līdzās atsevišķiem izciliem notikumiem – neikdienišķi spilgtiem aktierdarbiem, izrādēm u. c. – gandrīz visu teātru repertuārā parādījušies arī daudzi mākslinieciski neizteiksmīgi iestudējumi. Līdzīgi kā pērn, arī šosezon jāizceļ virkne ārkārtīgi spožu, talantīgu aktierdarbu, kuri ne vienmēr tapuši no režijas viedokļa nevainojamās izrādēs (D. Kažociņa NT izrādē Prāts, B. Broka JRT Aspazija. Personīgi, I. Ķuzule- Skrastiņa DT Ugunsgrēkos, J. Žagars, V. Vārpiņa un A. Robežnieks DT Saules bērnos, A. Keišs JRT Divpadsmit krēslos u. c.).
Joprojām pārliecinoši strādā jaunā režijas paaudze (L. Groza-Ķibere, D. Petrenko, E. Seņkovs, V. Nastavševs, V. Meikšāns, V. Sīlis). Satraucoša gan šķiet arvien uzskatāmāk vērojamā tendence – izcili, novatoriski iestudējumi galvenokārt top tikai mazajos spēles laukumos, savukārt uz Latvijas teātru lielo zāļu skatuvēm veiksmīgāk strādā ārzemju viesrežisori.
Interesi rosinājuši radošie eksperimenti Daugavpilī un Ģertrūdes ielas teātrī; vairāk problēmu nekā māksliniecisko sasniegumu pagājušajā sezonā bijis Valmieras teātrī, Dirty Deal Teatro, arī JRT.
3. Aizvadītajā sezonā īpaši pārsteidzis divu Latvijā iepriekš nepazīstamu poļu viesrežisoru darbs – Andžeja Bubeņa NT iestudētā izrāde Vīnes meža stāsti, kurā konceptuāli kā galvenais izteiksmes līdzeklis izmantota ķermeņa valoda, un Lucinas Sosnovskas Daugavpils teātrī iestudētā postmodernā izrāde Pie mums viss kārtībā, kas veidota ārkārtīgi precīzā absurda estētikā.
4. Aizvadītās sezonas kontekstā daudzsološs ir divu jauno režisoru – L. Grozas-Ķiberes un D. Petrenko – darbs – ne tikai izvēloties iestudēšanai tematikas ziņā sarežģītu literāro materiālu, bet arī veiksmīgi strādājot ar aktieriem, piemēram, par vienu no sezonas virsotnēm uzskatu DT aktiera Daiņa Grūbes izcilo darbu L. Grozas-Ķiberes iestudētajā Equus un D. Petrenko izrādē Visas viņas grāmatas.
Līdzās meinstrīma teātra praksei īpaši jāizceļ arī vairāki performatīvi notikumi, kas pierādījuši, ka atvērtai un iepriekš neparedzamai teātra pieredzei ir gatavi ne tikai aktieri, bet arī skatītāji (NT un Rīgas 2014 kopprojekts Šengenas zonas spožums un posts, Teātra TT un LKA staigājamā izrāde Avotu iela u. c.).
5. Neadekvāti lielais jauniestudējumu skaits pagājušajā sezonā atstājis negatīvu iespaidu uz kopējo sezonas māksliniecisko līmeni. Pirmizrādi piedzīvojušas daudzas bez iedvesmas tapušas vai primāri kases aizpildīšanai mērķētas izrādes (Paradīze Liepājas teātrī, Reāli sliktie puiši DT, Svētku laika pārpratumi NT u. c.). Šajā situācijā stratēģiski saprotama, taču izteikti tendencioza šķiet vairāku teātru izvēle repertuāru balstīt uz vienu divām pelnošākajām izrādēm (Divpadsmit krēsli JRT, Visas viņas grāmatas un Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu DT, Balle būs VDT).
6. Antigone NT (režisors E. Seņkovs), Cerību ezers JRT (režisors V. Nastavševs), Equus DT (režisore L. Groza-Ķibere), Māceklis JRT (režisors V. Meikšāns), Visas viņas grāmatas DT (režisors D. Petrenko).
Stilistiska un tehniska daudzveidība
Zane Radzobe, teātra kritiķe
1. Daudzšķautņaina.
2. Arī šogad bija divas lielas tendences: spožu aktierdarbu pārbagātība un fakts, ka lielo zāļu izrādes nespēj sacensties ar mazo spēles telpu iestudējumiem novatorisma, arī kvalitātes ziņā. Abās tendencēs "vainojami" režisori trīsdesmitgadnieki, kas nostiprinās teātrī ar jaunu valodu, stilu, arī – smalku darbu ar aktieriem. Iepriecina, ka aktieri tiek pie sarežģītiem uzdevumiem, nozīmīgām lomām, kā arī tas, ka šīs izrādes spēj tik cilvēciski un it kā viegli runāt par ļoti sarežģītām un nepavisam ne gaišām tēmām, vai tās būtu dziļi pārdzīvotas varoņu personiskās vai visas sabiedrības problēmas.
Jaunums (vismaz piesātinātības ziņā noteikti) ir tas, ka sezona bijusi stilistiski un tehniski ļoti daudzveidīga. Lai kas skatītāju teātrī interesētu – emocijas, psiholoģija, intelekts, spēle, vizuālais baudījums utt. –, Latvijas teātri spēj to kvalitatīvi piedāvāt. Daudzveidība, manuprāt, ir ļoti liela vērtība.
3. Man par spilgtu notikumu šai sezonā ir kļuvis režisors Dmitrijs Petrenko. Ar viņa iepriekš veidotajām izrādēm man neveidojās personiskas attiecības, tikai – profesionāls vērtējums. Visas viņas grāmatas Dailes teātrī ar savu smalkumu un cilvēciskumu atstāja uz mani sprādzienam līdzīgu efektu. Dainis Grūbe šai un citās izrādēs, protams, nav atklājums, bet šai sezonā mani ir nebeidzami sajūsminājis ar absolūtu atdevi lomām un talanta vērienu.
4. No nominētajiem darbiem – gan individuālajiem, gan izrādēm – ir grūti izvēlēties dažus, jo daudzējādā ziņā šī ir bijusi ļoti piesātināta sezona. Ja nu ļauts būt ļoti subjektīvai un runāt tikai par iedvesmu, man jānosauc Andris Keišs, Dainis Grūbe, Gundars Grasbergs, Marija Bērziņa, Daiga Kažociņa, Equus, Antigone, Fro... Tie ir darbi, kuri mani vārda tiešā nozīmē ir iedvesmojuši – nevis kā kritiķi, bet kā cilvēku.
Sarūgtina, ka diviem teātriem, kas man daudz nozīmējuši, – Jaunajam Rīgas un Valmieras Drāmas teātrim – šosezon nav izcilu izrāžu. No otras puses – nekas nestāv uz vietas, un iepriecina Daugavpils, kur šobrīd, manuprāt, notiek intensīva attīstība, M. Čehova Krievu teātris, kas rada pretrunīga, tomēr interesanta teātra iespaidu.
5. Piederu pie tiem kritiķiem, kas uzskata – iespēju robežās jāskatās viss, ko teātri rāda, jo citādi par tendencēm veidojas kropļots iespaids. Noskatīties 130 darbu ir grūti. Bet tas, manuprāt, būtu nieks, ja lielākā daļa šo izrāžu būtu profesionālas. Diemžēl tā nav. Saprotu teātru direktoru argumentu, ka kases piepildīšanai nepieciešams vieglais repertuārs bez mākslinieciskām pretenzijām, bet, kāpēc tas dažreiz izslēdz profesionālu iedziļināšanos, rūpīgu darbu, cieņu pret saviem skatītājiem, nesaprotu. Rezultāts ir pārslogoti aktieri, kas izdeg pa tukšo, un skatītāji, kas pierod, ka teātrī neprofesionalitāte nav nekas īpašs. Vai īstermiņā piepildītā kase, salīdzinot ar to, var būt arguments... Apšaubu.
6. Antigone, Equus, Fro, Vīnes meža stāsti, Visas viņas grāmatas.
Nav viena kvalitātes centra. Tas ir interesanti
Undīne Adamaite, teātra kritiķe
1. Saturīga.
2. Sezona ir bijusi neprognozējama. Nav viena kvalitātes centra. Mākslas notikumi var uzšvirkstēt jebkur, un tas ir interesanti. No neatkarīgo teātru platformas nākošie jaunie režisori ar savu svaigo teātra valodu ir nokļuvuši "lielajos" teātros, līdz ar to ir izlīdzinājusies robežšķirtne starp neatkarīgajiem un akadēmiskajiem teātriem.
Šosezon ir tāda sajūta, ka teātra veidotāji ir attapušies, ka ir mirstīgi un tāds ir arī viņu skatītājs, ka vienkārši nav laika tukšām spēlītēm. Ir daudz mazāk neobligātu izrāžu, kuru iestudēšanas mērķi nevar nojaust, par "dežurējošiem" aktierdarbiem nemaz nerunājot. Režisori ir centušies savos iestudējumos atbalsot laiku un pateikt cilvēkam kaut ko tiešām būtisku. Pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos ar jaunu jēgu aktualizējies Čingiza Aitmatova mankurta jēdziens. Daudzas izrādes izkāpinātā bezkompromisa intonācijā runā par cilvēka un varas attiecībām, par personīgo izvēļu nozīmību, iecietības un paštaisnuma/atriebes mūžīgo konfliktu un eskalāciju.
Piemēram, 1984, dzīva un personīga Lauras Grozas-Ķiberes Orvela interpretācija Liepājas teātrī, Mārtiņa Eihes mēģinājums slēgt libāniešu izcelsmes Kanādas autora Važdi Muavada lugu Ugunsgrēki Dailes teātrī un, protams, šādā ziņā hrestomātiskā Aleksandra Morfova versija Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu – arī Dailes teātrī, cikls Kara piezīmes Dirty Deal Teatro un projekts Šengenas zonas spožums un posts Nacionālajā teātrī. Daudzas izrādes šo eksistenciālo spriedzi pārcēlušas daudz intīmākā zonā, risinot attiecības starp bērniem un vecākiem un, protams, pašā galvenajā karalaukā – sevī.
3. Ar pārliecinošu spēku un savu vēsti Latvijas teātrī ienāk jaunie horeogrāfi, jaucot robežas starp jebkādiem esošajiem vai iedomātajiem žanriem. Jāizceļ Kristīnes Vismanes oriģinālais autordarbs – dokumentālā laikmetīgās dejas izrāde Noķer mani!, kurā seši vecāki mēģina atdarināt savu bērnu kustības un saskarsmi ar citiem bērniem. Viens pret vienu, nenogludinot, nepiesedzot, nelabojot. Prieks par talantīgā grāmatu mākslinieka Reiņa Pētersona debijas pienesumu izrādē Emīls un Berlīnes zēni.
4. Pārsteidza pilnās skatītāju zāles. Cilvēkiem arvien vairāk apmetoties uz dzīvi sociālajos tīklos, katra fiziska iznākšana no virtuālās vides ir zināma personīga varonība, vismaz notikums. Teātrī uzskatāmi var redzēt, ka cilvēkiem slāpst dzīvas enerģijas apmaiņas un viņi to meklē tieši teātrī. Līdz ar to ārkārtīgi pieaug teātru atbildība, ko tie piedāvā skatītājiem. Vērojot pilno skatītāju zāli sekundi pirms izrādes, gribas teikt, ka nav savās gaidās atdevīgākas un labdabīgākas publikas, reizē – arī manipulējamākas.
Šosezon pa īstam sapratu Lilijas Dzenes kādreiz teiktos vārdus – neviens tā nepriecājas par aktiera veiksmi kā kritiķis. Beidzot Artis Robežnieks izrādē Saules bērni varēja atklāties visā sava talanta spektrā, to pašu var teikt par Lauri Subatnieku iestudējumā Equus, šajā pašā izrādē skatītāju acu priekšā jaunā meistarības un cilvēciskās tērēšanās pakāpē pāriet Juris Žagars. Indras Briķes (Equus) un Gunas Zariņas (Cerību ezers) mammas tēls – sasper visus mērinstrumentus. Iepriecināja saskaršanās ar dabas dotu talantu, kurš vienkārši lien ārā no zemes kā tāds asns neatkarīgi no kādām skolām, – Mazais Kartupelis Roberta Kumsāre Kartupeļu operā. Lai arī teātrim kopumā novēlētu lielāku uzrāvienu, nemainīgi priecājos un iedvesmojos no Jaunā Rīgas teātra meistariem Baibas Brokas, Viļa Daudziņa, Gunas Zariņas, Kaspara Znotiņa, Ģirta Krūmiņa un Andra Keiša, kuri savu latiņu nenolaiž. Diemžēl bieži vien nominēšanas sistēma ir labvēlīgāka negaidītiem jaunrades uzliesmojumiem.
Ar mīnusa zīmi – neaptveramā mārketinga nekaunība – it kā atjaunotais "Jaunatnes teātris" un tā apšaubāmās izrādes. Talantīgo jauno aktieru Kaspara Zāles un Kristapa Ķeseļa nodarbināšana lomās, kas nav ļāvušas viņus nosaukt jauno aktieru nominācijā.
5. Pieļauju, ka neizprotu teātra funkcionēšanu no iekšpuses, tomēr grūti apsveikt šādu ražošanas tempu. Pieļauju, ka tas ir patērētājsabiedrības spiediens gādāt arvien jaunas izklaides. Bet varbūt vērts tam pretoties un apsvērt citus scenārijus? Protams, to, ka teātriem ir jāpelna, saprot pat teātris.
6. Equus, Prāts, Antigone, Aspazija. Personīgi, Raiņa sapņi, 1984.