Traks kokteilis. Man garšoja
Undīne Adamaite
Tā kā vienojāmies gada apskata tekstiņus rakstīt gluži personiski, bez pienākuma "nosegt objektīvo kopainu" (lietišķāks kultūras gada pārskats – 23. decembra SestDienā), lūk, šāds visai traks kultūras žurnālistes uzjaukts kokteilis.
Sajūsmināja Radio kora koncertuzvedums Četri latvju spoku stāsti – brīvība un gudrība veidot negaidītas kombinācijas (klasiķu kora mūzikas balādes plus laikmetīgās mūzikas avangards) un uzskatāmi parādīt, ka dauzīšanos ir iespējams savienot ar augstāko meistarību. Oriģināli un eleganti. Kā intriģējoša balss (jau nobriedusi un noslīpēta) latviešu literatūrā pārsteidza Daces Vīgantes debijas romāns Ledus apelsīns. Un tas sīkstajā konkurencē, jo visu gadu turpināja iznākt arī sērijas Mēs. Latvija. XX gadsimts romāni, cits par citu spēcīgāki. Logorejas un grafomānijas laikmetā pārsteidz jaunās rakstnieces pietāte pret valodu, burtiem vispār. Nekā lieka. Ar aizraujoši svaigu kontekstu plaši interpretētai tēmai (izsūtīšana, miksēta ar mūsdienu urbānās metropoles varoņa, jauna vīrieša, izjūtām – centieniem ielauzties finanšu pasaulē Volstrītā un mīlas mokām) romānā Lopu ekspresis valdzināja talantīgais Toms Kreicbergs. Izdevniecības Neputns grāmatas veldzē dvēseli nu jau kā parādība, neizceļot nevienu konkrētu grāmatu. Bauda acīm, pirkstiem un smadzenēm.
Piekrītu Spēlmaņu nakts žūrijai par Asins kāzām kā pagājušās sezonas labāko izrādi. Māksla kā jauna magnētiska visuma radīšana. Nastavševa plosošā kaukšana pret mēnesi savā augstākajā smeldzīguma un dramatisma punktā. Tālāk jau jādomā, vai šis "nomauktās ādas princips" nekļūst par migrējošu paņēmienu. Par spīti diskutablām epizodēm, man par spilgtu teātra mākslas notikumu kļuva arī Gata Šmita un Jaunā Rīgas teātra aktieru principā modernā Sūnu ciema versija. Par aktiera talanta dabu šogad lika domāt Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Sabīne Timoteo, Andris Keišs, Izabella Ipēra, Kaspars Znotiņš, Ieva Segliņa, Mihails Barišņikovs, Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Kā cilvēkam, kurš bērnībā domāja, ka visi brīvdienās dodas uz muzeju, nostalģijas pilns un nacionālo pašapziņu sapurinošs notikums bija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atvēršana. Prieks, ka skatītāji beidzot atraduši ceļu uz kinoteātri ar kvalitatīvāko saturu – Splendid Palace. Kur vēl meklēt tik daudz labu Eiropas filmu? Tonijs Erdmanis, Melānijas hronika un La Scala sezonas atklāšanas tiešraide no Milānas ar Alvja Hermaņa iestudēto Madama Butterfly lika šajā skaistajā zālē justies laimīgai mākslas varā.
Panciskas smeldzes enerģiju piešķīla Zemfiras un Placebo koncerts. Ar patiesu, dziļu un spēkpilnu patriotismu bez pompozitātes atmiņā laiku pa laikam ieskanas Jāņa Ivanova 110 gadu jubilejas koncerts Gorā. Gribas novēlēt, lai šādā intonācijā mums izdodas tuvoties Latvijas simtgades godināšanai. Nu par to, kādas ir laikmetīgā patriotisma izpausmes, no kurām pašiem nebūtu jākaunas, varēs runāt arī no restaurētās Lestenes baznīcas kanceles.
Viss vēl priekšā
Uldis Rudaks
Ko gan mēs – dziedātāju tauta – aizvadītajā gadā vēl esam paveikuši populārās mūzikas lauciņā bez divu pazīstamāko un joprojām aktīvo komponistu – Raimonda Paula un Imanta Kalniņa – lielo jubileju nosvinēšanas? Pirmkārt, mazāk apmeklējuši vietējos festivālus, jo to droši vien jau ir par daudz, ja pat par baltu velti notiekošus koncertus vēro pašķidras klausītāju rindas. Otrkārt, apliecinājuši, ka Prāta vētra, The Sound Poets, Dons, Musiqq un Carnival Youth joprojām ir populārākie mūziķi Latvijā. Pirmie un vecākie ar panākumiem turpina uzstāties Krievijā, pēdējie un jaunākie cīnās rietumu frontē. Pagaidām bez pārmaiņām, bet mēs viņiem ticam. Treškārt, jau janvārī esam atzinuši 2016. par kaulainās lielās pļaujas gadu. Sērojot kopā ar visu pasauli par Deivida Bovija, Prinsa, Leonarda Koena un Džordža Maikla nāvi, Latvija atvadījās arī no diviem nozīmīgiem vietējiem mūziķiem – pašmāju rokenrola karaļa Pita Andersona un populārā estrādes dziedātāja, vairākas mūziķu paaudzes pārdzīvojušā karavīru ansambļa Zvaigznīte pamatlicēja Ojāra Grīnberga.
Cilvēki aiziet, paliekot atmiņās, bet izklīdušus kolektīvus var atkal apvienot. 2016. gadā atkal sanāca kopā un spēlēja trīs grupas, kas iezīmē trīs dažādus gadu desmitus: Ferrum no astoņdesmitajiem, Fuck Art no deviņdesmitajiem un Kuba no pagājušās desmitgades. Festivālu paaudzes nomainās, un bērni atklāj savu senču noklusēto tīņu gadu kaislību, pēkšņi ieraugot viņus koncertu klausītāju pūlī lēkājam. Ja nav skaisti, vismaz smieklīgi.
Ne mazāk emocionāls piedzīvojums kādam gados jaunam vinila fanam iesācējam varētu būt tikšana pie sava vectēva noputējušās plašu kolekcijas. Vinils turpina griezties, un arvien vairāk savus ierakstus platēs izdod arī latviešu mūziķi. Savus pašiem un arī daudziem klausītājiem nozīmīgus ierakstus līdzās mūsdienās neizbēgamajam digitālajam formātam vinilā izdevuši Židrūns, Ozols, Rīgas modes, Carnival Youth, Prāta vētra, Juris Simanovičs, The Audience Killers, Agnese Rakovska, pašā gada nogalē Latviju sasniedza arī pirmie Dzelzs vilka izlases plates eksemplāri. Daži padomājuši arī par speciāli dīdžejiem paredzētiem izdevumiem – mazās singlu platītes nelielās tirāžās piedāvāja Laika suns un Rīgas modes. Līdz gada beigām nesagaidījām, bet zinām, ka būs arī Pienvedēja piedzīvojumu un NSRD vēsturiskie ieraksti, kā arī Mantas jaunais albums platē.
Optimistiskāk un arī veselīgāk vienmēr ir uzskatīt, ka aizgājušajā gadā vēl nav notikušas pašas būtiskākās lietas mūsu dzīvē un tās vēl priekšā. Tāpēc lai mums visiem – gan radītājiem, gan klausītājiem – muzikāli bagāts 2017. gads!
Šurpu atbrauca visi
Inese Lūsiņa
Sūrā iepriekšējo gadu pieredze nudien praksē neko nemāca. Cik reižu jau nav nācies apkopot, izsijāt vērtību un spilgtuma sietā vai vienkārši subjektīvi pārdomāt gada griezumā piedzīvoto, bet tas jau atkal aizpeldējis notikumiem pārblīvētās kultūrvēstures migliņā! Neesmu vienīgā, kas katrā tādā reizē mēģina apņemties turpmāk gan kādā īpašā failā vai blociņā ar grāmatvedisku neatlaidību ikdienā piefiksēt visu, kas bijis uzmanības vērts. Un?... Protams, atkal nekā. Nu, ja nekā, tad lai iet "uz dullo". Tam, protams, nav attaisnojuma, tomēr brīžiem māc aizdomas, ka tieši tā – uz dullo – mākslas un kultūras vērtības izsijā arī tik bieži piesauktais laiks kā visu lietu mērs.
Šis bija gads, kad Latviju apciemoja visas mūsu mūzikas lielākās zvaigznes: Mariss Jansons diriģēja LNSO 90. sezonas atklāšanas koncertu, Elīna Garanča un Raimonds Pauls satikās dziesmu programmā Baltās paslēpes. Kristīne Opolais sniedza solokoncertus Liepājā, Rēzeknē un Rīgā. Marina Rebeka dziedāja mūsu Operā, Maija Kovaļevska sarīkoja labdarības koncertu. Latviešu un Riharda Štrausa vokālajai lirikai pievērsās gan Inga Kalna, gan Aleksandrs Antoņenko.
Jaunas latviešu oriģināloperas tapšana ir retums. Tāpēc jo lielāks ir prieks, ka seno upurleģendu universālo vēstījumu, ko Latvijas šodienā aktualizēja Ērika Ešenvalda un dzejnieces Ineses Zanderes mītiskā melodrāma Iemūrētie, izcēla muzikāli un vizuāli spilgtais iestudējums, ko veidoja diriģents Māris Sirmais un režisore Laura Groza-Ķibere. Sen mūsu Operā nav tapusi tik iespaidīga izrāde, kāda ir Šarla Guno Fausts, – gan muzikāla, gan inscenējuma veiksme ar neparasti jūtīgu orķestri Tadeuša Voicehovska vadībā, iespaidīgu Andreasa Bauera Mefistofeli un Margaritas Vilsones un Sonoras Vaices debiju Margarētas lomā, kurā drīz iejutīsies arī mūsu pasaules operzvaigzne Marina Rebeka. Aika Karapetjana režijā un Kristapa Skultes scenogrāfijā liriskā traģēdija uzrunā satriecoši majestātiskā skatuves telpā.
Bagātīgo mūzikas jaundarbu ražu pat nav iespējams apgūt. Īpaši atmiņā iespiedies Langsam, ko Vācu Radio filharmonijas orķestrim radījis Andris Dzenītis. Pirmatskaņojums, kas 11. septembrī Karela Marka Šišona vadībā sākās uz klusuma robežas, ļāva (tiešraidē) izbaudīt skanējuma pašvērtību. Fiziskas un jēdzieniskas telpas mūzikas burvība valdīja Evijas Skuķes ekumeniskajā kora opusā Gods.
Labs un balts no abiem galiem
Kristīne Matīsa
Latvijā 2016. gads bija ne tikai Jāņa Streiča kinogads. Tas ir bijis "labs un balts no abiem galiem", jo ļoti labi sākās un ļoti labi noslēdzas – ar intensīvu skatītāju interesi par jaunām Latvijas filmām kinoteātru repertuārā. Pirmo vilni piedzīvojām janvārī ar Dāvja Sīmaņa Pelnu sanatoriju un īpaši februārī ar Renāra Vimbas Es esmu šeit, kas vispirms sacēla starptautisku troksni, saņemot Kristāla lāci Berlinālē, pēc tam pašu zemē ātri kļuva par filmu, kas "jāredz, jo visi par to runā". Gluži simetriski vai gredzenveida kompozīcijā Latvijas kinogads noslēdzas ar diviem mēnešiem, kuros divas Latvijas filmas pulcē pilnas zāles, – novembrī pirmizrādītās Viestura Kairiša spēlfilmas Melānijas hronika skatītāju skaits jau pārsniedzis 72 000, un tas ir nopietns rādītājs uz fona, kurā 30 000 skatītāju Latvijas filmai jau tiek uzskatīts par ļoti labu sasniegumu. Turklāt Melānijas hronikas producenti studijā Mistrus Media kopā ar filmu izplatītājām no Kinopunkta aizkustinoši rūpējas par katru miestiņu Latvijā un novembra sākumā paziņoja, ka filma būs skatāma vismaz 120 vietās ārpus Rīgas visā valstī.
Savukārt decembrī savs prieciņš gadījies skatītājiem otrā skalas galā, kur Latvijas kino nemaz tik bieži neiemaldās: apzināti komerciālas izklaides garā uzņemtā Andreja Ēķa komēdija Svingeri tāpat labi iet pie sirds kinoteātru publikai, pirmajā nedēļas nogalē izsmīdināti gandrīz 12 000 skatītāju.
"Un pa vidu zaļš" – jā, bija arī tas, pateicoties Nacionālā kino centra programmai Latvijas filmas Latvijas simtgadei, kurā, nerunājot par pastāvīgu darbu pie dokumentālajām un animācijas filmām, šovasar tika uzfilmētas trīs spēlfilmas, un visas jau paspējušas piesaistīt potenciālo skatītāju uzmanību, rosinot sākt gaidīt pirmizrādi, – gan Baltijas ceļa rekonstrukcija filmai Paradīze ’89, gan Vizmas Belševicas populārā romāna Bille ekranizācija, gan fakts, ka Varis Brasla atkal filmē Kuldīgā (Vectēvs, kas bīstamāks par datoru).
Starptautiskajā arēnā Latvija turpināja zibsnīt arī pēc Kristāla lāča – Eiropas Kinoakadēmijas gada labāko spēlfilmu garajā sarakstā tika iekļauta Lailas Pakalniņas Ausma, kura tepat dzimtenē ar TV pirmizrādi valsts svētku dienās krietni samulsināja televīzijas skatītājus, savukārt gada izskaņā visus medijus pārlidoja skaistās, talantīgās Elīnas Vaskas fotogrāfija – 2017. gads sāksies ar to, ka Elīna pārstāvēs Latviju Eiropas labāko jauno aktieru desmitniekā Berlīnes kinofestivālā.
Aizsargķiveres un pati māksla. Lielā un kamerstila veiksmes
Vilnis Vējš
Torņu celtņi, betonmaisītāji un vīri aizsargķiverēs ir pirmie, kas ienāk prātā, pārdomājot gada devumu vizuālajā mākslā. Ne tāpēc, ka mākslinieki būtu pārkvalificējušies par krāsotājiem vai pēkšņi atdzimis skarbais stils, bet pabeigto un gaidāmo celtniecības objektu dēļ. Patiesi – kaut kad taču žēlabām, ka mākslai trūkst infrastruktūras objektu, ir paredzamas beigas! Tad varbūt būs laiks apvaicāties, kā pašai mākslai ar veselību.
Maijā veiksmīgi noslēdzās gadsimta projekts – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs pēc rekonstrukcijas uzņēma apmeklētājus. Spriežot pēc lielā interesentu skaita un speciālistu visumā atzinīgā vērtējuma, lietuviešu arhitektu birojs Processoffice savu darbu padarījis godam. Jūnijā septiņas ārzemju un Latvijas arhitektu komandas prezentēja Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja metu konkursa priekšlikumus. Kā zināms, uzvarēja britu biroja Adjaye Associates un pašmāju AB3D kopdarbs. Gaidām, ka solītajā 2021. gadā vai mazliet vēlāk – esam pieraduši, ka celtniecība nekad nesokas tik raiti, – ABLV Charitable Foundation un Borisa un Ināras Teterevu fonda virzītais projekts Skanstes apkaimē īstenosies. Jācer arī, ka, neklausoties uz pēkšņi atmodušos kapu iemītnieku gaudām, tam varēs ērti piekļūt ar tramvaju no visām pusēm. Septembrī jaunās telpās un ar jaunu sparu atsāka darboties Laikmetīgais mākslas centrs kim?.
Ar mākslu ir drusku sarežģītāk. Gads sākās uz augstas nots: Gints Gabrāns atklāja vērienīgu personālizstādi Klaipēdā, ļaujot noticēt, ka Latvijas māksla ir spējīga eksportēt starptautiski interesantus autorus. Ja vien mēs nezinātu, ka panākumi ir gandrīz vienpersoniski kaldināti. Aprīlī gleznotājs Jānis Avotiņš Francijā saņēma prestižo Prata balvu – tāda līmeņa atzinību latviešu māksla piedzīvo ļoti reti. Diemžēl Jāņa Avotiņa solīto izstādi LNMM nesagaidījām, jo tai paredzētā telpa jaunajā LNMM arhitektiem padevusies vissliktāk. Muzejs pagaidām priecē ar retrospekcijām – žilbinošo Miervaldi Poli, daudzveidīgo Jani Rozentālu un āķīgo Juri Dimiteru. Personālizstādēm Arsenālā bija saņēmušies Pēteris Sidars, Sandra Krastiņa un Kristians Brekte. Pārējā jaunā māksla bija skatāma galerijās – tajās netrūka kamerstila veiksmju. Jaunu elpu likās atguvuši vairāki festivāli. Džemma Skulme beidzot pa īstam nosvinēja jubileju – ar jauniem darbiem mākslas stacijā Dubulti un neliekuļotu jaunās paaudzes interesi Rīgas mākslas telpā.