Rekviēms un resursi
Vai varat iedomāties par 40 procentiem samazinātu Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri vai starptautiski pieprasīto valsts kori Latvija — mūsu resursus, kuri vispār dara iespējamu lielo vokāli simfonisko skaņdarbu atskaņojumu? Šāds jautājums radās, Zaļajā ceturtdienā klausoties Johannesa Brāmsa Vācu rekviēmu un gaidot Karla Orfa scēniskās kantātes Carmina Burana (17.aprīlī), Rodiona Ščedrina Apzīmogotais eņģelis (26.IV) atskaņojumus un Džuzepes Verdi Rekviēmu LNSO sezonas noslēgumā 15.maijā.
J.Brāmsa Vācu rekviēms atšķirībā no tradicionālajām latīņu piemiņas mesām nenomāc ar pasaules gala atainojumu. Šis rekviēms, kurā skan Bībeles teksti vācu valodā, vērsts uz mierinājumu. Tieši šo izjūtu caur Brāmsa mūzikas korāļiem un fūgām zviedru diriģenta Ūlas Rudnera vadībā izlobīja abas nacionālās mūzikas vienības kopā ar solistiem — basbaritonu Egilu Siliņu un jauno soprānu Marinu Rebeku. Tam noderēja gan kora Latvija visaugstākās raudzes profesionālisms, gan orķestra atdeve un līmenis, kas pēdējos gados būtiski audzis. Īpašas uzslavas pelna koris, kurš, neraugoties uz lielo koncertslodzi (jau nākamajā vakarā I.Breģes Rekviēma pirmatskaņojums), pārliecināja gan ar muzikalitāti, gan vokālo krāsu bagātību, kā arī sabalansētu skanējumu fūgētajos posmos. Diriģents Ū.Rudners izpaudās kā mērķtiecīgs skaņdarba dramaturģijas pārredzējuma meistars.
E.Siliņu dzirdējām vislabākajā formā — interpretācijas mākslinieku, kurš gudri valda pār balsi, savaldzina ar tās vokālo un emocionālo piepildījumu un zina, kā uzkāpt formas drāmas pašā virsotnē.
Varu tikai mēģināt iztēloties, cik grūti ir teju veselu stundu klusējot sēdēt uz skatuves un gaidīt, kad beidzot pienāks lielopusa piektā daļa — vienīgā, kurā beidzot vārds dots soprānam solo. Starp citu, šo daļu komponists sacerējis vēlāk — jau pēc rekviēma pirmatskaņojuma, kas ar pašu autoru pie diriģenta pults notika Brēmenē 1868.gadā. Otrā redakcija, nu jau septiņu daļu cikls, kura iespaidīgs liriskais centrs ir tieši jaunievedums — soprāna solo ar kori, pirmatskaņojumu piedzīvoja pēc gada Leipcigas Gewandhaus. Šī daļa neapžilbina ar ārēju virtuozitāti no "spēka pozīcijām", taču pret balsi ir ne mazāk prasīga. Jau sākot ar pirmo, gari izturēto skaņu, kas, izstarojot sirds siltumu un mieru, uzsāk šīs daļas plūstošo melodisko vēstījumu. (Ir gadījies Lielajā ģildē piedzīvot, kā tieši sākums reiz kļuva par klupšanas akmeni citai mūsu dziedātājai.) Šīs daļas interpretācijas spēks meklējams harmonizējošā apgarotībā, toņa siltumā un izteiksmes personiskumā. M.Rebeka, kuras sniegumā vēl šoziem apbrīnojām neparasti veiklās, vieglās, dzidrās itāļu vokālās skolas koloratūras Adīnas lomā G.Doniceti operā Mīlas dzēriens, Brāmsa Vācu rekviēmā atklājās atšķirīgā ampluā — vācu mūzikas tradīcijā, turklāt darbā, kura dziļākās saknes ved kamermūzikas estētikā. Uzstāšanās Rīgā dziedātājai bija īsi pirms atgriešanās virtuozās itāļu operas pasaulē, turklāt tādā, kuras komponistam solistu gluži neticamā vokālā tehnika jau šķiet izvirzīta par pašmērķi. Tiešraidē no Milānas La Scala kino Rīga pārliecinājāmies, ka tieši tāda ir Dž.Rosīni komiskā opera Ceļojums uz Reimsu. M.Rebeka tajā atveidos grāfienes di Foļviļas lomu 19.aprīlī. Tā būs viņas debija slavenajā operas namā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.