Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Britu arhitekts Malkolms Rīdings: Muzeji ir kultūras priekšpostenis

Labākās arhitektūras ieceres meklējumi sākas ar starptautisku konkursu konsultanta piesaisti

Iecere 2021. gadā atvērt Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju īpaši tam celtā ēkā New Hanza City teritorijā ir pavirzījusies soli tuvāk savam mērķim. Valsts svētku nedēļā tika slēgts līgums par arhitektūras konkursa organizēšanu. Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds, kuru pērn nodibināja Borisa un Ināras Teterevu fonds un ABLV Charitable Foundation, parakstot arī nodomu protokolu ar Kultūras ministriju, to ir uzticējis jomas profesionāļiem ar plašu starptautisko pieredzi – Malcolm Reading Consultants. Britu arhitekts Malkolms Rīdings savu konkursu konsultanta praksi vada kopš 1996. gada. Viņa pakalpojumus konkursu organizēšanā un arhitektu izvēlē izmantojusi gan Lielbritānijas valdība un NATO, gan Viktorijas un Alberta muzejs, Oksfordas Universitāte un Mumbajas pilsēta.

Viņa nopelns ir arī viens no pēdējā laika skaļākajiem arhitektūras konkursiem mūsu reģionā – Gugenheima muzejs Helsinkos –, kas noslēdzās šī gada vasarā. Profesionālajās aprindās Rīdings ir arī atzīts un pieprasīts vēsturiskā mantojuma speciālists.

Kaspars Vanags, ABLV Charitable Foundation mākslas programmu vadītājs


Vai jūs bieži iegriežaties muzejos, un kas jūs uz to mudina?

Es daudz eju uz muzejiem, un iemesls pirmām kārtām ir arhitektūra. Mani aizrauj cilvēku attiecības ar ēkām. Telpu lietojums un tā iespaids uz hierarhiju, kādā arhitektūras vienības izkārtojas iedomātā promenādē. Muzejos tas novērojams īpaši labi. Muzejs jau pēc definīcijas ir konteiners priekšmetiem un kolekcijām. Skatītāja iesaiste noris, apmeklētāju plūsmu vadot caur telpām, kurās arhitektūras piedzīvojums ir saistīts ar nozīmību, kāda piešķirta atsevišķiem kolekcijas objektiem vai to interpretācijai. Arhitektam muzejs ir fantastiska vieta, kurā uzkavēties, jo bagātīgajā telpu kopumā viss saistīts ar cilvēku kustību, kā arī ar laika plūduma iespaidu uz apmeklētāju, tam apgūstot ēku.

Mans mīļākais muzejs ir Volesu kolekcija (The Wallace Collection) Londonā, kurā apskatāma vienas ģimenes kolekcionēšanas kaisle 300 gadu garumā. Šķietami ikdienišķā aizraušanās mājas kārtībā šajā gadījumā ir pāraugusi citos mērogos – viduslaiku bruņas, vecmeistaru gleznas, iespaidīgs daudzums tēlniecības no viduslaikiem līdz barokam, miniatūras un lietišķās mākslas darbi. Pielāgojot villu kolekcijas eksponēšanas vajadzībām, ēka lielā mērā joprojām ir saglabājusi savu agrāko plānojumu. Tāpēc telpām piemīt izteikta intimitāte. Apjomu cilvēciskie samēri ļauj viegli orientēties, nodrošinot tāda kā mājinieka tuvību ar pasakaino muzeja krājumu.

Bet kā ir ar muzeju projektiem, kas jau top arhitektu birojos, kad pati kolekcija vēl ir tikai veidošanās procesā?

Arhitekti ir iemīļojuši laikmetīgās mākslas muzeju projektēšanu tieši šādos gadījumos. Lai arī ir skaidrs, ka telpas būs domātas mākslas darbiem, paveras iespēja darboties ar tīrām arhitektūras formām. Ar muzeju arhitektūru saistītajās diskusijās ir strīds, vai projektēšanā par galveno atskaites punktu jāņem kolekcija vai arhitektūras koncepts. Es pats domāju, ka patiesība ir kaut kur pa vidu. Arhitektam ir jāņem vērā konkrētās kolekcijas specifika, tomēr projektā jāparedz arī brīvas rīcības laukums, kurā rasties arhitektūras konceptuālajam risinājumam, kas jēgpilni satur ēku kopā arī bez kolekcijas. Šis paradokss padara muzeju projektus īpašus, salīdzinot ar banku vai biroju ēkām, pat dzīvojamām mājām. Tāpēc arī starp muzejiem ir sastopami tik daudz izcilas arhitektūras piemēru. Ir jābūt prasmju kopumam, lai zinātu, kā apieties ar šo paradoksu, un ne katram tas ir pa spēkam.

Kuros gadījumos jūsu pieminētā paradoksa apspēle sniedz sekmīgu rezultātu?

Vērtīgākais arhitekta pienesums ir telpa, kas pieļauj daudzveidību. Atmetot klasiski tradicionālo pieeju gaiteņiem, kāpnēm un virknē sarindotām zālēm, top telpu sistēma, kas elastīgi pielāgojama dažādiem muzeja darbības aspektiem un atšķirīgiem uztveres nosacījumiem. Reizēm tās ir vispārzināmas metodes – pārvietojamas sienas, mainīga gaisma, diferencēta tekstūra un krāsu tonalitāte. Izstāžu zālē tās liek lietā, lai atbilstu apmeklētāja nemitīgi mainīgajam skata punktam, savukārt izglītības telpām jāuzrunā pat desmitgadīgs bērns, kurš pirmo reizi saskāries ar mākslu.

Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja ēkas risinājumā līdzās telpu elastībai noteikti jāmin arī tās attiecības ar apkārtni. Saprotamu tehnisku iemeslu dēļ muzeji mēdz noslēgties uz iekšpusi. Tomēr arvien biežāk šādas publiskās ēkas rosina izvērstākas attiecības ar apkārtējo vidi. Līdzīgi kā mūsdienu māksla top visdažādākajos kontekstos un lokācijās, arī muzeja telpām jābūt dialogā ar ārpusi. Mūsu projektā šādu iespēju nodrošinātu līdzās iecerētais pilsētas parks.

Kādi ir ieguvumi no arhitektūras konkursiem?

Man labāk patīk konkursi nekā pašam apstaigāt birojus un mēģināt kādu nolīgt. Konkursā visi arhitekti ir vienlaicīgi koncentrējušies uzdevumam. Taču man nepatīk atklātie konkursi, jo tā ir gan klienta, gan jo īpaši arhitektu resursu izšķērdēšana. Gugenheima konkursā mums bija 1715 pieteikumu. Tas bija satriecoši, bet katram atsevišķajam darbam ir ārkārtīgi grūti tikt pamanītam! Kurpretim slēgtā konkursā vispirms plaši tiek izspriests, kādam jābūt dalībnieku sarakstam, un tad dalībnieki atdod sevi visu projektam. Visādā ziņā ir efektīvāk, ja sacenšas pieci vai seši, nevis 1715 pretendenti. Mēs esam rīkojuši konkursus ar atklātu pirmo posmu un tad samazinājuši dalībnieku skaitu reālu, detalizētu pieteikumu izstrādei.

Vai rezultātā klients vienmēr atrod savu īsto arhitektu?

Strādājot Helsinkos, es uzzināju par Alvara Ālto konkursu pieredzi; tos turienes liberālā arhitektu kopiena rīko ļoti pārdomāti. Ālto piedalījās vairāk nekā simt konkursos, un piecdesmit viņš uzvarēja, taču faktiski uzbūvētas ir uz abu roku pirkstiem saskaitāmas ēkas. Jūs zināt apokrifisko stāstu par to, kā Sidnejas opernama konkursā Ēro Sārinens pacēlis no grīdas jau noraidīto Jerna Utsona projektu. Labi, nesen ir veikti daži pētījumi, kas šo stāstu apgāž, un es nedomāju, ka tā jebkad notiek, ka kāds izceļ vienu darbu un pārliecina par to visu pārējo žūriju. Sidnejas opera ir fantastiska celtne, taču Utsons pats to nepabeidza, Sārinenam nācās visu pārzīmēt. Vai jūs to sauktu par Utsona panākumu vai par sliktu konkursa procesu? Manā pieredzē visi atvērtie konkursi ir loterija, nevis rūpīga atlase. Un rezultāts reizēm var būt labs un reizēm – slikts. Jauniem arhitektiem tā, protams, ir laba platforma, kur izmēģināt savus spēkus. Bet lielos projektos ar nopietnu budžetu gribētos izvairīties no atklāto konkursu nejaušībām.

Pirmais, ar ko arhitekti parasti iepazīstas, ir žūrijas sastāvs. Un viņi kļūst aizdomīgi, ja tajā deviņi no desmit vērtētājiem ir politiķi un tikai viens ir arhitekts.

Man šķiet, ka žūrijā jābūt cilvēkiem, kuri realizēs šo projektu un kuri beigās atklās uzbūvēto ēku. Žūrijā jābūt cilvēkiem, kuri riskētu ar savu ādu. Es uzskatu, ka ir jābūt konsekvencei – daļai žūrijas jābūt tiem, kas būvēs šo ēku vai arī tajā strādās. Un žūrijā jābūt vismaz vienam vai diviem cilvēkiem, kas būtu tik atbildīgi, ka – ja projekts izgāžas, varētu visu priekšā atzīt, ka ir palīdzējuši izvēlēties arhitektu.

Runājot par profesionālo pārstāvniecību žūrijā, tajā, bez šaubām, jābūt arhitektiem, bet kādiem? Neesmu drošs, ka tam noteikti jābūt muzeju arhitektūras speciālistam. Tā vietā varētu būt arhitekts, kurš drīzāk saprot arhitektūras vēsturisko kontekstu. Īpaši šī projekta gadījumā, jo tas tiks būvēts pilsētā ar tik lielu vēsturisko mantojumu. Un inženieri! Inženieris ir svarīga persona žūrijā, jo, būdams arhitektu partneris, viņš saprot, kā darbojas arhitekta prāts. Mumbajā, piemēram, žūrijā bija sociālais antropologs ar pilnīgi atšķirīgu redzējumu, kāda beigās būs uzbūvētās ēkas nozīme, kādu arhitektūru tāpēc ir jēdzīgi attīstīt. Tāpēc es esmu par dažādību žūrijā.

Un otrais, ko arhitekti mēģina izlasīt starp rindām, ir – cik reāls ir projekts. Vai tur nojaušams apsolījums, ka ēka tiešām tiks būvēta?

Parasti ir tā – ja konkurss ilgst vairāk nekā gadu, pirms to izsludinām, mēs sešus mēnešus pavadām sagatavošanā. Mūsu uzdevums šajā procesā ir nodrošināt, lai projekts ir reālistisks, ar pārdomātu budžetu un lai tas ir definēts arhitektiem saprotamā valodā. Mēs ieguldām ļoti daudz darba, pirms arhitekti ierauga konkursa noteikumus un var radīt tiešām izcilu dizainu, kas atrisina noteikumos ieliktās problēmas. Visdrīzāk tieši tad projekts kļūst iespējams. Jo, kamēr par arhitektūru runā abstrakti, tā ir tikai biznesa plāns. Kuru gan aizrauj biznesa plāni? Tāpēc ir lieliski, ja ir neliela izstāde, kurā cilvēki ierauga projektus un pēkšņi saprot, kāda varētu būt viņu nākotne. Esmu redzējis daudzos projektos, ka pie maketiem aizraušanās notiek acumirklī, klients pēkšņi saka: es gribu, lai tas piepildās!

Tagad ir daudz kritikas par Bilbao efektu un ārišķīgiem efektiem, bet vai ir kādas alternatīvas vai jaunas, oriģinālas idejas?

Mēs šobrīd virzāmies prom no ikonām muzeju arhitektūrā. Kustība notiek virzienā, ko es saucu par otrreizējo izmantošanu, par reģenerāciju. Tagad ir daudz ēku, kuru lietojums tiek ne tikai mainīts, bet attieksme pret to tiek paplašināta. Tate Modern ir diezgan labs piemērs: tā sākotnēji bija vecas ēkas pārvēršana, bet jaunais paplašinājums ir pilnīgi mūsdienīga piebūve. Tagad ir daudz lielāka sapratne un cieņa pret pilsētu un novietni, pret ēkām, kas tur jau atrodas, un kā tās tiek lietotas. Ja atgriežamies pie atklātajiem konkursiem, domāju, tā ir viena no problēmām. Jo, ja tu esi arhitekts, tu saki: "Ei, es arī te esmu, paskatieties uz manu projektu!" Žūrijai rada grūtības atraut uzmanību no ikonu radītājiem un koncentrēties tieši uz ēkas būtību. Tik daudz spožuma tiek ielikts projektā, lai tas tiktu pamanīts, bet tas ved prom no uzdevuma būtības!

Kā konkursā varētu piedalīties vietējā arhitektu kopiena, un vai šodien, kad māksla pati ir kļuvusi par globālu fenomenu, vispār ir iespējams vietējs laikmetīgās mākslas muzejs?

Muzeju piesātinātība ir to veiksme. Tie ir kultūras priekšpostenis, tikšanās vieta, un tajos iemiesots tāds sarežģītības un diplomātijas līmenis, kāds cita tipa ēkās vienkārši nav iespējams. Šajā konkursā mēs gribam veicināt principu, ka ikviens no uzvarai nominētajiem arhitektiem strādātu kopā ar kādu vietējo speciālistu. Tas varētu būt gan liels birojs, gan maza studija. Mums ar to ir liela pieredze gan Mumbajā, gan Skotijā, kur uzvarēja Stīvens Hols, amerikāņu arhitekts. Konkursa laikā viņš sāka sadarboties ar pavisam jaunu skotu studiju, kas darbu padarīja daudz iejūtīgāku. Tas, ko mēs vēlamies iegūt, ir starptautisko arhitektu kompetence, zināšanas, viņu pieredzes vēriens, ja tas salikts kopā ar šejienes radošajiem prātiem. Tiem pat nav jābūt tikai arhitektiem, tie var būt arī citu nozaru profesionāļi. Mēs beigās iegūtu komandu, kas sastāv no labākā starptautiskā arhitekta un labākajiem vietējiem spēkiem un kas kopā turpinātu darbu pie projekta.

Šodien par muzejiem mēs aizvien vairāk runājam kā par satikšanās vietām, bet, no otras puses, mākslas muzejs vēl vienmēr ir patvērums, vieta, kur pabūt vienatnē. Jūs esat no Londonas, kur muzejos tagad ir tikpat kā neiespējami pabūt vienatnē ar mākslas darbu. Vai varat nosaukt kādus piemērus muzeju arhitektūrā, kuros ir šādas mazas svētnīcas?

Ir daži muzeji, kuri absorbē pūli. Tāda ir, piemēram, Volesu kolekcija, un tāpēc man tā patīk. Tur var just, ka esi pats ar sevi, un, lai gan apkārt ir citi cilvēki, tomēr vietas izjūta un mērogs, un proporcijas tevi no viņiem nošķir. Tur ir iespējama intīma mākslas pieredze. Bet es neteiktu, ka tā tas bija plānots; tā ir laimīga sakritība, ēka tāda ir izveidojusies. Un ir citi lielie Londonas muzeji – Tate Modern, Britu muzejs, Dabas vēstures muzejs –, kuri ir tikai tāds tūristu pieturas punkts. Tās ne vienmēr ir vietas, kur iet skatīties mākslu. Tās ir vietas, kur aiziet uz tualeti, iedzert kafiju, nopirkt kādu suvenīru. Teitā izstāžu telpu īpatsvars ir niecīgs, viss pārējais ir tieši tas, kā jūs sakāt, – tikšanās vieta. Domāju, ka ar jauno Teita piebūvi viņi mēģina panākt, lai tiktu radīta iespēja jēgpilnai cilvēku saskarsmei, tai pašā laikā turot viņus pa gabalu no izstāžu telpas, jo, ja izstāžu telpa ir pārāk publiska, tas traucē mākslas baudīšanu. Tātad ēkām šodien jāatbilst ļoti dažādiem izaicinājumiem. Piemēram, Luvrā, kas bija nu jau pilnīgi pārslogota, kaut ko būvēt vajadzēja, lai vienkārši racionalizētu telpu. Muzeji mēģina pārorganizēt cilvēku plūsmu ēkās, tie tagad risina tīri funkcionālu uzdevumu, lai atslogotu telpu, ļautu arhitektūrai elpot un padarītu telpu baudāmu. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja