Par godu Simonas de Bovuāras simtgadei Latvijas Universitātes (LU) Mazajā aulā LU Filozofijas un socioloģijas institūts un LU Filoloģijas fakultātes pētījumu centrs Feministica Lettica sadarbībā ar Francijas Kultūras centru Rīgā rīko starptautisku konferenci. Tajā kopā ar virkni Latvijas zinātnieku piedalās divas de Bovuāras darbu speciālistes, franču feministes un filozofes Mišele Ledofa un Ženevjēva Frēsa.
Atklāti par sievieti
Bovuāras slava aizsākās ar grāmatas Otrais dzimums (Le Deuxieme Sexe) publikāciju 1949.gadā, kas kopš tās brīža ir feminisma ikona. Sievietēm vajag pacelties pāri saviem ķermeņa ierobežojumiem un dzīvot brīvi citu starpā šajā, tam laikam radikāli feministiskajā lakā, rakstīja Bovuāra. Daudzas mūsdienu feministes gan uzskata, ka tas ir nevis aicinājums uz emancipāciju, bet drīzāk padošanās patriarhālajam domāšanas veidam, jo saskaņā ar šādu redzējumu sievietes ķermenis ir neērtība vai pat kaut kas tāds, par ko kaunēties.
Tiklīdz grāmatas fragmenti parādījās presē, sekoja nikni un vulgāri uzbrukumi. Viņu, piemēram, apsauca par frigidu zilzeķi, kurai nekad nav bijis sekss. Uzbruka gan komunisti, gan labējie, gan vidusšķira. Katoliciskā Francija, kā norāda publiciste Silvija Šaperona, bija daudz mazāk atvērta feminismam kā Ziemeļrietumeiropas protestantu zemes. Pat progresīvais Albērs Kamī rakstīja, ka Bovuāra vienkārši padarījusi vīriešus par muļķiem. Savukārt citiem negāja pie sirds Bovuāras brīvā anatomisko aprakstu izmantošana. Taču tūkstošiem vienkāršo sieviešu bija pateicīgas Bovuārai par to, ka viņa noņēma no viņām aizspriedumu nastu un pazemojumu. Pirmajā nedēļā pārdeva 22 tūkstošus grāmatu kopijas, un to var uzskatīt par vissvarīgāko feministu darbu XX gs. norāda Times. Taču Bovāra bija izvēlējusies īpaši sliktu momentu, lai grāmatu publicētu - gados pēc Otrā pasaules kara franču politika bija ļoti centrēta uz ģimeni, turklāt Šarlam de Gollam, kas toreiz dominēja franču politikā, bija ļoti konservatīvs sieviešu redzējums.
Vairums komentētāji arī nespēja samierināties ar Bovuāras pieņēmumu, ka bioloģijai nebūt nav jāierobežo cilvēku. Piemēram, filozofs Žuljens Benda aizkaitinātā tonī vaicāja, vai tad ne tādēļ sievietēm ir dota "apaļīga forma, kārdinošām līnijām un izvirzītu dibenu", lai to apaugļotu uzbudināts vīrietis. Savukārt Fransīne Berē (Beris) norāda, ka sievietēm būs grūtāk atbrīvoties no senajiem sieviešnīdēju mītiem, kā Bovuārai to gribētos, un ka tai pat laikā nav jēgas apstrīdēt zināmas nenoliedzamas atšķirības starp dzimumiem. Kritiskie komentētāji norāda, ka Bovuāra pārāk vienkāršo lietas, kas attiecas uz bioloģiju, vēsturi un antropoloģiju.
Taču citi atkal norāda, ka Otrais dzimums nav akadēmisks darbs, bet polemiska eseja, kurā asi un pārliecinoši ieskati ir smalki iepīti filozofiskā rāmī. Vairums franču vīriešu kārtas kritiķi rezervēti skatījās uz šo sievieti, kas ne vien atklāti uzdrošinājās diskutēt par seksu, masturbāciju, abortu un lesbismu, bet darīja to ar apdāvināta filozofa vērienu. Kopš 1990.gadiem jauna feministu kritiķu paaudze ir mēģinājusi vērtēt grāmatu niansētāk, aplūkojot to kā nopietnu filozofijas darbu tā vietā, lai lasītu to saistībā ar Bovuāras psihi, feministes pārliecību vai viņas attiecībām ar viņas mūža partneri, eksistenciālisma pionieri Žanu Polu Sartru.
Sartra gūstā?
Kaut arī Bovuāra allaž ir bijusi nedaudz mazāk pazīstama kā Sartrs, viņa jau no bērnības izrādīja retu talantu. Viņas vectēvs no mātes puses bija bankas direktors, taču banka bankrotēja un visa ģimene nonāca negodā un nabadzībā. Bovuāras vecākiem nācās pārcelties uz mazāku dzīvokli un viņu attiecības sabojājās. Bovuāra vienmēr zināja, ka tēvs, kādreizējais jurists un amatieru aktieris, bija vēlējies dēlu, nevis divas meitas (Bovuārai bija jaunāka māsa, ka kļuva par gleznotāju). Taču tēvs savai vecākai meitai arī slavējoši mēdza teikt: "Tev ir vīrieša smadzenes."
Jau no agra vecuma Bovuāra bija izcila studente. No tēva viņa pārmantoja teātra un literatūras mīlestību. Tēva bija pārliecināts, ka tikai akadēmiski panākumi viņa meitas izvilks no nabadzības. Arī pati Bovuāra jau 15 gadu vecumā nolēma, ka būs slavena rakstniece. Viņai veicās daudzos priekšmetos, taču sevišķi viņu vilināja filozofija, ko viņa aizgāja studēt uz Parīzes universitāti. Tur viņa satika citus jaunus intelektuāļus, tostarp Žanu Polu Sartru, viņas topošo mūža partneri un eksistenciālisma slaveno filozofu. Nolikusi bakalaura eksāmenu matemātikā un filozofijā, viņa turpināja studēt matemātiku, kā arī sāka mācīties literatūru un valodas.
21 gada vecumā, nokārtojot filozofijā eksāmenu, viņai bija tiesības to pasniegt. Bovuāra kļuva par jaunāko personu Francijā, kas jelkad nokārtojusi šo eksāmenu. Viņas pasniedzēji prognozēja izcilu filozofa nākotni Bovuārai, ne Satram. Taču viņa palika Sartra ēnā, kaut arī tagad tiek uzskatīts, ka tieši viņa visskaidrāk noformulēja eksistenciālisma ideju savā grāmatā Nenoteiktības ētika.
Kā eksistenciālisti Sartrs un Bovuāra vēlējās formulēt paši savas attiecības, nevis pieņemt sabiedrības uzspiestos priekšstatus. Starp viņiem izbeidzās seksuālās attiecības un tās kļuva tīri intelektuālas un platoniskas. Tai pat laikā viņiem bija seksuālas attiecības ar citiem partneriem. Sartrs un Bovuāra noslēdza sava veida atklātības vienošanos - neslēpt no otra savus sakarus ar citiem partneriem. Reizēm viņi pat dalīja savus partnerus, reizēm viņu mīļākie iesaistījās attiecībās viens ar otru. Lai gan tas esot bijis Sartrs, kas uzstājis, ka viņiem vajag saglabāt savas attiecības vismaz platoniskā līmenī un vienlaikus nevairīties no attiecībām ar citiem, Bovuāra tam piekrita. Galu galā tas arī bija viens no veidiem, kā saglabāt brīvību.