Vai mazums pasaulē eksistē lietas un parādības, kuras sabiedrība sauc nepareizos, aplamos un reizēm pat absurdos vārdos, kaut visi zina, par ko ir runa? To pieļauj sabiedrības klusais vienošanās kontrakts, kad, piemēram, «mēs» taču draudzīgi beram vienā maisā un lamājam «tos politiķus» un «slikto valdību», kaut labi zinām - Latvijas valdība sastāv no lēmējas un izpildu varas, kuru funkcijas un līdz ar to arī iespējas ietekmēt mūsu katra konkrēto dzīvi stipri atšķiras, bet aiz katra vārda «politiķis» stāv konkrēts dzīvs cilvēks, kurš var būt vairāk vai mazāk izglītots kādas jomas profesionālis, filosofs vizionārs ar valstsvīra/sievas intelektuālo potenciālu, harismātisks līderis, gatavs tautu vai pūli vest da jebkur, vai vienkārši muļķis, lūzeris ar karjerista krampi, kurš, bankrotējis paša dzīvē, meklē patvērumu politikā.
Tā arī tagad, kad gaisā virmo idejas par «nacionālā pasūtījuma» nepieciešamību kultūrā. Nevajag mānīt sevi un sabiedrību ar šo absurdo terminu - vārdkopa «nacionālais pasūtījums» ir birokrātisks fantoms tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tāds nav iespējams. Nācija nevar pasūtīt kultūras darbiniekam (vienkāršības dēļ sauksim to par mākslinieku), lai kādā sfērā - mūzikā, vizuālajās mākslās, teātrī, kino, literatūrā, arhitektūrā utt. - tas darbotos, veikt kādu konkrētu darbību. Negrasāmies taču atgriezties Orvela pasaulē, kad Patiesības ministrija diktēja, kāda mūzika un grāmatas ir pareizas, vai pie Hitlera ģeniālā propagandas ministra Gebelsa idejām, kad valsts nosaka, cik procentu filmām jāsatur dzīvi apliecinošs nacionālsociālistisks patoss, - līdz pat smalkām regulām, kādu «pareizo» nacionalitāšu aktieriem ļauts tēlot galvenās, kādu - otrā plāna lomas, kuru tautību komponistiem - sacerēt pareizu kinomūziku. Sauksim lietas īstajos vārdos - globālā birokrātija vispār nepazīst tādu jēdzienu «nacionālais pasūtījums».
Toties pavisam cita un jau gadsimtiem - kopš Napoleona Bonaparta, Oto Bismarka un Leonīda Brežņeva laikiem - ir ideja par valsts pasūtījuma attiecināšanu arī uz kultūru. Napoleons Bonaparts jau XVIII gs. deviņdesmitajos Francijas Konstitūcijā ierakstīja Contrat administratif (administratīvā vienošanās), kurā paredzēja valsts līdzekļus «tautas izglītošanai un kultūras vajadzību apmierināšanai» (starp citu, nosakot Parīzes mērijai regulāri dalīt bezmaksas biļetes uz teātri Comedie Francaise).
Vācijā valsts un kultūras attiecības regulēja Offentlich-rechtlicher Vertrag (valsts pasūtījums), un pat brīvā tirgus un demokrātijas citadelē ASV eksistē Government procurement (arī valsts pasūtījumu likums), kurā atvēlēta vesela nodaļa valsts un kultūras sektora attiecībām. Interesanti, ka nevienā no šiem valstu pasūtījumiem ne vārda nav minēts par kultūras produkta un/vai mākslas darba satura ietekmēšanu no pasūtītāja (valsts) puses!
Plašā nojēgumā valsts pasūtījums nozīmē konkrētās valsts pārvaldes institūciju nepieciešamību pēc (mākslinieki, neraucait snīpjus) - precēm, darbiem un pakalpojumiem, kas leģitimizētu konkrētās valsts funkcionēšanu un kas tiek veikti par valsts budžeta vai ārpusbudžeta līdzekļiem - tātad par nodokļu maksātāju naudu. Skolu remonts un muzeju, koncertzāļu celtniecība, valsts un pašvaldību subsidētu teātru, koncertorganizāciju, bibliotēku, muzeju, kinoteātru eksistence vai plaukstoša attīstība - tas viss ir valsts (ja gribat - nacionālais) pasūtījums.
Kultūras jomā šāds «valsts orgāns» ir Kultūras ministrija. Un Latvijā šī birokrātiskā iestāde būs tā, kas noteiks, kādas kultūras «preces, darbus un pakalpojumus» tā iepirks, lai nodrošinātu savas eksistences leģitimitāti. Jautājums tātad ir par formu, kādā tas notiks - vai tā atbildīs demokrātiskiem vai Patiesības ministrijas principiem. Ja neiespējamais termins «nacionālais pasūtījums» pēc visu kultūras procesos iesaistīto puses (Latvijā tas nozīmē - visu tās iedzīvotāju) klusās vienošanās nozīmē VAIRĀK NAUDAS KULTŪRAS DAUDZVEIDĪBAS KOPŠANAI LATVIJĀ, tad šāds «nacionālais pasūtījums» ir lielisks. Ja tas, citējot Gebelsu, nozīmēs - stimulēt nacionālpatriotiski pozitīvu mākslas darbu tapšanu, man žēl Latvijas ar visiem tās māksliniekiem.
Varbūt racionālāk Kultūras ministrijas funkcionāriem ir beigt pie katras sev pakļautās iestādes dēt «darba grupu» olas un plātīties ar svešjaunvārdiem (identitāte, radošās industrijas, radošums), lai beidzot piedāvātu kaut vienu foršu nacionālā/valsts pasūtījuma vērtu oriģinālu ideju (īpaši stulbiem uzsveru - nejaukt ar ideoloģiju). Ar «es jūs piespiedīšu mīlēt Raini, Ziedoni, Lāčplēsi, tēvzemi...» cauri vairs netikt. Arī valsts pasūtījumam ir jābūt modernam un, atvainojos, radošam.
NO SATURA POLITIĶIEM JĀTURAS PA GABALU
Helēna Demakova, mākslas zinātniece
Nacionālais pasūtījums ir laba lieta, taču šobrīd kļūst skumji tā sakarā. Mūsu lielākajā nacionālajā pasūtījumā - topošajā Gaismas pilī - vēlas ieperināties ASV informācijas centrs. Centīgajiem, bet maz pieredzējušajiem zēniem no Visu Latvijai! (VL) vajadzētu iepazīties ar agrāko valdību pieņemtajiem nacionālo pasūtījumu formulējošajiem dokumentiem, kuri ir spēkā. Tās ir Kultūrpolitikas vadlīnijas. Nacionāla valsts, programma Mantojums 2018, MK apstiprinātais ziņojums par radošajām industrijām un KM kopā ar ekspertiem izstrādātais Latvijas kultūras kanons. Līdzās valodai, Dziesmu un deju svētkiem nacionālas valsts stūrakmeņi ir nacionālas nozīmes institūcijas. Ja Opera trūkstošo 0,5 miljonu latu dēļ zaudēs vairākus žanrus, runas par nacionālo pasūtījumu kļūs traģikomiskas. Nacionālais pasūtījums ir arī tradīciju ievērošana. Tagad VL būs jāatbild par Roberta Ķīļa kosmopolītiskajām idejām - LU pievienot Mākslas akadēmiju, kuru dibinājis Vilhelms Purvītis, un Mūzikas akadēmiju, kuru dibinājis Jāzeps Vītols.
Sarmīte Ēlerte, Ministru prezidenta ārštata padomniece
Būtībā visa nauda, ko valsts piešķir kultūrai, ir nacionālais pasūtījums. Tā valsts pilda savu centrālo uzdevumu, attaisno dibināšanas iemeslu: nodrošināt latviešu valodas, kultūras - tātad nācijas - pastāvēšanu cauri gadsimtiem. Visas citas lietas jau mēs varam darīt, arī nedibinot savu, atsevišķu valsti. Blakus šai ikdienas rūpei valsts var lemt par īpašu nacionālo pasūtījumu (papildu nauda!). Piemēram: 2014. gadā apritēs 100 gadu kopš Pirmā pasaules kara sākuma, tas pārzīmēja Eiropas robežas un pavēra iespēju logu dibināt Latvijas valsti. Var izsludināt konkursu - 14 dokumentālu filmu seriālam Jaunā Eiropa. Vai arī, apzinoties, ka latviska Latgale ir latgaliska Latgale, dot nacionālo pasūtījumu kultūras attīstībai Latgalē.
Taču viens stingrs noteikums: par naudas piešķiršanu lemj politiķi, par tās sadalījumu konkrētiem mākslas darbiem - profesionāļu žūrijas, no kurām politiķiem jāturas pa lielu, lielu gabalu.
Žaneta Jaunzeme-Grende, kultūras ministre
Nacionālajam pasūtījumam jābūt tādam, kas sasaucas ar nacionālajām interesēm, valsts pamatvērtībām, saliedētu sabiedrību un vienlaikus arī atbilst sabiedrības vajadzībām pēc kvalitatīva satura.
Pēdējā laikā īpaši par šo tēmu esam diskutējuši ar kinonozares ļaudīm, un domāju, ka kinonozare varētu kļūt par sava veida pilotnozari nacionālā pasūtījuma kontekstā. Domāju, ka tam varētu sekot arī citi, piemēram, literatūras nozare. Jāuzsver, ka, diskutējot par nacionālo pasūtījumu, mēs runājam par atsevišķa finansējuma piešķiršanu, nevis esošā kultūras finansējuma pārdali. Ideju par nacionālo pasūtījumu Kultūras ministrijā skatām kontekstā ar savulaik tapušo Latvijas kultūras kanonu.
Ja pēc dažiem gadiem mūsu ekonomika attīstīties tiktāl, ka valsts budžetā veidosies pārpalikums, mums būs skaidrs mērķis, kam un kāpēc kultūrā nepieciešama papildu nauda.
VISPIRMS JĀBŪT PERSONISKAM PASŪTĪJUMAM
Gatis Šmits, teātra un kino režisors
Spekulēšana ar nacionālām idejām ir novecojusi klišeja, kura radās pēc Pirmā pasaules kara, kad Eiropā strauji veidojās nacionālās valstis un ko patlaban tik daudzveidīgā, pretrunīgā un multikulturālā brīvā pasaulē izmanto politikāņi, lai izsistu sev politisko kapitālu, jo tauta jau viegli «pavelkas» uz patriotisma un pozitīvisma saukļiem. Bet mūsu valsts kultūra ir daudz plašāka par mūsu vēstures izpratni. Ja «nacionālā pasūtījuma» vārdā rodas Latvijas vēsturi zaimojoši, vēsturi kropļojoši mākslas darbi, vienalga, vai tās ir komercfilmas par Rīgas sargiem vai izrādes par īstajiem Latvijas patriotiem, kas nu «sitīs tos utainos», un vēl beigās tiek paziņots, ka tā visa taču ir tikai spēle, vai arī, ja valsts atbalsta acīmredzami komerciāliem mērķiem paredzētus «kultūras projektus», tad tā pati diskreditē t. s. nacionālā pasūtījuma jēgu. Īsts nacionālais pasūtījums būtu, piemēram, milzīgas naudas investīcijas simts talantīgu jauniešu izglītošanā pasaulē labākajās kultūras augstskolās, nevis īstermiņa merkantilu, vienalga - politisku vai komerciālu - mērķu apmierināšana. Ir nožēlojami, ka mēs neesam tikuši vaļā no PSRS domāšanas - taisīt kārtējās partijiskās nostādnes, kas ir «laba» un kas - «slikta», pareizā vai nepareizā kultūra un māksla.
Ojārs Rubenis, Nacionālā teātra direktors
Kā praktiķim - kultūras iestādes vadītājam - man nacionālais pasūtījums nozīmē ļoti konkrētu lietu -papildu naudu teātru attīstības procesiem. Ja valsts dod šos papildu līdzekļus, lai iestudētu nacionālo dramaturģiju vai latviešu klasiku, vai izrādes par Latvijas vēsturei aktuālām tēmām - ļoti labi. Tad man nebūtu jādomā par to, vai zālē būs pietiekami izpirktu biļešu, jo nav noslēpums, ka «uz Raini» skatītāji neraujas, lai ar cik patriotiskiem lozungiem es to reklamētu. Šāda iezīmēta mērķprogramma latviešu literatūras nokļūšanai uz teātru skatuvēm vislabāk varētu iederēties KKF konkursos, kuros teātra jomas eksperti neatkarīgi lemtu par finanšu sadalījumu, jo valsts nedrīkstētu iejaukties idejiskajās lietās. Bet tikai ar noteikumu - ja tā ir papildu nauda, jo Latvijā visi teātri patlaban cīnās ar galu savilkšanu.
Dž. Dž. Džilindžers, Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs
Pirmā asociācija, dzirdot par nacionālo pasūtījumu, man ir - goszakaz (valsts pasūtījums - PSRS laiku termins - N. N.). Valstij būtu skaidri jāformulē šāda pasūtījuma mērķis un vajadzība, lai būtu godīgi spēles noteikumi. Piemēram, teātrim kā valsts subsidētai kultūras iestādei, protams, ir jāstimulē nacionālās dramaturģijas procesi. Bet tagad mums iestudēt latviešu autoru iznāk riskantāk un dārgāk, nekā «nopirkt» vienu ārzemju autora populāru gabalu. Ja valsts segtu autortiesību procentus, kuri pašmāju literātiem ir lielāki par ārzemniekiem, ja samaksātu honorāru dramaturgam, - lūk, tie būtu ļoti reāli bonusi, kas ir izdevīgi gan autoram, gan teātrim. Un gala rezultātā - sabiedrībai. Bet valstij un politiķiem iejaukties un diktēt autoram vai režisoram pasaules uzskatu, māksliniecisko izteiksmi - tā jau ir cenzūra un skarba ideoloģijas masēšana, tad šādai «nacionālā pasūtījuma» idejai jebkurš režisors pateiks čau.
Andris Kolbergs, rakstnieks
Ideja jau it kā nav slikta - kādam šādi būtu sagādāts darbiņš. Es pats gan nekad neesmu pildījis pasūtījumus, jo uzskatu, ka mākslas darbam, līdzīgi kā kokam mežā, ir jāizaug pašam. Bet ideoloģiski dot kaut kādu uzdevumu - manuprāt, tas nav pareizais ceļš. Iespējams, žanrs, kurā es strādāju, nav tas pateicīgākais šādiem pasūtījumiem, tāpēc man no tā, par laimi, ir izdevies izvairīties. Par literatūras nozari runājot, man šķiet, būtu svētīgi nogādāt pie lasītājiem jau esošo latviešu literatūru, adekvāti finansējot bibliotēkas visā valstī. Lai mūsu rakstnieki nonāk pie saviem lasītājiem.
Māris Bērziņš, rakstnieks
Savulaik pēc Latvijas valsts mežu pasūtījuma sarakstīju piedzīvojumu grāmatu bērniem par mežu piesārņošanas problēmām. Toreiz zvaigznes sakrita pozitīvi - piedāvātā tēma man pašam šķita ļoti svarīga, norādījumu «no augšas» nebija, rakstīju ar lielu brīvības sajūtu un prieku. Nacionālā pasūtījuma gadījumā vajadzētu noteikt tikai tematiskās pamatnostādnes, atsevišķos gadījumos varbūt arī žanru. Šāds minimālisms nosacījumos palīdzētu izvairīties no nevēlamām blaknēm - amatnieciski nevainojamiem, pasūtījuma noteikumus formāli pildošiem, taču bez autora iekšēja aicinājuma un pārliecības tapušiem darbiem. Svarīgi, lai autors visupirms radītu «personisko pasūtījums sev» un tikai tad ķertos pie valsts pasūtījuma pildīšanas. Nacionālais pasūtījums var eksistēt kā viens no literārā procesa stimulēšanas un valstiskā atbalsta veidiem, taču nedrīkstētu pieļaut, ka ar tā palīdzību tiek radīta partijiska propaganda, ar mērķi skalot tautai smadzenes.
LATVIJAS KULTŪRAS KANONS
Latvijas kultūras kanons izveidots kā izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums. To veidojušas ekspertu darba grupas septiņās nozarēs: arhitektūrā un dizainā, kino, literatūrā, mūzikā, skatuves mākslā, tautas tradīcijās, vizuālajā mākslā.
Kultūras kanonā ir 99 kultūras vērtības. To vidū: Latvju dainas, Lielvārdes josta, Dziesmu svētki, Jāņi, kapu kopšanas tradīcija, Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša, Johana Valtera, Jēkaba Kazaka, Jāzepa Grosvalda u. c. mākslinieku darbi, Latvijas teātri un vairāki iestudējumi (Pētera Pētersona iestudētais Čaka Spēlē spēlmani 1972. gadā, Arnolda Liniņa iestudētais Ibsena Brands 1975. gadā u. c.), Emīla Dārziņa, Lūcijas Garūtas, Jāņa Ivanova, Alfrēda Kalniņa, Raimonda Paula, Pētera Vaska un citu latviešu komponistu sacerējumi, Ērika Ādamsona, Vizmas Belševicas, Rūdolfa Blaumaņa, Aleksandra Čaka, Regīnas Ezeras, Jāņa Poruka, Raiņa, Kārļa Skalbes, Ojāra Vācieša un citu literātu darbi, kinofilmas Lāčplēsis (1930), Baltie zvani (1961), Purva bridējs (1966), Elpojiet dziļi (1967) u. c., kā arī vairāki arhitekti un viņu darbi.
Viedokļus apkopoja Normunds Naumanis un Osvalds Zebris.