*
jau rīts zem kājām
ierasta steiga
pieturas kā neklātas gultas
mans rudens mostas
skan tramvaja zvani
un Barona iela
viegli nav viegli
izrakstīt pildspalvas
nopūtu dzirdēt
un pirkstu šļupstus
saskrāpēt savas debesis
vai tās man vienīgās raizes
aizsiet kurpes un teikt
čau
bērns tevī apklust
saplīst stikla pudelē džins
peļķe tērpusies skrandās
man reibst
viss par sevi
pārrautos elektrības vados
saule pār Rīgu
un vizuļo bruģis
*
laiks
pie sienas pilnās stundās
putns netiek aiz atvērta zobratu būra
kaimiņos svin piektdienu
silueti pie loga kā karuselī
arvien košākās drēbēs
karnevāla maskās
uz galda reibušas mušas
un ūdens pīpe
neaizmiedz troksnī
Parīze aicina vēlreiz
aiziet pie Dievmātes
tā klusa un galvu noliekusi
skatās Sēnā
kur aperitīvos gremdējas laiva
un arābi uzgleznotām lūpām
līdz pat Eifelim
peld nakts caur
miljoniem smieklu
pie loga virs vecas stūra kafejnīcas
starp puķu podiem maza sēž
kāda vecāmāte
un ievelkot dūmu
man laipni māj
tik ātri pienāk rītausma
un mums vēl nav kur steigties
lietaina un tīra
koku zaļotnē smaržo
liepu apskauta
vasara
*
es tevi iemīlēju
zīmējumā tēli kā sirēna nakts klusumu
iejauc lūgumā glābties
rokrakstā uzplēn dzeja
lapas stūrī tavs smaids
trausli ietinos tevī
kur vasaras siltie vēji
zīda plīvurā dvēseli šūpo
tur esam vieni
kur ejam viens otru sargāt
ar pirkstiem pieskaros bērzam
un klausos kā šalc arī citi
vien šodien mēs aizejam lēnāk
ir liesma
aizdegta burtnīcas malā
sirds
*
tu gribēji
sudrabā kaltus ķiršu auskarus
vai vēlies vienu pusīti
līdz rītam kūst
bārmeņa rokā ar ledu jaukti
un salsas viegli -
tu mani
ar pirkstu galiem
plaukstā zīmējam vecrīgas bruģa kontūras
pa ceļam vien
ir mulsums
uz operas jumta
modusies saule
vai redzi
pie soliņa zvirbulis
drupačas knābā
cik dīvaini skrien tam līdzi ēna
nāc tuvāk
un pasmaidi
*
rudens sausuma
neizdzēšama skaņa
atmiņu burti
kā seifā ielikti gadi
es lasu
sarkstošo lapu
tējas garša uz tavām lūpām
rūgta un valga
augums
kā tikko manāma vēsma
lūdzoši viegla slīd
plaukstā
man nevajag
skaļu dzērvju kāsi
ir klusums tīkams
un tavi vārdi
puto vilnis
vētrā pret krastu
balta kliedziena šļakatās
klintsakmens skūpsts
savai jūrai
*
tik vienkārši ir nepateikt neko
pie svešām durvīm atstāt nenoplūktu ziedu
un aiziet virpuļos
pie sevis dungot nepabeigtu dziesmu
un apstāties pie bāra
lai sadzertu ar vientulību
aiz loga stacija
nakts vilcieni ved pēdējo uz mājām
un klibi pakavi man bungādiņās
valsi dejo
aiz divām šķērsielām ir vēls
pie tevis neaiziešu
*
kāpēc
es tik daudz
dzeru ūdeni no tavas
bezrūpīgās miesas
aiz krustojuma pagrieziens
es aizeju
un pazūdu
kā zirneklis savos pinekļos
nenāc vairs
pārāk tuvu
monēta krita uz
otru pusi
*
un tu mani atstāj iekaltu klintī
bez lietus zīmēm un sirds
līp lapas pie akmens sejas
svešinieka rokas pie klints
skropstām pieskaros
un ieklīstu ēnu rakstā
mani sirdspuksti
pil aizā
*
jūs dzerat kungs
jo līkločos sapinies ceļš
un sodrējos pamesta āda
kā čūska minūti pirms
nostājas kausā putas
un vilciena klaboņā sirds
aizved uz citu – nezināmu pusi
bet otra
uzdod nepareizus jautājumus sev
tu klusē un dzer
un noraugies gleznā pie sienas
ar Picasso otu
plaukstā līnijas sarkanas krāso
uz četrām debess pusēm
tavs vienīgais tango
ar mēli
uz krūtīm multenes zīmē
ar elpu visu dzēs
vēl tepat
jaunās putās
*
nozagts laiks
uz tukšas skatuves naktī
mīlnieki skaita zvaigznes
kaislas un spožas
līdz saullēkta dūre
pie durvīm kā priestera sūtne
aicinās atvērt plakstus
un ieraudzīt
apputējušu vārdu
šūpulī mātes liktu
bērns
tev saplēstas drānas
*
tā ir ciparu haika
uz ietves
sētnieka zaru slota
blusa no mana
lec tev uz pleca
es situ blūza takti
saules dūriens
kā parasti putekļi
griežas ap savu asi
dzīve man piedāvā brokastis
raudu mūris –
galapunktu
nerādi
uz nobrukuša skursteņa vaidiem
tā ir ciparu haika bez
loģikas kailsala vārdiem
plēšās kaltēti caurvēji
saauguši vītolu eņģēs
un izbīlī iemestas acis
sadeg –
atmiņās joprojām
tā ir ciparu haika
stingusi uz eža kupra
caurdurta un neredzama
rokenrols
mēs lidojam
un brīnumavotu skūpstām