Jānis Škapars. Kāpēc viņš tā darīja?

Brežņeva stagnācijas gadi. Īsais "atkušņa" laiks un Latvijas nacionālkomunistu sānsolis ir pagātne, desmitiem pārcentīgu cenzoru uzmana, lai rakstnieki un mākslinieki radītu un runātu, nepārkāpjot komunistu noteiktās vadlīnijas. Neatkarīgā Latvija vai vārda brīvība Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas instruktoram un vēlāk laikraksta Literatūra un Māksla galvenajam redaktoram Jānim Škaparam pat sapņos nerādās. Kāpēc šī nomācošā un pazemojošā realitāte, no kuras uz visiem laikiem atvadījāmies 1990.gadā, bet kurā mūs atkal ieved J.Škapars, ir tik aizraujoša?" Pats J.Škapars šo periodu sauc par savas dzīves visspilgtāko laiku. "Cilvēka mūžs ir īss. Ja viņam ir jānosēž konservu bundžiņā un viņš nevar sevi realizēt, tad vecumdienas ir drausmīgas. Bet, ja ir iespēja darboties, dažreiz ar visu spēku atdevi, tad šis laiks atmiņā paliek labs." J.Škapars trīs reizes nedēļā iet uz baseinu peldēt, bet uz viņa rakstāmgalda krājas materiāli otrajai grāmatai. Tajā publicētās dienasgrāmatas ietieksies jau 80.gados. Kas notur modru jūsu gara pasauli? Gara pasauli modru (man jau ir pilni 82) vajag uzturēt visu laiku. Es to vienmēr esmu centies. Viena daļa mūsu vecuma cilvēku sēro pēc jaunības — cik skaista bija jaunība. Paskatās spogulī un čīkst par to, cik lielās krunkās ir savilkusies seja. Uzturēt garu vispār ir izšķirošs nosacījums, lai cilvēks turētos uz kājām. Arī grūtajos brīžos, kas ir bijuši Literatūrā un Mākslā, bijušas svarīgas meditācijas, lai tevī nerastos caurumi, jo pa tiem nāk iekšā visas nelaimes. Man ir paveicies, ka man ir darbs. Aizgājis prom no visām sabiedriskajām aktivitātēm, es nejūtos pamests, nejūtos tā, ka jāgatavojas pēdējai stundai. Man ir darbs pie galda, un tā ir brīnišķīga lieta. Pie galda esmu nosēdējis 16 gadus, būdams Literatūras un Mākslas redaktors. Tur ir milzīgas kaudzes ar LuM (rāda uz sekcijas pusi — U.A.). Pusi dienas es pavadu pie rakstāmgalda. Otru — tradicionāli daudz staigāju. Kad varēja braukt uz Gauju, es daudz staigāju pa mežiem. Tagad katru dienu pārgājienus es taisu arī šeit (saruna notiek Rīgā, Vesetas ielas dzīvoklī — U.A.). Kustības ir vajadzīgas — gan garīgās, gan miesīgās. Kas vēl palīdz? Man uzdāvināja indiešu mistiķa Ošo grāmatu. Es viņu sauktu par lielu, gudru vīru. Izlasīju piecas sešas viņa grāmatas. Tā būtībā ir jauna, trešā gadu tūkstoša reliģija. Man ir palīdzējis Imants Ziedonis ar savu "sevī" pozīciju. Es vienmēr uzskatu, ka tad, kad tevī ir izsisti robi, ir jāatgūst "sevī" pozīcija. Es to esmu aprakstījis arī dienasgrāmatās. Tīri garīgi, konceptuāli cilvēkam, aizejot pensijā, nevajadzētu justies, ka šis ir viņa dzīves pēdējais cēliens. Man tā ir bijis. Mani atlaiž no LuM, un man liekas, ka tas ir dzīves pēdējais cēliens. Un tad pēkšņi nāca Tautas fronte un viss pārējais... Man vienmēr ir sācies kāds jauns cēliens. Publicēt dienasgrāmatu, esot dzīviem pieminētajiem laikabiedriem, ir drosmīgs lēmums. Daudzi ir diezgan asi un neglaimojoši portretēti. Vai jūs nodarbojāties arī ar pašcenzūru pirms publicēšanas? Tās ir lietas, par kurām es svārstījos visvairāk. Tas attiecas uz vietām, kur es vērtēju laikabiedrus. Viņiem ir bērni, mazbērni — kāpēc par to vajag domāt vēl nākamajām paaudzēm? Otrs jautājums — par maniem ģimenes locekļiem un tuviniekiem. Par to es visvairāk domāju. Dažas sāpīgākās lietas (vecākās meitas slimība — U.A.), it sevišķi 1976.gads... Vai to vajag nest laukā? Ļoti svārstījos. Kad iznāca grāmata, es teicu gan sievai, gan meitai, gan mazmeitai — izlasiet pirmās, lai jums nejautā no ārpuses. Meita, pasniedzēja Kultūras akadēmijā, izlasīja un pieņēma visu. Manī darbojās iekšējais redaktors, cenzors, jo ar cenzūru es esmu strādājis 16 gadus, tomēr nolēmu censties nerediģēt. Tikai stilistiski, jo es rakstīju vakaros, agri no rīta, dažreiz rakstīts pat naktīs. Nedrīkst iesēt lasītājā neticību, šaubas — vai Škapars to visu neparāda jau ar šodienas vērtējumu. Šodienas zīmogs dienasgrāmatām nav uzlikts. Ir izņemtas dažas vietas attiecībā uz tuviem cilvēkiem. Tas ir takta jautājums. Partijas funkcionārs nonāk radošu cilvēku vidē. Skepse, neuzticība. Kas jums deva iekšēju pārliecību cerēt, ka cilvēki jums noticēs un ies līdzi jūsu idejām? Vispirms — attiecībā uz partijas funkcionāriem. Toreiz bija tāda prakse. Es grāmatas sākumā parādu lielu fotogrāfiju, kur ir visi partijas funkcionāri, viņu vidū arī es, viņu ir ap simtu. Tagad arī partijas liek savējos. Tagadējā nelaime ir, ka partijas ir sīkas. Ja kāds prasa, kas ir mūsu vājums, tad daudzās sīkpartijas un diezgan negants partijiskais feodālisms, ka visur vajag likt tikai savējos. Hugo Rukšānu mainīja nost, piedāvāja Škaparam, tur jau atteikšanās nevarēja būt. Par pārliecību, vai ies aiz manis... Tādas pārliecības man nebija. Man bija pārliecība par to, ko es gribu izdarīt. Ir 60.gadu vidus. Tajā laikā es biju Rakstnieku savienības (RS) kurators. Notiek RS V kongress. Dienasgrāmatās es aprakstu, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi es kūrēju. Redzēju šo atkušņa perioda rakstniecību, man nācās ar to strādāt diezgan cieši — Regīna Ezera, arī Ēvalds Vilks, neskatoties uz saviem gadiem, Vācietis, Ziedonis. Viņiem bija liela ietekme uz mani. Nebija jau tā, ka es biju Dievs tas kungs, kas varētu izstrādāt koncepcijas, un man sekos. Rakstnieki nekad tā neseko. Viņi uz tādu Škaparu, kas ienāca, skatījās ar lielām šaubām. Sākumā — sevišķi. Man tā vide bija ļoti pievilcīga. Viņi jau pa to laiku bija ieņēmuši savu vietu rakstniecībā un arī skaitliski veidoja literatūrā lielu īpatsvaru un veidoja literāro klimatu — interesantu un kolorītu, pavisam citādu nekā pēckara paaudze, kurā saimniekoja Grigulis un citi. Tas uz mani atstāja samērā lielu iespaidu. Es domāju, ka varbūt sekoja man tāpēc, ka viņiem sāka imponēt tas, ko es darīju. Turklāt LuM viņus vilka iekšā. Tajā laikā tas bija samērā apjomīgs nedēļas izdevums. Rakstnieki bija ieinteresēti strādāt. Vispirms — publicēt īsos stāstus. Otrs — attīstījās publicistika un kritika. Iesaistīju rakstniekus kritikas rakstīšanā, lai mazliet mīkstinātu atmosfēru starp rakstniekiem un kritiku. Rakstniekiem bija neuzticība pret kritiku, jo pēckara kritika viņus slānīja un uzskatīja par nomaldījušamies avīm, kas jāsadzen aplokā. Tāpēc vajadzēja radīt jaunu kritiku, kurā rakstnieki piedalītos paši. Kritiku, kas skatītos ne no politiskā plaukta, bet runātu par mākslinieciskām lietām. Daudzi ieraksti liecina par milzīgu spriedzi un spēku pārtērēšanu. Jūs vairākkārt uzdodat sev jautājumu: "Kas mani dīda?". Tas ir arī galvenais jautājums, kas rodas lasītājam. Kas bija jūsu personiskais iemesls darīt vairāk, nekā no jums prasīja apstākļi? Es par to pats esmu domājis. Man liekas, ka tā ir diezgan liela mīkla. Esmu bieži domājis, kādas ir sakarības starp cilvēku, vidi un sistēmu. Nav tik vienkārši — ka visi skrien, kā sistēma paģērē. Cīņas redaktors Jānis Britāns pildīja tieši to, ko vajadzēja. Viņš perfekti kalpoja sistēmai un noturējās visus Brežņeva gadus. Kas deva iespēju atvirzīties Škaparam? Par šo Škaparu es esmu bieži domājis. Tagad starp mums ir liela distance. Es par viņu bieži domāju un rakstu trešajā personā. Varbūt, ka bija kaut kas tāds, kas iesakņojās pašā sākumā? Viņš man sākumā bija drausmīgi negants. Es it kā atbalstīju iekārtu. Nevarētu teikt, ka es būtu ielīdis padomju iekārtā tikai tāpēc, lai tiktu kādā amatā. Es biju kaut kāds citādāks. Kaut kam arī noticēju. Varbūt tas bija zemnieciski naivi. Mācījos kārtīgi. Mani gadi bija jau pāri vajadzīgajiem — kara laiks paņēma savu. Ar izcilību beidzu Latvijas universitāti, un pēkšņi mani nenozīmē darbā… Tas man bija kolosāls šoks. Tagad nemaz nevar iedomāties, ko toreiz nozīmēja nenozīmēt darbā. Tas bija zīmogs arī tālākam darbam — kāpēc tevi nenozīmēja? Draugi palīdzēja mani iekārtot par komsorgu. Es strādāju uz drausmīgas nabadzības robežas. Mums bija jau pirmais bērniņš, un pēc kara mums nav ko ēst. Pēc reformas es kā komsorgs saņēmu 69 rubļus mēnesī. Tas bija fantastiski maz. Četrus gadus norullēju šādā veidā. Acīmredzot šis pirmais trieciens un sava veida neuzticība darīja savu. Man bija milzīga enerģija, es pat nezinu, kāpēc tā bija un kas deva impulsu, bet enerģija bija un strādāt gribējās. To, ko es esmu brūvējis savas darbības laikā, tas ir vienkārši fantastiski — gan socioloģiskos pētījumus pats uz savu galvu taisīju, kas tajā laikā vēl nebija modē un tamlīdzīgi. Tajā pašā laikā manas iespējas bija ārkārtīgi ierobežotas. Instruktors neko pats nevarēja darīt. LuM es izrāvos vidē, kur es pats varēju kaut ko teikt. Atšķirībā no Centrālās Komitejas aparāta, kur viss ir reglamentēts un tu esi ierēdnis. Nebiju vairs kumeļa gados, man bija jau 40. Tā bija pavisam cita brīvības telpa. Vispirms tādā ziņā, ka es pats sastādīju plānus, pats realizēju, un vismaz sākumā neviens īsti nekontrolēja. Otrais. Bija pavisam cita uzskatu brīvība. Sākumā tā mani kaitināja. Tāda rakstnieku un radošo visatļautība, ka viņi runāja, es teikšu prastāk — gvelza par visu kaut ko, kā tikai patīk. Bet man kā redaktoram ir jāpaklusē, jo es labi zināju, ka blakus stāv kontrole. Drošības dienesti toreiz bija labi nostādīti. Trešais — mani sakari, kas veidojās ar šo rakstnieku daļu — "brīvo" jeb "jauno vilni". Ar šiem trīsdesmitgadniekiem man bija daudz vairāk kopīga. Tas stimulēja. Bet kāpēc viens aiziet pa šādu ceļu, cits — pilda pavēles, šo mīklu es joprojām nevaru atminēt. Zigmunds Skujiņš savā laikā LuM nodēvēja par "neaizstājamu nesošo balstu". Vai jūs pats pa īstam apzinājāties, ka ar pārmaiņām radošajā laikrakstā tiek sagatavots kaut kas lielāks, kas, iespējams, novedīs līdz atmodai? Vai jūs sapratāt, ka laikraksts drupina stagnāciju un visu iekārtu? Absolūti nē. Es gribētu atteikties no tā, ko marksisti revolucionāri sludināja, ka viņiem bija jau izstrādāta konsekventa teorija. Es pat 1985.gadā Latvijas neatkarību vēl neredzēju. Drīzāk es redzēju, ka šī sistēma brūk. Lielajās diskusijās, ko es ievadīju — par cilvēka koncepciju, cilvēku un dabu, un kultūru — ,es redzēju, ka sistēma brūk. Mēs sajutām ārkārtīgu netaisnību pret latviešu tautu. Taču es redzēju arī sistēmas varas spēku. Tas bija milzīgs. Tai skaitā ieroču spēks. Es biju strādājis CK, es pazinu arī šo pusi, es redzēju, cik tas bija milzīgs spēks. Kā šo spēku var salauzt — es tajā laikā nepavisam neredzēju. Tik tālejoši es nedomāju. Es drīzāk domāju, ka ir iespējams uzrādīt šīs sistēmas grimases, uzplēst augoņus, parādīt tās kuprīti. Mūsu diskusijas vēl nebija vērstas pret sistēmu. Es negribētu izvirzīt tik lielas pretenzijas, ka mēs redzējām atmodu un tamlīdzīgi. Biežāk dzird pretējo. Konkurence uz "pašu pirmo" vietu, kas zināja, ticēja, panāca un izcīnīja, ir milzīga... Jā, tā lielīšanās ir fantastiska. Kāds ir izkāris vienu karodziņu un redzējis, ka nu viss bruks un tamlīdzīgi. Es tik tālredzīgs nebiju un tik drosmīgu mērķi neizvirzīju. Nu neizvirzīju. Dienasgrāmatā bieži ieskanas izjūta, ka jūs idealizē un romantizē, ir sevišķi sievietes, kamēr pašam šķiet, ka nepavisam nebijāt tik drosmīgs, godīgs un cēlsirdīgs. To varētu norakstīt arī uz veselīgu paškritiku. Bet, ja vaicā principiāli, — vai ir kas tāds, kas jums kremt līdz šai dienai, ko tolaik varējāt darīt drosmīgāk, vairāk, citādāk? Es varbūt varēju ātrāk kratīties vaļā no partejiskās pagātnes. Partijas darbā nostrādāju ilgi. Pēc savas būtības, lai arī pašā zemākajā postenī, biju partijas funkcionārs — Centrālās komitejas instruktors, augstāk es neesmu ticis. Tik ilgā laikā tas atstāj iespaidu uz iekšējo garīgo lauku. Bet es domāju, ka tad es būtu ātrāk arī sabrucis kā redaktors. Es varēju strādāt tik ilgus gadus tāpēc, ka es samērā prasmīgi manevrēju starp partijiskām prasībām un situāciju, kāda bija radošajā vidē. Vairāk?... Es gaužos savās dienasgrāmatās par to, ka nevaru rakstīt kritiku. Ja tu esi visu dienu ņēmies ar to LuM (pie tam man krāva virsū partijas darbu, kur bija grūtas situācijas, rakstnieki redzēja manī līderi, kas varētu vadīt), diez vai kritikā būtu ko izdarījis. Redaktori bija švaki rakstītāji. Es milzum daudz lasīju, sekoju līdzi vissavienības literatūrai. Tāpēc jau es varēju rakstīt par Aitmatovu u.c. Tā bija mana profesijas sastāvdaļa. Jūsu laiks LuM tiek raksturots ar asu un principiālu diskusiju ierosināšanu. Knutam Skujeniekam pat savā laikā radušās aizdomas, ka reizēm diskusijas tiek radītas mākslīgi un pārspīlēti. Kā jūs pats to atceraties? Diskusija tajā laikā bija absolūti nepieciešama. 60.gadu beigas. Pastāvēja monoideoloģija. Arī kritikā bija viens — partijiskais — viedoklis, ko manifestēja pēckara paaudzes kritiķi. Pastāvēja arī tikai viena patiesība. Mums vajadzēja likt pretī, ka patiesība nav tikai viena, ka varam diskutēt. Apaļajā galdā vienā numurā strīdējās kādi pieci, seši, septiņi. Tas bija nepieciešams, lai izjauktu vienas ideoloģijas diktātu. Mēs sabiedrībai nedevām gatavas receptes, bet likām domāt, izsitām no stereotipiem. Padomiskie stereotipi bija drausmīgi. Vai jums ir skaidrojums, kādēļ šodienas diskusiju kultūra ir tik nožēlojamā līmenī? Šī ir cita sabiedrība. Mēs rakstījām toreizējai inteliģencei. Tā bija vienota caur un cauri — diezgan nabaga un diezgan vienota. Tagad sabiedrība ir stipri dažādota. Arī interešu atšķirības ir lielākas. Tagad arī masu mediji piedāvā galvenokārt stipri piparotus negatīvus viedokļus, jo masu medijam vajadzīgs lasītājs. Mēs toreiz par tirāžu būtībā necīnījāmies. Varbūt meloju — nebija tā, ka nemaz, bet tas mums nebija galvenais. Šodienas masu mediji cīnās par auditoriju par katru cenu. Tomēr diskusiju toni publiskā telpā nenosaka tikai mediji… Ir arī tas, ka jebkurā sarunā politiskajai partijai vajag sevi pozicionēt, parādīt, ka es esmu atšķirīgs. Kā vilks dod atšķirības zīmes savai teritorijai, lai zinātu, kas viņš par raksturu, tā, man liekas, tagad tādas pašas "atšķirības zīmes" katrā sarunā liek politiķi. Protams, garīgā plāksnē, nevis fiziskā, kā to darīja plēsīgie zvēri. Viņš cenšas nolikt savu pretinieku, viņu vajag izsist no ierindas, bet sevi pozicionēt iespējami skaidrākiem vārdiem, citādi sabiedrība mani nesadzirdēs, par mani nebalsos. Abi divi — gan medijs, gan politiskās partijas — ir viena nelaime. Tā ir būtiska atšķirība no LuM. Mēs par savu uzdevumu izvirzījām nevis iztapt auditorijai, bet pacelt tās līmeni. Mēs atmetām didaktiku diskusijās, bet devām spēcīgus impulsus, lai cilvēki sāktu domāt. Šodien gan mediji, gan politiskās struktūras bieži cenšas dot formulējumu vistuvāk prastākajam līmenim. Tas pazemina Latvijas diskusiju kultūru. Vai šodienas Latvijā ir inteliģence? Kā vienojošs spēks. Kāda būtu viņu loma? Nē, inteliģences kā vienojoša spēka tagad Latvijā nav. Diemžēl. Es ne tikai uz politisko, bet arī pilsonisko sabiedrību skatos ļoti skeptiski. Mums saka — reģistrējušās tik un tik tūkstoši nevalstiskās organizācijas. Tas ir no ārpuses, tas nav mūsu sabiedrības spēks. Vajadzētu sākt veidoties kādām nevalstiskajām organizācijām, kas var aktīvi ietekmēt sabiedriskos procesus. Šī faktora pietrūkst. Arī inteliģence ir sadrumstalota starp daudzām partijām. Viens inteliģents cīnās pret otru. Pie kafijas tases viņi ir vienādi domājoši, bet katrs pārstāv savu partiju, politisko vai sabiedrisko struktūru un pauž citādas intereses. Knuts Skujenieks intervijā saka, ka viņam sāp rokas no sēru karogu turēšanas un viņa meita par tēva izsūtījuma pieredzi uzzinājusi tikai 18 gadu vecumā. Kāda ir jūsu attieksme, — cik daudz un krāsaini jāstāsta jaunajiem par padomju gadu stagnāciju, cenzūru — laiku, ko aprakstāt Barjerskrējienā? Es esmu redzējis tādu veco revolucionāri kā Krustiņsoni (Marta Krustiņsone — slavena ar savu biežo uzstāšanos skolās — U.A.). Es šajos laikos neesmu uzstājies gandrīz nevienā auditorijā. Man nepatīk šī veco revolucionāru idejiskošana. Kaut kādu pamatu pastāstīt vajag. Bet vispirms fundamentālāk ir jāmāca vēsture. Jāraksta vēstures grāmatas, kur stāstīta pilna patiesība. Jāuzņem labas dokumentālās filmas. Par sērām es esmu pilnīgi tajās pašās domās kā Skujenieks. Domāju, ka latviešu tautu vairāk vajag parādīt kā cīnītāju. Nedrīkst tagadnei uzlikt tik milzīgu sērojušu akcentu. Es neciešu didaktiku. Nedomāju, ka vēsturiskā didaktika var kādu pārliecināt. ***Jānis Škapars Jurists, žurnālists, politiķis un sabiedriskais darbinieks Kompartijas Rīgas pilsētas komitejas un CK instruktors (1953—1969); laikraksta Literatūra un Māksla galvenais redaktors (1969—1985); Rakstnieku savienības literatūras kritikas konsultants (1985—1989) Vadījis darba grupu, kas izstrādāja Latvijas Tautas frontes pirmo programmu; LTF valdes priekšsēdētājs (1989—1990); ievēlēts par AP deputātu 1990; Demokrātiskās centra partijas (vēlāk — pārdēvēta par Demokrātisko partiju) valdes loceklis un Politiskās komisijas vadītājs Viens no sabiedriskās organizācijas Jaunrades fonds dibinātājiem, valdes priekšsēdētājs (1994—1997); Latvijas inteliģences apvienības dibinātājs (1995), valdes priekšsēdētājs; Tautas partijas deputāts (1998—2002 ) Apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un 1991.gada barikāžu piemiņas zīmi