Lai arī laikmetīgā māksla ir joma, kas īpaši uzsver tiecību uz nākotni, pēc visa jaunā un vēl jaunākā, tai ir krietni un stabili pamati: vispirms jau demokrātiskā sabiedrībā pašsaprotamā ideja par intelektuālā darba – arī muzejos – neatkarību un brīvību no ideoloģiskiem strāvojumiem konkrētā politiskajā režīmā. Latvijas muzejnieku aprindās klīst ne viens vien stāsts par piemēriem, kad muzeju darbinieki ne tikai nav pakļāvušies varas maiņu diktētajai konjunktūrai, bet pat pretojušies tai, augstākas idejas vadīti. Ne īsti noklusēti, ne arī pierakstīti, šie stāsti klīst no mutes mutē, kaut gan būtu pelnījuši ieņemt goda vietu neatkarīgas, demokrātiskas valsts mitoloģiskajā versijā. Līdzās daudziem citiem piemēriem, kuru liecinieku strauji kļūst mazāk. Rakstniece un kinorežisore Kristīne Želve uzņem dokumentālo filmu par Mērijas Grīnbergas dzīvi un ieguldījumu Latvijas muzeju vērtību saglabāšanā.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
***
Visu atmiņās viņa sēž uz Mākslas muzeja trepītēm un pīpē. Smagnēja, plati nātni brunči mugurā, pirkstos papiross, apkārt bieži vien spieto jauni cilvēki. Mākslas akadēmijas studenti Māru Lāci viņa dresē par nenokārtoto ieskaiti etnogrāfijā: "Skuķi, ja tu nezini savas tautas tērpu, tad tu esi pilnīgi nederīgs cilvēks! Katru dienu nāksi pie manis, līdz es tev viņu iedzīšu galvā!" Jauno mākslas zinātnieci Ludmilu Neimiševu nostrostē par steigšanos uz muzeju pa zālienā iemīto diagonālo "ziloņu taciņu": "Skuķi, lai es nekad vairs neredzētu, ka tu šitā ej pāri zālājam! Tas nekas, ka visi iet!" Ak, bet ja palaimējas izvilināt no Mērijas kādu stāstu par Latvijas laika Rīgas vai Eiropas mākslas sabiedrības dzīvi, par mātesbrāli Džo jeb Jāzepu Grosvaldu… Šad tad Mērija Grīnberga jaunajiem stāstījusi par Čehijas krāšņajām pilīm, ne ar vārdu gan nepieminēdama, kādā sakarā tās apskatījusi.
Vienā no tām – laika zoba skartajā vēlīnā baroka Château Trpísty jeb Trpistas pilī – es šovasar pabiju, veicot izpēti savai topošajai dokumentālajai filmai par Mēriju Grīnbergu Mērijas ceļojums, kura taps Latvijas simtgades programmā.
Brīvprātīgā ar 700 kastēm
Ir vējains jūlija rīts, un, vērojot, kā vējš Pilzenes ārēs pluina sārtus magoņu ziedus pauspapīra trauslumā, es meditēju, ar kādām domām uz šo ainavu pirms 70 gadiem lūkojās 35 gadus vecā Valsts vēsturiskā muzeja darbiniece Mērija Grīnberga.
1944. gada 7. oktobrī viņa kā vienīgā brīvprātīgā līdzās nacistu norīkotajiem muzeja darbiniekiem bija uzkāpusi uz kuģa Ludvigshafen, lai pēc tam no Kēnigsbergas sāktu savu "ceļojumu pa Eiropu" ar vilcienu, pavadot un sargājot astoņus vagonus jeb 700 kastes ar Latvijas muzeju vērtībām, kuras vācu armija atkāpjoties veda sev līdzi uz Rietumiem. Šeit, Trpistas pilī Čehijā, kas toreiz bija Vācijas teritorija, Sudetijas apgabals, vācu armija glabāja no vairākām okupētajām teritorijām evakuētās muzeju un arhīvu vērtības. Tieši te Mērija Grīnberga sagaida Otrā pasaules kara beigas. Jau pēc kara mokoši rakstītajās un pārrakstītajās atskaitēs par "Eiropas ceļojumu" lasām: "8.V. 9. no rīta kāda sieviete ziņoja, ka ķieģeļnīcā laupot muzeja mantas. Kastes bija atlauztas, un cilvēki stiepa mantas prom; ar lielām pūlēm izskaidrojot, ka mantas ir Padomju Savienības īpašums un vāciešu nolaupītas, izdevās pūli dabūt ārā, jo viena daļa ļaudis bija piedzēruši. Pēc ilgām runāšanām man atļāva pielikt uzrakstu "Sargājiet tautas mantu" ķieģeļnīcā uz durvīm. Gribēju zagtās mantas dabūt atpakaļ, jo biju uzzinājusi, ka tās atrodas tuvējās sādžās. Uz vienu aizgāju, kādu 1½ maisu dabūju atpakaļ, no pārējām ļaudis jau bija aizbraukuši."
Iespējams, tieši šeit, pils kāpņu laukumiņā, pīpējot un klausoties barokāli izfrizētā dārza lapu koku rimtajā čaboņā, 1945. gada agrā vasarā Mērija izdarīja savu liktenīgo izvēli – pilnīgi vienai kopā ar 700 muzeja mantu kastēm doties atpakaļ. Uz Padomju Latviju. Citi norīkotie līdzbraucēji lūdz sabiedroto armijas pārstāvju palīdzību, lai nokļūtu Rietumu zonā un glābtos no "laimīgās atgriešanās dzimtenē", un sāk savu bēgļu gājumu. Uz Vāciju, Ameriku, Austrāliju. Mērija sāk ceļojumu pretim savam liktenim Padomju Latvijā.
No ievērojamas dzimtas
Mērija Grīnberga jaunākā (1909–1975) cēlusies no ievērojamās un Latvijas vēsturē nozīmīgās Grosvaldu-Grīnbergu dzimtas. Viņas māte – Mērija Grīnberga vecākā – bija latviešu tautas daiļamatniecības pētniece un tautastērpu popularizētāja, kura 1926. gadā sava tēva namā Aspazijas bulvārī 20 dibinājusi Rīgā pirmo lietišķās mākslas salonu jeb, kā pati to mīļi dēvēja, bodīti. Mātesbrāļi – Jāzeps Grosvalds, saukts Džo, – slavenais gleznotājs, novators un klasiskā modernisma aizsācējs latviešu mākslā, Oļģerds Grosvalds – diplomāts un mākslas zinātnieks, Latvijas sūtnis Francijā. Arī abas tantes, mātesmāsas Līna un Margarete, strādā diplomātiskajā dienestā. Talantīgo, izglītoto bērnu tēvs un Mērijas vectēvs – advokāts un ilggadējais Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks Fridrihs Grosvalds. 1918. gada 18. novembrī vēl pirms došanās uz Latvijas Republikas proklamēšanas svinīgo pasākumu viņš pie sava Aspazijas bulvāra nama uzvilcis sarkanbaltsarkano karogu.
Mērija Grīnberga jaunākā un brālis Emanuels piedzimst Pēterburgā, kur viņu tēvs Jānis Grīnbergs kalpo par Krievijas latviešu luterāņu draudžu mācītāju. Jānis Grīnbergs un Mērija Grosvalde salaulājušies Doma baznīcā, kurā tolaik bijusi tikai vācu draudze, tāpēc, kad vecais Grosvalds kancelejā pieteicis meitas laulāšanu, izrādīta "liela nepatikšana un izbrīns", izdzirdot vēlēšanos, lai ceremonija notiku latviešu valodā. Grīnbergu pāra laulāšanās kļuva par sensāciju, par kuru vēl ilgi runāja Rīgā. Burtiski nākamajā dienā jaunā sieva devās vīram līdzi uz Krieviju. Taču Mērītes vasaras paiet Latvijā dzimtas vasarnīcā Edinburgā, un tajā laikā Džo uzglezno Mērijas Grīnbergas portretu, Mērīti priekšautiņā ar tālu Eiropas dienvidzemju namiņiem fonā.
Pēc Jāņa Grīnberga nāves 1923. gadā māte ar abiem bērniem atgriežas Latvijā. Lietišķās mākslas bodīte Aspazijas bulvāra namā kļūs par Mērijas Grīnbergas jaunākās universitāti etnogrāfijā un daiļamatniecībā, sekos dalība daiļamatniecības izstādēs Latvijā un Eiropā, saņemtas zelta medaļas par latviešu ekspozīcijas iekārtošanu Exposition International Des Arts et Des Techniques Parīzē 1937. gadā. Mērija studē Latvijas Universitātē un Lauksaimniecības tautas universitātē, palīdz mātei salonā, sāk strādāt Valsts vēsturiskajā muzejā.
Un tad 1944. gadā – liktenīgais Eiropas ceļojums.
Kinožurnālos noklusētais
Ko Mērija Grīnberga pārdzīvoja atceļā no Trpistas līdz Rīgai (viņas maršruts ved cauri kara nopostītajai Eiropai un padomijai – Tahova, Minhene, Vīne, Budapešta, Ļvova, Kijeva), varam tikai iztēloties. Rīgā viņa atgriežas 1946. gada 10. februārī, kas sagadīšanās pēc ir PSRS Augstākās padomes vēlēšanu diena. Ar lielu pompu tiek sarīkota atpakaļ atvesto mākslas priekšmetu izstāde Ko vācu okupanti nolaupīja Doma muzejam, parādās raksts laikrakstā Cīņa, top divi kinožurnāli Padomju Latvija. Mērijas Grīnbergas vārds nekur neizskan. Viņa tikmēr raksta un pārraksta paskaidrojumus par savu "ceļojumu".
Šīs ārēji vienkāršās un eiropeiski emancipētās sievietes tēls iemieso visus iespējamos draudus jaunajai sabiedrībai – izcelšanās no buržuāziski nacionālistiskas dzimtas, tēvs – mācītājs, brālis – leģionārs, tuvi radi emigrācijā, mātes krimināllieta (tā dēvētā muzeju lieta pret VMM direktoru Jāni Baumani, bet tas ir atsevišķs stāsts), turklāt bijusi Vācijā. Un – nezin kāpēc – atgriezusies.
1950. gadā Mērija Grīnberga tiek atlaista no darba muzejā, formāli – par eksponātu inventarizēšanas termiņu neievērošanu. No stresa noiet mati, jāpārdzīvo onkoloģiska slimība. Mērija strādā Rīgas elektroarmatūru rūpnīcā. Turpat strādā viņas brālis, kurš atgriezies no filtrācijas nometnes, – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs.
Ieraksts Mērijas mammas dienasgrāmatā vēsta: "Meri strādā divas smenas, pārnāk pēc pusnakts un mācās lodēt."
Šīs Mērijas Grīnbergas vecākās brīnumainā kārtā saglabājušās dienasgrāmatas ir vienīgais avots, kas liecina par reiz spožās Rīgas patriciešu dzimtas eksistenci padomju realitātē, jo pati Mērīte par savām emocijām un izjūtām pēc "Eiropas apceļošanas" ne ar vienu nedalās. Māte un meita vada savas dienas reiz greznā Grosvaldu ģimenes astoņu istabu dzīvokļa divās komunālajās istabās blakus iebraucējiem no brālīgajām republikām un arī pāris narkomāniem:
"Dzīvoklis briesmīgā stāvoklī – neviena, kas papirosu galus uzlasa. Grīdas putekļainas, durvis netīras, daži logi no 1944. gada nav mazgāti. Domāju, varbūt jāmirst nost, bet kur tad mani mirušu noliktu? Astoņas istabas, un katrā viens jeb vairāki guļ."
"Vakarnakt bija izsaukta milicija, jo morfīnistei Tonijai slikti, gribējusi nosist Ieviņu ar veļas dēli."
"Nedēļām ilgi nav liekas naudas, ko nopirkt kurpēm šņores."
"Viena žurka, ko noindēju ar žāvētu zivi, kurā ielikta inde, nosprāgusi priekšnamā kartupeļu kurvī. Skatos bijušā zālē, kas tagad "kolhoza" kopgalds, uz noplēstām tapetēm, un nevaru noticēt, ka tur pirms 40 gadiem bija manas kāzas."
"Atkal pilnīgi bez naudas – dzīvojam uz parāda – pudeles pārdotas, atliek viena glāžu bundža pa 1 rbļ."
"Esmu pārdevusi vienu Valteru, nevienam to nesaku un baroju pastiprināti bērnus, kas ļoti intensīvi strādā plānu izpildē."
"Šodien Meri gāja uz slimnīcu. Kas viņai no tās dzīves bijis – nekas. Tas darbs bija viņas dzīves saturs, un palika tikai grāmatas un papirosi."
Piecdesmito gadu beigās Mēriju Grīnbergu pieņem darbā par tagadējā Nacionālā mākslas muzeja bibliotekāri. Ļaunākais ir aiz muguras. Mērija ir savā vidē, viņai ir viņas grāmatas un papirosi, un pusotras istabas "komunaļņikā"ar Grosvalda un Rozentāla gleznām aiz kumodes, un Mākslas muzeja bibliotēkas trepītes, uz kurām viņa sēž un pīpē, un apkārt viņai spieto jauni cilvēki, kas kāri uzsūc viņas stāstus. Par Eiropas ceļojumu viņa nestāsta, bet zina, ka bez tā šodien Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Nacionālā vēstures muzeja un Rīgas biržas zāles būtu krietni tukšākas. Mūžībā Mērija Grīnberga aiziet 1975. gada februārī, tikai par pusotru gadu pārdzīvojot mammu.
Tipisks stāsts
Pavisam īsi pārskrējienā vēl gribu pieskarties spožās dzimtas liktenim pēc Otrā pasaules kara – mātesmāsas Līna un Margarete mirst Zviedrijā, mātesbrālis Oļģerds Grosvalds, pēc kara drusku paspirinājies pretī Baltijas okupācijas klusējošajai leģitimizācijai Rietumos, simboliski turpina vadīt Latvijas sūtniecību Parīzē, mirst Parīzē, apglabāts Perlašēzas kapsētā – vietā, ko reiz nopircis savam brālim Džo. Emanuela pirmā sieva Austra ar abu dēliņu Miku dodas bēgļu gaitās, mirst ASV. Abas Mērijas un Emanuels mirst Rīgā, apglabāti II Meža kapos. Mērijai un Emanuelam pēcnācēju Latvijā nav, Emanuela vienīgais dēls Mikus dzīvo ASV, Latvijā nav viesojies.
Grosvaldu mūra īres nams Aspazijas bulvārī 20 stāv savā vietā tukšiem logiem, pirms vairākiem gadiem par miljoniem pārdots izsolē. Remonts turpinās. Piemiņas plāksnītē pie nama Mērijas Grīnbergas jaunākās vārds nav minēts.
Lūk, arī viss. It kā tipisks stāsts par kara sašķeltas reiz varenas dzimtas izplēnēšanu pēckara jukās un padomju smogā. Tomēr – es laikam nenoformulēšu labāk par Laimu Slavu, kura, runājot par Māra Bērziņa Svina garšu, teica: "Tā tava dzīve jau var izplēnēt, iet bojā, tapt samalta vēstures dzirnās bez žēlastības, bet tavas izvēles, tavas vērtības, sauc tās par ētisko principu vai morālo kodeksu, vai citā spēcīgā vārdā, kas Mērijai, visticamāk, dikti nepatiktu, – tas paliks." Kā grāmatas un papirosi.
Es brīžam jūtu, ka, atsaucoties uz padomju gadiem, man pielīp frāze: "Mērijas varoņdarbs tika noklusēts", bet gluži tā tomēr nav. Es Mērijas stāstu uzzināju Rīgas 2014 laikā Stūra mājas izstādē 10 lietu stāsti par cilvēkiem un varu – Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā ir rūpīgi lolots Mērijas Grīnbergas fonds, kura priekšmeti parādījās šajā izstādē. Tatjana Pāvele, bijusī muzeja darbiniece un abu Mēriju draudzene, brīnišķīga un erudīta 1918. gadā dzimusi dāma, savulaik pārtulkojusi un ar rakstāmmašīnu pārdrukājusi Mērijas mammas trijās valodās – latviešu, vācu, krievu – rakstītās dienasgrāmatas. Mērijas liktenī savos akadēmiskajos pētījumos iedziļinājies mākslas zinātnieks Jānis Kalnačs, viņš arī pirms gadiem desmit sācis veikt pirmos atmiņu pierakstus. Muzejnieku vidē Mērijas vārds joprojām ir parole.
Bulgakovam ir taisnība – manuskripti nedeg.