Aizspēlēties uz neatgriešanos

Zīmīgi — arī Krievijas "nomales puika", urālietis, pašraksturojumā — "nācis no strādnieku vides, tēvs — traktorists, māte — kolhozniece". V.Sigarevs ienāca ar "niknuma un trokšņa" pilnu estētisko pārliecību, ka "teātris nav tikai izklaide un ka kādam ir jāraksta černuha". Salipina Krievijas portretu Viņa debijas luga Plastilīns (Jaunajā Rīgas teātrī kā diplomdarbu iestudēja režisors Andrejs Jarovojs) 2000.gadā tika sveikta ar prēmijām: Debija un britu dramaturģijas balva Antibukers. Krievijas teātra publika sadalījās tajos, kas nemūžam neies uz šiem rupjajiem gabaliem, un tajos, kas aiz neoriģinālās "jaunās, dusmīgās" formas novērtēja vērtīgu, talantīgu saturu. Kritikas un krievu teātra praktiķu vairākums V.Sigareva lugās spēja ieraudzīt, ar ko atšķiras īsta "melnā, virtuves" dramaturģija no pseidovingrinājumiem, ar kuriem pārpilnas Krievijas teātru skatuves. Dramaturga talanta cienītāji uzsvēra, ka V.Sigarevs pašmērķīgi netīksminās par nenormētas ielu leksikas un slenga, fiziskas un psiholoģiskas brutalitātes uznešanu uz skatuves, bet spēj šādā stilā salipināt laikmetīgās Krievijas neizskaistinātu portretu. Lielākie dramaturga stila pielūdzēji pat aizrunājās līdz tam, ka aiz katra viņa vārda un situācijas "jūtama mūžības atmosfēra". V.Sigareva lugu shēma: sadzīves vājprāts, garīgi nolaidušos "mazo cilvēku" tuvplāns, bez sentimentāliem mājieniem uz viņu apraktajiem sapņiem, savā būtībā tiešām ir ļoti neoriģināla, ar dziļām saknēm krievu literatūras klasikā. Dramaturga personiskā īpatnība — asi, strauji sižeta pavērsieni, tuvinoties absurda estētikai, ciniskas cilvēku reakcijas. Šādā ziņā V.Sigarevs nav vairs XX gs. 60.gadu Ludmila Petruševska, bet īsts XXI gs. pilsonis, kura "komunālajā blūzā" ienāk cits ātrums un asums. Ko "lipina" Meikšāns? Fantomsāpes ir Viestura Meikšāna skatītāju atsaucīgi uzņemts debijas iestudējums Valmieras teātrī. Režisors šajā izrādē apliecina jau iestudējumos Skatuvē pierādīto spēju ar šķietami neciliem, lakoniskiem līdzekļiem uzrunāt skatītāju, veidot stāstu, intrigu, emocionāli atpazīstamu ticamību, kas nebūt nav maz. Iespējams, pašlaik V.Meikšāna īstā auditorija ir jauni cilvēki, kuru estētiskā pieredze vēl nereaģēs uz režisoram pagaidām vēl raksturīgu zināmu atdarināšanu/klišejismu. Ko nozīmē, ka V.Sigareva lugu iestudējis "pēc motīviem"? Režisors ir paņēmis tikai sižetiskās intrigas iedīgli un uzrakstījis jaunu lugu, savā ziņā pat interesantāku. V.Sigarevam lugas darbība notiek tramvaju depo — naktssargu vagoniņā, kamēr V.Meikšāns darbības vidi pārcēlis uz teātra aizkulisēm. Scenogrāfs Henrijs Grabovskis, kostīmu mākslinieces Ieva Veita un Rūta Briede radīju šas detaļās (šķīstošās kafijas bundža u.c.) un atmosfērā precīzu skatuves strādnieku valstību. Savukārt Oļa nav viss no bēdām prātā sajukusi sieviete, kuras meitiņu un vīru sabraucis tramvajs, kura visos vīriešos ar brillēm saskata savu Vovočku un kuru ciniski izmanto viss depo (kamēr pati nepaskrien zem tramvaja), bet gan izbijusi aktrise, kura kopā ar rūdīto skatuves strādnieku Gļebu sarīko visai cinisku jauniņā Dimas iesvētīšanu, iestāstot, ka viņa nespēj iziet no lomas. I.Lieckalniņai atvēlēta rezoniera funkcija. V.Meikšāns interesantā veidā pēta teātra fenomenu gan no komiskās, gan liriskās, gan dramatiskās puses. Iestudējuma centrs, neapšaubāmi, ir Mārtiņa Meiera (jauniņais skatuves strādnieks ar inteliģento seju) un Māra Bezmera (vecais buks ar rūdīto seju) garšīgi sastrādāto raksturlomu saspēle, kas brīžam ir pat ļoti smieklīga. Līdz šim īsti neatklātais aktieris M.Bezmers pamanās ieskicēt arī liriku savā varonī (V.Meikšāna estētikā nav ne vēsts no reālas kaušanās un kliegšanas līdz balss saišu saraušanai, kā parasts iestudēt Sigarevu Krievijā) — viņa Gļebs ar pāris klašu izglītību savā fanātiskajā teātra mīlestībā un izjūtā varētu pārtrumpot intelektuālāko kritiķi. V.Meikšāna Fantomsāpēs priekšplānā izvirzās psiholoģiskā varmācība. Negaidītais fināls liek aizdomāties, cik riskantas un bezatbildīgas mēdz būt tās spēlītes, ko cits ar citu mēdzam spēlēt "teātra aizkulisēs" — dzīvē. Vienmēr atrodas kāds, kurš vairs nespēj iziet no lomas. Iestudējumam kopumā tomēr pietrūka "mūžības atmosfēras" (padziļinājuma, kamertoņa), kas stāv aiz katra Sigareva vārda un situācijas. V.Meikšāna iestudējums, neraugoties uz lieliskajiem M.Meiera un M.Bezmera aktierdarbiem, manā skatījumā, tomēr sirgst ar zināmu neobligātumu un studentiski nepabeigtu etīžu stilu.