Aplausi pēc ainām un uzgavilēšana beigās liecina, ka tapis iestudējums, ko var dēvēt par Kaislību spēlēm 2. Ar būtisko piebildi — latviešu gaumē. Svaigums no elementāras mūsdienības un vārdu, situāciju atpazīstamība ir galvenais prieka avots. Kristīnes Jurjānes dzīves un stila izjūta ir nevainojama, apģērbjot gan Ventspils bandītu — jahtu tirgoni, gan ciema tūtiņdreijeru. Acīmredzot Sala piedāvā latviešu teātra skatītājam kaut ko ļoti būtisku, kā viņam trūkst — ne dokumentālu stāstu ar pašiem un kaimiņiem galvenajās lomās. Skatītājs acīmredzot ir izslāpis pēc oriģināldramaturģijas, kas nerevidētu smago Latvijas vēsturi, nerunātu simbolos vai ļoti sarežģītā un dziļdomīgā metaforikā, bet, nekautrējoties no melodrāmas žanra, runātu par viņu pašu dzīvi — to, kas notiek šeit un tagad un vispirms skar attiecības, t.i., "meklējiet sievieti" un "meklējiet vīrieti" vadmotīvu.
Nenoliedzama ir arī izrādes terapeitiskā funkcija. Izrādē netrūkst ainu un intonāciju, kuru dēļ skatītāji gāž apkārt tādas izrādes — "laulības terapeitus" kā Alu sieviete un Tētis. Arī Ābelei ir ko teikt gan par sieviešu, gan vīriešu loģiku, gan visu kopējo neloģiku un stulbumu. Pamīšus atskan aforismi, pie kuriem solidāri sazvērnieciski sabakstās gan sievietes, gan vīrieši — par savām veču lietām.
Tiktāl manī runāja tautas balss, uzsverot Salas virsjēgu un vērtību Latvijas teātru kopējā ainā. Ja izrādi analizē profesionālāk, tomēr parādās daži iebildumi. Galvenokārt tie ir saistīti ar iestudējuma kamertoni un intonāciju, kas, manuprāt, varēja raidīt precīzākus signālus. Brīžiem pietrūkst izšķiršanās par labu vai nu melodrāmas shematismam/šablonismam, vai gluži otrādi — drāmas nopietnībai, tēla apjomam un niansēm. Ja izrādi var skatīties ar vieglu smaidu, pierādot gandrīz vai neticamo, ka spējam uz savām likstām paskatīties arī ar franču "tāda ir dzīve" attieksmi, tad pārāk kontrastējošas šķiet 1:1 nopietnās un simboliski dziļdomīgās beigas ar Vilmas (vai Zentas?) dziesmu. Ir brīži, kad Ābele ir par domīgu (vārda labākajā nozīmē) — nav ne Rozamunde Pilčere, ne arī Vudijs Allens, ne arī Romāniņa un seksa sleju autore Dace Rukšāne. "Labi piegrieztas un taisītas" lugas nekad nav bijusi Ābeles stihija, maigi sakot. Vietumis par daudz pamanāmi strīdas Ābele proziste ar Ābeli dramaturģi par labu pirmajai. Ne visu varoņu iekšējie monologi ir vienlīdz veiksmīgi iekausēti izrādes temporitmā.
Māra Ķimele nule kā tapušajā Latvijas kultūras kanonā Skatuves mākslas sadaļā nosaukta par parādību latviešu teātra mākslā — Māra Ķimele un viņas psihoanalītiskais teātris. Režisore latviešu teātrī paplašināja vispārpieņemto puritānisko skatu uz sievieti un vīrieti, atklājot ne vien mīlestības garīgo un psiholoģisko, bet arī gluži fizioloģisko iedabu. Viņas izrādēs vīrieši vienmēr bijuši vīrieši un sievietes — sievietes. Arī šoreiz, lai gan varētu vēlēties ķimeliski smalkāku saspēli. Brīžam situatīvā informācija ņem virsroku.
Lomās
Šis nu ir iestudējums, kurā aktieri dabū izspēlēties un "taisīt" lomas. Nedrīkst novērtēt par zemu M.Ķimeles nozīmi JRT aktieru profesionālās meistarības daudzpusības sargāšanā un kopšanā. Īsas piezīmes, izejot cauri lomu sarakstam.
Ude, jahtu kapteinis — Gatis Gāga. Jauns, stalts vīrietis zvejnieka dēla džemperī, kurš cenšas būt krietns un uzticīgs un kuram arī sanāk. Balzams dvēselei. Ierakstu vēl vienu lomu aiz Gata Gāgas vārda nominācijā Labākais aktieris. Tur priekšā jau mācītājs no Fundamentālista. Plašas amplitūdas aktieris. Vienādi labi ierokas gan sašķeltas psihes labirintos, gan pārliecinoši jūtas viengabalainā harmoniski vīrišķīgajā Udes ādā, kas grib dzīvot skaidri un labi. Negrib ciest.
Vilma, Udes sieva, mājsaimniece — Guna Zariņa. Vilma toties grib ciest. Ne jau nu grib. Bet citādi nevar. Savā ziņā upura — mocekles tipāžs, tomēr ar lielām temperamenta rezervēm. Klusais dziļais ūdens. Manā skatījumā visaptuvenāk uzrakstītā loma. Ude pie viņas atbēdzis, kad gribēja aizbēgt pie pilnīgi pretējas sievietes nekā iepriekšējā. Izturas pret Vilmu kā pret bērnu, glauda galvu un dāvina rotaļlietas, bet lai nu kas, "maza mīļa muļķīte" Vilma nav. Iespējams, savās sievišķīgajās alkās un prasībās vēl prasīgāka nekā Magda. Guna Zariņa ar savu talantu un profesionalitāti izvilkusi no lomas maksimumu. Gan šī loma, gan izrāde kopumā no pirmizrādes brīža kļuvusi pārliecinošāka.
Magda, Udes bijusī sieva, jahtu kapteine — Ilze Olingere vai Iveta Pole. Sieviete melniem matiem, baltās drēbēs, par kādu savos nomoda sapņos sapņo caur un caur blondā Dorota. Ivetu Poli šajā lomā pagaidām nav izdevies redzēt, bet Ilzes Olingeres aktieriskā un sievišķīgā harisma sagādā prieku. Precīzs tipāžs, precīzi nospēlēts. Stiprā, mūsdienu tipiskā. Divi vienā: biznesa sieviete ar dziļi komandējuma koferī paslēptām parastās (vājās) sievietes vajadzībām. Prāts dominē pār jūtām. Kad nedabū, ko grib, ņem, ko var dabūt. Praktiska.
Kārlis Kjerkegards, Nūrlanrederejas īpašnieks — Gundars Āboliņš vai Andris Keišs. Biznesmenis. Vajadzība pēc seksa aizņem abas smadzeņu puslodes, tā ka darījumiem un veču goda kodeksam atvēlēta varbūt viena kroka. Nevienmērīga cīņa. To var teikt gan par A.Keiša, gan G.Āboliņa Kārli. A.Keišs Kārli vairāk tipizē, kopējā ansamblī — mazliet paplakani, G.Āboliņa variantā — lielāks psiholoģiskais apjoms. Smieklīgi, kā G.Āboliņam jebkurā izrādē izdodas iedabūt kaut nelielu gardēdības motīviņu (lucīšu šmakstināšana).
Ints Vetrovs, bijušais Vilmas draugs, jūrnieks un muzikants — Edgars Samītis. Nu dikti jau lādzīgs ciema tūtiņdreijers, kā viņu nodēvē kapteinis Ude. Baseta skumjumā ar pašcieņu un vērā ņemamu spēju uzbrukt sāncensim no cita sociālā slāņa. Dzejo. Būtu atradums sirreālistu dzejas antoloģijai. Edgara Samīša lomu kontā krājas dzīves neveiksminieki. Sanāk arvien labāk. Jānovēl nepieņemt to par savu aktiera likteni. Viens no varoņiem, kura mutē I.Ābeles liktie skaistie vārdi skan pārāk neticami un literāri. Šaubos, ka viņš spētu savas emocijas tā formulēt. Vienīgais īpašums — tūningots ritenis — spieķi aptīti ar vadiņiem.
Dorota, Udes un Vilmas kaimiņiene — Regīna Razuma. Strādā pansijā Mazā kaija. Uzpucējusies. Meitenīgi plandoši linu svārki, mohēras jaciņa aļģu krāsā ar fliterīšiem sasieta zem krūtīm, kas ir atsevišķas sarunas vērtas. Pāri 50, bet dvēseles kliedzienā uzzinām, ka joprojām vēl grib mīlēt un just. Var visu dienu nostrādāt un vakarā vēl kāju pacelt. Uh, un kā vēl var. Ja jau fitnesa fani Amerikā ir sajūsmā par Obama kundzes skaisti trenētajām rokām, tad ko gan viņi teiktu par Regīnas Razumas fitnesu — izmisīgo pašapliecināšanās deju Es vēl neesmu veca turpat smiltiņās starp luču kastēm. Savā ziņā — iestudējuma centrs, labs solo. Tikai neticu, ka Dorota zina no galvas nemīlētas tantes numuru.
Adums, Dorotas vīrs, strādā pansijā Mazā kaija — Andris Bērziņš. Labs aktieris, ko lai saka. Gribētos redzēt biežāk, arī pavisam nopietnās drāmās. Liels smējējs, patīk patikt publikai. Varbūt mazliet par daudz.
Helēna, 17gadu veca meitene — Inese Pudža vai Jana Čivžele. Čigānmeitēns. Absolūti burvīga. Atbruņojoša. Elfs vai nāriņa. Meitene no sapņa. Bet tomēr bērns viņai būs pavisam īsts. Neviltota, bet vai naiva? Jau zina, kas ir vīrietis, kā pati saka. Zina arī savu sievietes vērtību. Tas, cik aktieriski un cilvēciski tīrradnīga šķita debitante Inese Pudža, cik virtuozi izstāstīja riskanto stāstu par savu nevainības zaudēšanu ar trīsreiz vecāku vīrieti, likās — tas nav atkārtojami. Tomēr lomas precīzais zīmējums (īpatnējais akcents, balss melodika, plastika) rāda, ka arī Janas Čivželes Helēna nav mazāk burvīga.