Pirms simt gadiem, 1914. gada 8. augustā, notika pilnīga saules aptumšošanās, kas bija novērojama Rīgā. Latviešu fotogrāfijas pamatlicējs Mārtiņš Buclers organizēja zinātnisku aptumsuma fotografēšanu. Viņš žurnālā Stari rakstīja: "Pagājušā pilnīgā saules aptumšošanās Rīgā piedzīvota 1706. gadā un nākošā sagaidāma 1954. gadā un pēcnākoša 2142. gadā. Tātad, kā redzams, saules aptumšošanās zināmā zemes joslā tik reti atkārtojas, ka cilvēka mūžs par īsu, lai to divreiz piedzīvotu. Mēneša ēnas josla stiepsies no ziemeļu jūras pāri Zviedrijai, Rīgai līdz ar daļu Vidzemes un Kurzemes un tālāk pāri Kijevai, izbeidzoties Krievijā pie Feodosijas. Šīs ēnas joslas platums pie Rīgas būs 155, bet pie Feodosijas jau 162 verstes." Šajā reizē Mārtiņš Buclers uzsver fotogrāfijas lielo nozīmi, iespēju iemūžināt tik unikālu gadījumu kā paliekošu fotodokumentu.
Visiem jābūt gataviem
Kā redzams no fotogrāfijām, tika izdotas pastkartes, kuras aktīvi tikušas pirktas par 15 kapeikām gabalā. Divos žurnāla numuros Mārtiņš Buclers publicēja rakstus, lai sagatavotu fotogrāfus iespējami labākai Saules aptumsuma dokumentācijai, skaidrodams, kādas fotoplates un objektīvus izmantot. Vēl žurnālā viņš publicēja divas tabulas, kurās teikts, cikos būs aptumsums, lai arī laucinieki to zinātu (piemēram, Tukumā, Limbažos, Jēkabmiestā, Ainažos, Dvinskā/Daugavpilī), jo Rīgā aptumšošanās ilgs tikai divas minūtes un 10 sekundes.
Mārtiņš Buclers vērš uzmanību, ka aptumsuma laikā jāfotografē arī priekšmeti, stādi, ēnas, dabasskati, cilvēki un mākoņi. Fotogrāfam Kalnbērziņam tika uzticēts fotografēt speciālā rāmī izgatavotas ģeometriskas figūras, kā arī vairākas dienas iepriekš bija jānovēro pulksteņa precizitāte. Kā redzams no fotogrāfijas, Buclera izveidotajā komandā ir divpadsmit cilvēku. Centrā sēž Mārtiņš Buclers, piektais no kreisās – etnogrāfs, publicists Mārtiņš Sams, stāv fotogrāfe Emīlija Mergupe. Pārējos neesmu varējis atšifrēt, tādēļ lūdzu talkā KDi lasītājus. Daži uzvārdi ir minēti rakstā: "Pie laika novērošanas pēc hronometra, viņa izsaukšanas un pierakstīšanas tika nostādītas Jankau un Šēfer jaunkundzes, pie dažādiem fotogrāfiskiem aparātiem Bērziņa, Ilziņa, Pilādža, Sama un Kalnbērziņa kungi un Mergup jaunkundze ar dažiem palīga spēkiem."
Apklust daba, apklust cilvēki
Nevaru atturēties neaprakstījis tās sajūtas, kādas bija idejas autoram Mārtiņam Bucleram, gaidot saules aptumsumu uz Rīgas IV savstarpējās kredītbiedrības nama jumta (ēka Brīvības un Elizabetes ielas stūrī, kur dzīvo mūsu bijušie prezidenti). Minētās ēkas attēlu, paša uzņemtu, Mārtiņš Buclers ievietojis 1914. gada žurnāla Stari pirmajā numurā. Viņš rakstīja: "Visi kustējās, visi rīkojās, atzīmēja, sauca, skraidīja kā pirms kādas kaujas, bet visi zināja savu uzdevumu un pamazām iedziļinājās darbā. [..] Jo tuvāk pilnīgai saules aptumšošanai, jo zemāk krita temperatūra un dalībnieki sūdzas par vēsumu. Pamazām samazinās gaisma, pārlaižas bēgoši ēnu viļņi, apklust daba, apklust cilvēki. Baloži aizlaižas steidzīgi garām, laikam mājas vietu meklēdami. Nupat jau arī beidzas saules sirpa, kā tievs dzīpara gabaliņš pārtrūkst un pazūd, pēc kam acumirklī pie debess redzama melna bumba, visapkārt gaismu izstarodama. Dabas skats nogrimst kā krēslā, tikai debess mala vēl zalgo it kā rīta gaismā. Visi cilvēki pārvēršas tikai par redzēšanu un novērošanu, lai uzņemtu jo dziļāk un paliekamāk šos iespaidus, kurus daudzi varēs tikai grāmatās lasīt. Mūsu mazajai novērotāju grupai maz laika padoties savādajam dabas parādības iespaidam, jo katram jādara savs pienākums. Vissirdīgāk rīkojas lielais aparāts pie saules kroņa fotografēšanas. Garajai saules trubai izslīd no laukuma saules attēls, pārmainot citu kaseti, un divi vīri ap to cīnās un baras meklēdami tagad pa tumsu sauli. Dabas skata uzņēmējs tagad apgaismo savu uzņēmumu veselu ½ minūti pie vaļējas diafragmas, kamēr saules gaismā ekspozīcija arvien bija 1/50 sekundes. Tā uzbudinājumā piepeši saules (resp. mēneša) otrā puse parādās kā spoža dzirkstele izstiepdamās pa zelta dzīpariņu. Zelta trauks pašķiebjas, un gaisma līst atkal pāri mēneša ripai uz zemi. Bēg noslēpumainās ēnas aizlaizdamās tālēs un ataust atkal diena. Lielais moments nu ir garām, cilvēki paskatās viens otrā un pabrīnās: "vaj jau garām"? "Garām" apliecina otris. Visi jūt savu nespēku laika riteni apturēt. Gaiss paliek pamazām siltāks un visi "jumta iedzīvotāji" priecājas i par saules siltumu i par dzīvību, kura var pārdzīvot šādus lielus dabas momentus. [..] Saules sirpas vēl arvien tiek fotografētas, līdz kamēr beidzot nozūd pēdējā mēneša kripatiņa un saule atkal apaļa kā katla dibens."