Nu Krivade Neputnā izdevusi savu pirmo dzejoļu grāmatu Bērnība, tai šodien zoodārzā atvēršana. "Ļoti manierīga, gluži kā es! Redzi, pat folijas zvaigznīte ir," Agnese šķirsta ar zaļu matulenti sasieto mākslinieču Ievas Arājas un Lienes Drāznieces noformēto zaļgrāmatu. "Ļoti skaista, man patīk. Man patīk, ka man ir grāmata." Manierīgums lielpilsētā esot kā kulaks uz acs, savukārt no būšanas banālam neesot pasargāts neviens.
Nav normāls cilvēks
Krivade savos rakstos ir apgalvojusi, ka dzejoļus raksta sliktas nervu sistēmas un ekshibicionisma dēļ, būtībā tāpēc, ka nav normāls cilvēks. "Jā, neesmu normāla, bet tas nav nekas īpašs. Lielākā daļa nav normāli," viņa paliek pie sava. "Domāju arī, ka tas nav nekas īpašs - rakstīt pantiņus. Man liekas, ka lielākā daļa raksta pantiņus."
Kad Agneses pieņēmumu apšaubu, viņa uzreiz pajautā kafejnīcas Gauja viesmīlim: "Kaspar, tu raksti pantiņus?" un saņem apstiprinošu atbildi. "Nu, redzi? Katrs cilvēks uzskata, ka viņa iekšējā jūtu pasaule ir kaut kas īpašs, un lielākā daļa ir arī mēģinājuši to kaut kā īpaši parādīt."
"Vidēji neirotiskā personība" Krivade nāk no Juglas, beigusi Vidzemes augstskolas Sabiedrisko attiecību nodaļu. 12.klasi beidzot, viņai licies, ka obligāti jābūt par žurnālisti - to, ka sabiedriskās attiecības ir pretējā frontes puse, viņa tolaik nav zinājusi. Īsi pirms augstskolas beigšanas paņēmusi akadēmisko gadu un to pavadījusi Amerikā. Atbraukusi atpakaļ, pastrādāja Tieslietu ministrijas sabiedrisko attiecību nodaļā, pēc tam divus gadus reklāmas aģentūrā, kamēr šis darbs apnicis, nu esot bezdarbniece.
Vēlā mīla
Dzejoļus rakstīt Agnese sākusi tikai 21 gada vecumā, tātad Bērnībā ir apkopota pēdējo četru gadu poētiskā pieredze. Uz jautājumu, kāpēc viņa raksta pantiņus, Krivadei ir skaidra atbilde: "Nezinu." Kāpēc tik vēlu? "Pirms tam man nebija nekāda īpaša piemēra, ka kaut kas oriģināls skaitītos kaut kas īpašs." Tiesa, sacerējumus skolā esot rakstījusi labus, un arī ziņas, strādājot par reportieri ziņu aģentūrā LETA, izdevušās, tomēr ap to brīdi, kad sāka rakstīt pantus, savu dzīvi esot sakārtojusi diezgan racionāli - "nu, tā normāli". Bet tad nāca sirds ciešanas…
"Negribu stāstīt. Tur notika kaut kas bēdīgs, un sāku rakstīt," par savu ienākšanu literatūrā Krivade izsakās tik stomīgi un negribīgi, ka no teiktā varētu izveidot slavenākajām Šlesera un jaunākajām Zatlera intervijām stilistiski līdzvērtīgu tekstu. Tad saņemas: rakstīt sākusi drīz pēc pievēršanās kristietībai. Kāpēc dzejoļus? "Nezinu, kāpēc. Varu izteikties arī racionāli argumentēti un garākos tekstos, bet tas nav tik interesanti. Tur tomēr vismaz tevis definētā prozas gabaliņa robežās ir vajadzīga stabilitāte un normālība, ir jāatbild par saviem vārdiem vismaz pašam sev, jāpakļaujas formālās loģikas prasībām. Dzejolis ir pavisam kas cits, tam nav robežu, to rakstot, tu nekad nevari zināt, kur nokļūsi. Formālā loģika nav cilvēka dabisks stāvoklis. Saraustīti uzplaiksnījumi, savu realitāšu konstruēšana ir daudz raksturīgāki cilvēkam."
Pantiņi ir vistuvākais veids, kā notvert to, kas patiešām ir, - definē Krivade. "Salīdzinot ar prozu. Dzīve jau nesastāv no stāstiem ar sākumu un beigām, drīzāk jau no tādiem gabaliņiem."
Lūgta nosaukt labākos jaunos poētus, viņa pirmos min Kārli Vērdiņu un Ingu Gaili, tad arī Elīnu Bākuli: "Reāls spēks, tiešām nākotne!"
Tautas žurnāliste
Rakstīšana ir tas, ko Krivade māk vislabāk, bet prasību būt par dzejnieci viņa sevī nekultivē. "Īstenībā jau es vairs neko īsti nerakstu. Nu, varbūt kādus divus dzejoļus esmu uzrakstījusi pēc šīs grāmatas". Tātad pēc pagājušā gada sākuma? Jā, turklāt lielākā daļa grāmatas dzejoļu sarakstīta "agrā jaunībā" - Bērnību Agnese definē kā grāmatu par savu bērnību. Tas nenozīmē, ka te būtu sakopots viss viņas līdzšinējais poētiskais mantojums - tikai apmēram puse, Jānim Rokpelnim palīdzot atlasīt labākos pantus. Savas ģenialitātes pārvērtēšana ar sekojošu daudzrakstīšanu un visa uzrakstītā publicēšanu, kā tas gadījies dažam citam latvju poētam, Agnesei nedraudot: "Man negribētos, lai pēc nāves man kā Rainim vai Vācietim iznāktu kopotie raksti, kur puse no visa ir mēsls."
Patlaban Krivade ir aizgājusi no darba reklāmas aģentūrā un atgriezusies žurnālistikā - nodarbojas ar tautas žurnālistiku. "Ir tāda lapa tribine.lv - tautas žurnālistikas projekts, mazā cilvēka ziņu aģentūra. Ārzemēs tautas žurnālistika jau ir labi aizgājusi. Tautas žurnālistika - tas ir medijs, kura dienaskārtību veido nevis redakcija, vai politiskie, vai ekonomiskie grupējumi, bet tā sauktais mazais cilvēks, rakstot to, kas viņam ir interesants." Kas to visu sijā? "Neviens," atbild Krivade. "Tur darbojas dabiska konkurence, cilvēki balso par ziņām ar plusiem un mīnusiem. Tas ir sociāls eksperiments, un man ir ticība, ka te var iznākt tas, kas ir vistuvāk preses brīvībai."
Protams, ka par pantiņu. Tā Agnese atbild, kad jautāju, par ko viņai lielāks gandarījums - par labi uzrakstītu sleju vai labu pantiņu. "Bet mūžības griezumā tam nav nekādas nozīmes." Viņa nezina, vai uzrakstīs vēl kādu dzejoļu grāmatu. Mērķa kļūt par tautas dzejnieci viņai nav, esot tikai vēlēšanās dzīvot patiesību, nevis stilu. Tas nozīmē arī vēlmi dzīvot prom no pilsētas, kas ir "slima vieta". Sociāli nozīmīgu Krivade dzeju rakstīt negrib, tam viņai pietiek ar slejām. Bet viņai, protams, gribas, lai citi viņas dzejoļus izlasa un saka - forši.