Vēsture cukurgraudiņā
Putins izvizinās zemūdenē un secina, ka viss ir kolosālā kārtībā — gan ka ūdeņi nav tik piesārņoti kā ļaunie "imperiālisti" izbazūnējuši, gan ka XX gs. vēsturei nav nekādas vainas. Tikmēr teātriem pasaulē kara tēma un tās atstātās pēdas nācijas veselībā ir nemainīgi būtiska. Pēdējās sezonās, šķiet, var runāt pat par jaunu vilni, kas pārvērtē varoņa konceptu (visbiežāk secinot, ka karā varoņi nav iespējami, arī pārnācēji ir upuri), gan atsperoties no Otrā pasaules kara notikumiem, gan runājot mūsdienām pietuvinātāku pieredzi, kā, piemēram, pasaulē populārā libāņu autora un režisora Rabina Mruē melnā humora un absurda atslēgā slēgtais darbs Kā Nensija vēlējās, lai tas viss būtu bijis 1.aprīļa joks, kas reflektē par libāņu pilsoņu karu (1973—1990).
Latvijas teātris nedzīvo izolācijā un nav izņēmums. Valmieras Drāmas teātra uzmanības vērts ir iestudējums Atvari, kas izvirzīts balvai Gada latviešu darba iestudējums. Kas ir varonis? Kas ir ikdienas varonība? Vai var/drīkst stāstā par 1949.gada notikumiem saskatīt arī traģikomisko? Izrādi iestudējis radošais tandēms — scenārists Alvis Lapiņš un režisors Varis Brasla, kuru filmas veido latviešu kinoklasiku — Aija, Mērnieku laiki, Emīla nedarbi, Ziemassvētku jampadracis, Ūdensbumba resnajam runcim u.c. Lapiņa un Braslas kinopieredze ir izrādes spēks — meklēti daudzi ikdienas dzīves tuvplāni, veidota veikla intriga, lai arī prasīgākie teātra skatītāji brīžiem mizanscēnām varētu pārmest pārlieku "pļāpīgumu" un literārismu. To kompensē aktierspēle. Lomās — Inese Ramute, Elīna Vāne, Mārtiņš Meiers, Andris Gross vai Ivo Martinsons, Vizma Kalme, kura izvirzīta balvai par labāko otrā plāna lomā, Mārtiņš Liepa, Januss Johansons.
Izrādes lielākā vērtība ir cilvēciski siltā intonācija, kas konceptuāli iztiek bez varoņu melnbaltā krāsojuma, nevairoties arī no traģikomiskām situācijām un detaļām. Tas Latvijas kultūrtelpā ir pat novatoriski. Tā ir iestudējuma Atvari lielākā intriga. Kā iespējams smieties izrādē, kas skar 1949.gada notikumus? Dramatiskais gadskaitlis izrādē kalpo kā fons cilvēciskajām attiecībām, nezūdošai vēlmei ne vien izdzīvot, bet pilnasinīgi dzīvot — priecāties, smaidīt, smieties. Kādās lauku mājās risinās attiecības starp dziedāšanas skolotāju Veltu un viņas klasesbiedru, pagasta milici Juri. Attiecībās negaidīti iejaucas trešā persona, Veltas pirmā mīlestība Ēvalds, kurš kopš iesaukšanas leģionā bija pazudis. Nekas neiet tik gludi. Iejaucas gan pārlieku mīlošā māte, gan čeka.
Vissāpīgāk izrādē, manuprāt, izskan tēma par to, kā karš morāli izvaro, ka ir brīži, kad visskaidrākais cilvēks ir spiests melot un izdarīt baisas izvēles.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.