Kalifornijā, Klusā okeāna krastā, apmēram 350 kilometru attālumā no Sanfrancisko, pa ceļam uz Losandželosu, kalna galotnē slejas pils, ko tās īpašnieks un radītājs mīļi dēvējis par Casa Grande – lielo namu. Tikpat labi šo īpašumu, kurā investēti simtiem miljonu dolāru un kurā ballējies viss Holivudas krējums, varētu dēvēt par Lielo neprātu vai pieminekli milzu ambīcijām un tikpat milzīgai bagātībai. Viens gan, ja kādreiz iznāk būt Kalifornijā, uz Sansimeonu – mazu miestiņu okeāna krastā, kura triumfālais kultūras piemineklis ir Hērsta pils, – vērts aizbraukt. Neko tādu jūs nekad nebūsiet redzējuši, kaut, iespējams, šī Eiropas "artefaktu" pārbāztā pils, ko īpašniekam mūža laikā tomēr neiznāca pabeigt, asociēsies ar jau pabalojušām atmiņām no pašmāju trekno gadu jaunbagātnieku orģijām, kad veikli uzblieztajās "pilīs" tika krāmēti iekšā lielo vinnestu izvilkušo priekšstati par skaisto un dārgo – visskaistāko un visdārgāko... Tikai mērogi Sansimeonā ir citi, tāpat kā stilistiskais raibums un neapšaubāmie fakti, ka te patiešām ir apvienoti itāļu renesanses artefakti ar gotisku katedrāļu elementiem.
Milzu bagātība un neprāts
Tomēr preses magnāta Viljama Rendolfa Hērsta pils nav tikai absurds piemineklis milzu bagātībai – un varbūt, dažuprāt, milzu bezgaumībai – tā ir dzīva Amerikas kultūras vēsture, savukārt par tās īpašnieku Hērstu tikpat labi var stāstīt arī slavinoši dievinošās intonācijās (un tas arī tiek darīts Hērsta pilī, ja parakstīsities gan uz dokumentālās filmas par Hērstu seansu, gan ekskursijām). Un kālab ne – viņš taču ir Amerikas sapņa visdzīvākā materializācija, cilvēks, kurš ticis pie prātam neaptveramas bagātības, uzcēlis pili, iekopis dārzus, lidlaukus un zoodārzu...
Hērstam gan ir jāpateicas savam tēvam, kura iegādātā zeme izrādījās veiksmīga investīcija
– tajā atrastais sudrabs kļuva par viņa bagātības pamatu. Savukārt viņa jaunā sieva Fēbe un viņu vienīgais dēls Rendolfs varēja šos saldos augļus izbaudīt, teiksim, nemitīgi ceļojot un iepazīstoties ar Eiropas kultūras bagātībām. Tieši tad jaunais Hērsts ieraudzīja Versaļu un citas Eiropas aristokrātijas radītās arhitektūras pērles, lai jau brieduma gados aizrautos ar ideju uzcelt pašam savu pili, kurā neiedomājamā kokteilī samiksētu gan Francijas, gan Spānijas arhitektūru, gan elementus no Eiropas pilīm, muzejiem un baznīcām – viņa pilī līdzās sadzīvo vēsturiski Eiropā tapuši kamīni, freskas, gobelēni, mēbeles… Savulaik visas šīs interjera detaļas un artefakti ceļojuši pāri okeānam, lai iegultu miljardiera "legoklucīšu" konstrukcijā. Viņš mīlēja mākslu, turklāt to, ko mīlēja, arī vēlējās iegūt. Hērsts bija viens no ietekmīgākajiem ASV mediju magnātiem, kura avīžu un raidstaciju industrija diktēja sabiedrisko viedokli un ilgu laiku vairoja Hērsta mantoto bagātību. Viņam piemita savas dīvainības, piemēram, vājība nemitīgi mainīt domas, kādai ir jābūt viņa sapņu pilij, pat ja tas prasīja svaigi uzcelta elementa izjaukšanu. Tikai sieviete – arhitekte Džūlija Morgana – spēja tikt galā ar pasūtītāja neparedzamajām vīziju maiņām. Hērsta pili viņa sāka veidot 1919. gadā un turpināja nākamos 28 gadus. Pēdējo reizi Hērsts savā pilī bija 1947. gadā.
Holivudas elites ballītes
Hērsta Casa Grande ir 115 istabu, 30 kamīnu, 42 vannas istabas, 38 guļamistabas un sīkākas telpas. Turklāt Casa Grande, kurā ir arī savs kinoteātris, nav vienīgā ēka Hērsta pils kompleksā – pilij bija nepieciešams iespaidīgs skaits apkalpotāju, turklāt Hērsts mīlēja viesus – nemitīgus ciemiņu pūļus, kas tika izmitināti gan Casa Grande, gan arī mazākos namiņos (Casa del Mar, Casa del Monte, Casa del Sol – viens no tiem nav pabeigts ). Staigājot pa Hērsta pili, nav grūti vizualizēt gan ballītes, gan jautro uzdzīvi, kas notika Sansimeonas pilī, īpaši 20.–30. gadu mijā, Hērsta bagātības un mediju "oligarha" statusa uzplaukuma ērā. Hērsta pilī regulāri
apgrozījās Holivudas elite, kuras acīs tā bija ieguvusi izsmalcinātu ballīšu un garo vīkendu baudu vietu. Te labprāt uzturējās gan Čārlijs Čaplins, gan Klārks Geibls, gan Džīna Hārlova – šo sarakstu varētu turpināt, piesaucot vai visas 20.–30. gadu izskaņas zvaigznes. Hērstu valdzināja filmas, kinoindustrija un skaistas sievietes, tālab ikvienam, kurš bija nostiprinājis savas pozīcijas kinobiznesā, bija izredzes nonāk Hērsta uzmanības lokā un lutināto viesu vidū. Ar trīsreizēju ekskluzīvu ēdināšanu, garām pastaigām pa Hērsta personisko zoodārzu, kurā dāmas izklaidējās, kacinot pērtiķus un trenkājot citus eksotiskus zvērus, maskarādēm, garām peldēm gigantiskā, mozaīkām izklātā, zeltā mirdzošā romiešu baseinā ar avota ūdeni un tā tālāk. Turklāt Hērsts laipni finansēja arī savu viesu nokļūšanu līdz pilij – vai nu ar vilcienu un auto, vai arī atvizinot kārtējo ballīšu kompāniju no Losandželosas ar kādu no savām trim lidmašīnām.
Viņš bija dāsns vīrs jau gados, viņa «sirdsāķītim» – blondai aktrisei ar labas komiķes potenciālu – Merionai Deivisai – Holivuda bija viss. XX gs. 20. gados viņa filmējās daudz, taču novērtēt Deivisas reālo talantu – tā esamību vai "uzpūstību" – vienmēr ir traucējis viņas kā Hērsta oficiālās mīļākās statuss un fakts, ka Hērsta mediju impērija tik cītīgi strādāja pie Merionas eksponēšanas un slavas radīšanas, ka nu jau talanta graudus no pelavām izsijāt ir grūti. Vārdu sakot, Sansimeonas pils interjeros ir izklaidējušies liela daļa no tiem, par kuriem lasām kinovēstures grāmatās. Savukārt Merionai Deivisai, kura bija 34 gadus jaunāka par Hērstu, bet nepameta viņu arī laikā, kad viņa impērija zaudēja savu spožumu, ir piemitis apbrīnojami ass skats pašai uz saviem talantiem. "Es nemācēju tēlot un nemācēju runāt, tāpēc arī nokļuvu mēmajā kino," bez liekas intelekta simulācijas savos memuāros raksta Deivisa, kuru Hērsts ieraudzīja uz Brodvejas skatuves – kā mūziklu meiču. Laiks harmoniski visu ir salicis savās vietās – pieci Hērsta dēli un oficiālā sieva, ar kuru viņš uzturēja distancētas attiecības, viņa biogrāfijā labi sadzīvo ar Merionu Deivisu – vienīgo un īsto Sansimeonas pils saimnieci.
50. gados Hērsta kompānija pārdeva daļu no Hērsta Kalifornijas īpašumiem ASV valdībai, savukārt viņa pilī ir izveidots muzejs, kura zelta dzirnas maļ nenorimušas. Ja tiešām gribat tur nokļūt, biļete ir jāiegādājas laikus – individuāli apmeklētāji netiek akceptēti. Hērsta bagātību un neprātu var apskatīt tikai organizētās grupās, kuras autobuss uzvizina augstu kalnā, skanot populārai 20.–30.gdu mūzikai. Iespējams, tieši sīs vieglprātīgās melodijas klausījās Holivudas elite, dodoties uz kārtējo ballīti pie lāga avīžu magnāta Rendolfa un viņa gaisīgās dūjiņas Merionas. Taču Hērsta ietekme uz Amerikas kinovēsturi slēpjas ne tikai faktā, ka te ballējusies Holivudas elite, bet arī tajā, ka Hērsta gigantomānija ir kļuvusi par impulsu filmai – šedevram.
Pilsonis Keins – filma par Hērstu?
Hērsta neprātīgā bagātība un vēlme radīt savu Visumu – pili, kas nepakļaujas ne loģiskā saprāta, ne vēstures, ne ģeogrāfijas likumībām, – savulaik kļuva par impulsu jaunajam un talantīgajam Orsonam Velsam, režisoram, aktierim, kurš, būdams 24 gadus vecs, uzņēma filmu Pilsonis Keins (1941). Gadu desmitiem speciālisti to atzīst par vienu no vislabākajām jelkad tapušajām filmām. Pat ja mēs nolemtu apšaubīt šādu "goda nosaukumu", šīs filmas novatorisms, kinovalodas neparastums un režisora, arī galvenās lomas tēlotāja Orsona Velsa talants, stāstot stāstu par bagātnieku, kurš radījis savu psauli un savu pili, mēģinot spītēt Dieva un cilvēku likumiem, ir neapšaubāms.
Protams, Rendolfs Hērsts nebija muļķis un atpazina filmā Pilsonis Keins pats sevi – vai vismaz savas biogrāfijas fragmentus. Gan Hērsts, gan filmas varonis Keins ir avīžu idevēji, kuri mēģina veidot politisko karjeru, gan Hērsts, gan Keins izklaidējas, ceļot savu sapņu pili un kolekcionējot tajā mākslas darbus, cilvēkus un arī eksotiskus zvērus... Gan Keins, gan Hērsts vistiešākajā veidā veicināja savu mīļoto radošo darbību – karjeru. Te gan atšķiras nianses, jo filmā Keina otrā sieva ir neciešami slikta dziedātāja, kurai viņš uzceļ pat operas namu, taču nespēj iedot talantu, savukārt Meriona Deivisa ir vitāla Holivudas aktrise, kuras filmās Hērsts iegulda savu naudu sev un viņai par prieku. Un tā tālāk. Kad uz ekrāniem iznāca Pilsonis Keins, Hērsts darīja visu, lai filmu iznīcinātu, proti, viņa mediju impērijā ietilpstošie izdevumi un radiostacijas filmu salti ignorēja. Hērsta kampaņai bija rezultāts – filma, kas vēlāk tiks atzīta par šedevru, komerciāli nebija veiksmīga, apdraudot par brīnumbērnu uzskatītā jauniņā Orsona Velsa turpmāko Holivudas karjeru. Kaut "vēsturnieki strīdas", cik daudz no reālā Hērsta biogrāfijas Velss ir izmantojis filmā Pilsonis Keins un pats Orsons Velss pat ir rakstījis tekstus, kuros apliecina, ka visas sakritības starp viņa filmas varoni Keinu un reālo Hērstu ir tikai nejaušība, tās, protams, ir muļķības. Pat reālās Hērsta pils interjera detaļas uzkrītoši atgādina Keina pils detaļas filmā – protams, viena ir dzīves, otra – mākslas patiesība…
Hērsta pils ir pārdzīvojusi gan savu saimnieku, gan viņa sirdsdāmu Merionu Deivisu un ir priekšzīmīgs, lieliski apmeklēts tūrisma industrijas objekts. Amizanti, ka šajā objektā ne ar pušplēstu vārdu netiek pieminēts ne Orsons Velss, ne Pilsonis Keins – filma, kuras pēdas es devos meklēt uz Sansimeonu. Arī ironija te netiek akceptēta – viss ir ļoti nopietni un ļoti svinīgi. Galu galā Hērsta pils ar savu lidlauku un senā zoodārza atliekām ir muzejs spožai amerikāņu sapņa realizācijai, nevis filmai par cilvēka nolemtību un tā ambīciju, piemēram, uzcelt "Versaļas pili" Kalifornijā!, aizkustinošo naivumu.