Nav iemesla satraukties! Visi palieciet savās vietās! No tramvaja vadītāja kabīnes sauca tuklā sieviete. Uz ielas valdīja juceklis, cilvēki lēca laukā no tramvaja, kaut gan tramvaja vadītāja bija pavēlējusi visiem palikt savās vietās. Šķita, ka neviens neklausās sievietes balsī, bija iestājies apjukums, masu nekārtība, kad katrs domāja tikai par sevi un katram no tramvaja pasažieriem bija tikai un vienīgi sava versija par to, kādēļ tramvajs ir pēkšņi apstājies uz sliedēm. Katrs no viņiem vēlējās būt pirmais, kurš konstatēs tramvaja apstāšanās cēloni. Kaut tramvaja vadītāja atgādināja Hitleru (tikai ar vēderu un krūtīm), neviens no viņas nebaidījās. Viņa bija sekmīga braucēja, bet slikts orators.
Man jau bija tas sapnis, teica tētiņš, es jutu, ka kaut kas nebūs... Tētiņš sēdēja man pretī stoiciskā mierā un vēroja to, kas norisinājās aiz tramvaja loga. Uz sliedēm krustām šķērsām bija sabraukušas policijas mašīnas.
Neskaitot mani un tētiņu, tramvajā bija palikuši trīs cilvēki. Viens no viņiem bija kāds jauns puisis, ar melnu tetovējumu uz kreisā vaiga, viņš bija iemidzis un šķita, ka šī masu nekārtība puisi neuztrauc.
Tramvajs uz sliedēm stāvēja jau divdesmit minūtes. Tramvaja vadītāja bija izkāpusi laukā un nervozi sarunājās ar kādu policistu aiz tramvaja loga tieši tajā vietā, kur mēs ar tētiņu sēdējām. Es savu tētiņu nebiju redzējis pusgadu, un tieši šodien mēs bijām nolēmuši doties uz zoodārzu. Kaut gan mēs ar tētiņu dzīvojam vienā pilsētā, mēs gandrīz kā nesatiekamies.
Es teicu, ka šodien nekur nevajag braukt. Tētiņš sacīja. Viņi tur visu nokārtos un mēs dosimies tālāk. Es teicu.
Vai tad mēs te drīkstam sēdēt? Atskanēja balss no tamvaja aizmugures.
Protams, ka drīkstam. Es par braucienu samaksāju septiņdesmit santīmus, un tas stulbais aparāts man no lata neizdeva atlikumu! Nepietiek, ka tramvajos krāpjas, vēl fotoradarus saliek ceļmalās! Turpināja kāda vīrieša balss.
Būs beigts... sacīja tētiņš un piecēlās no savas sēdvietas. Es saņēmu tētiņu aiz rokas un mēģināju apsēdināt atpakaļ vietā, taču tētiņš bija neizkustināms kā mūris.
Tēt, sēdi savā vietā! Es draudēju, bet tētiņš jau bija ticis līdz tramvaja vadītājas kabīnei. Tur viņš pieķērās stangai un palika stāvot. Tētiņam laikam noreiba galva.
Tā viņi jau teica krievu okupācijas laikā! ES PALIKŠU SAVĀ VIETĀ! UN JŪS PALIECIET SAVĒJĀS! Tētiņš auroja pa visu tramvaju.
Ko tu gvelz, vecais, aizver muti! Sacīja vīrieša balss no tramvaja aizmugures.
Es piecēlos no savas sēdvietas un mēģināju tētiņu dabūt atpakaļ vietā. Neveiksmīgi. Tētiņam bija iestājusies klaustrofobija no sabiedriskām vietām, kaut gan viņa rīta tējai es biju pielējis klāt nomierinošu līdzekli, velti, tētiņu biju sagrābušas bailes un pagātnes nostaļģija. Juceklis aiz loga pieņēmās spēkā. Sešām policijas mašīnām bija pievienojušās divas kravas mašīnas, trīs vīri oranžā un garas kāpnes. Viens no vīriem oranžā stutēja kāpnes pret tramvaju un rāpās uz jumta. Mēs ar tētiņu bijām nokļuvuši aukstā kara epicentrā. Mēs bijām kļuvuši par lieciniekiem nejaušai nāvei.
Tētiņš kļuva arvien nervozāks. Viņš caurām dienām varēja lasīt kritiskus rakstus par Kārli Ulmani. Pēdējais raksts, kuru viņš izlasīja, bija par Kārli Ulmani un viņa sievietēm. Viņa kopēja bija viņam atnesusi žurnālu Lilit, kur, kā viņa sacījuse, esot nofotografēta viņas mazmeita. Tomēr kopējas ideja tētiņam parādīt savu mazmeitu izvērtās par kļūdu. Tētiņš bija uzzinājis jaunus faktus par Kārli Ulmani un tie viņu iznīcināja. Kādu dienu, kad es biju apciemojis tētiņu, kopēja man vienā laidā stāstīja par to, ka tētiņš no žurnāla nav šķirams. Tētiņš atkal un atkal pārlasīja rakstu par Ulmani, it kā mēģinādams pārliecināties vai tas, ko viņš lasa, patiešām ir tas, ko viņš lasa.
Kāpēc mēs nekustamies? Es nokavēšu darbu! Kliedza sieviete no tramvaja aizmugures.
Kur palikusi tā resnā šofere?! Kliedza otrs vīrietis no tramvaja aizmugures.
Pēkšņi tramvajā sacēlās kakofonisks troksnis, ikviens mēģināja pārkliegt otru, bet no savām vietām nekustējās. Ikviens izvairījās skatīties pa tramvaja logu. Mēs visi baidījāmies pieķert nāvi.
Tēt, apsēdies, vai arī tu nekad vairs neredzēsi Dolliju! Ko? Tētiņš, joprojām stutēdams stangu, ievaicājās. Viņš bija neizkustināms.
Labi, tad paliec stāvot. Sacīju un atvēru rīta avīzi, kuru biju plānojis lasīt zoodārzā, kamēr tētiņš beigs barot savu Dolliju. Tētiņam zoodārzā ir pašam sava aita, viņš to bija iegādājies centrālajā tirgū no kāda žīda un kādu laiku pat turēja savā vienistabas dzīvoklītī. No tā nekas nesanāca, jo tētiņš nebija sapratis mājdzīvnieku kopšanas pamatnoteikumus. Tētiņš nedēļas laikā ieauga mēslos un nesaprata, kā no tiem atbrīvoties. Dollija sagrauza visus viņa rakstus par Ulmani. Tas tētiņu ļoti apbēdināja un kādu dienu viņš man piezvanīja un sacīja: Dēls, aizbraucam uz zoodārzu. Un mēs aizbraucām. Man nācās noīrēt kravas busiņu un tētiņš tajā dienā atteicās sēdēt priekšā.
Es atvēru avīzi un lasīju. Es nezināju iemeslu, kādēļ tramvajs ir apstājies, man kļuva vienaldzīga arī tētiņa klaustrofobija. Es lasīju.
Šorīt, plkst.11:11, zem desmitā tramvaja pakļuvis kāds vecs vīrs. Viņa identitāte nav noskaidrota, bet policija visiem spēkiem cenšas noskaidrot negadījuma apstākļus. Vecais vīrs paralizēja satiksmi Brīvības ielā veselas divas stundas. Tramvaja vadītāja, skaidrojot notikušo, stāsta: Viss bija kārtībā, es neredzēju šķēršļus, es kontrolēju situāciju, bet tas viss notika tik pēkšņi, es nezinu, no kurienes uzradās tas vīrietis, man bija zaļā gaisma, viss bija kārtībā, es nezinu, no kurienes uzradās tas vīrietis...
Es pacēlu galvu no avīzes. Vairs nemanīju savu tētiņu pie drošības stangas, piecēlos kājās un metos pie sievietes tramvaja aizmugurē. Cik ir pulkstenis? Jautāju.
Paskaties tur priekšā, un nekāp man uz kājas! Sieviete kliedza.
Brīvības iela, plkst. 11:05:55. Nākamā pietura...
Es meklēju tētiņu, bet viņu vairs nemanīju tramvajā. Vai kāds pamanīja, kur palika tas vecais?
Es pieskrēju pie tramvaja durvīm, spiedu sarkano pogu, bet nekas nenotika. Redzēju sveša vīrieša seju un muti, kura smēķēja, tas bija oranžais, kas tikko bija nokāpis no tramvaja jumta. Viņš man pie paša deguna parādīja īkšķi uz augšu.
Pēkšņi tramvaja durvis atsprāga vaļā, es gandrīz no tām izgāzos, bet mani tramvajā atpakaļ iestūma pazudusī tramvaja vadītāja, viņa nelikās ne zinis par tramvajā palikušajiem, viņa ierāpās savā kabīnē, aizcirta durvis, aiz loga esošās mašīnas attālinājās, troksnis norima, noskanēja skaļš taures signāls, pa tramvaja durvīm sāka plūst iekšā cilvēki, arī viņi nelikās ne zinis, par to, ka tramvajs bija stāvējis nekustīgi jau divas stundas. Brīdī, kad es gribēju izlēkt no tramvaja, manā degungalā aizcirtās durvis.
Stop! Es kliedzu.
Kas te notiek? Kāpēc es divu stundu laikā esmu tajā pašā pieturā, kurā iekāpu? Pie vadītājas kabīnes bija piegājis puisis ar tetovējumu uz kreisā vaiga. Atdod manu naudu! Puisis palika stāvam pie tramvaja durvīm.
Palieciet savās vietās! Uz tramvaja sliedēm bija iestrēdzis dzīvnieks... Nekas traģisks nav noticis. Un tramvaja vadītāja aizcirta kabīnes durvis.
Visi tramvaja pasažieri nopūtās.
Zagļi un krāpnieki! Kliedza vīrietis tramvaja aizmugurē. Tramvaju piepildīja balsu murdoņa.
Pēkšņi viss tramvajs sašūpojās, visi pasažieri sasvērās uz priekšu, metālisks troksnis, bezgalīgi daudz roku un kāju, troksnis, kliegšana, Bābele, troksnis, vaidi un...iestājās absolūts klusums.
Es nezinu, kā biju nonācis vietā pie loga, pēkšņi vairs neko nesapratu. Mani bija apdullinājis troksnis. Es gaidīju, kad no tramvaja vadītājas kabīnes atskanēs Hitleriskais kliedziens, bet nekas nenotika.
Dusmas mani piecēla kājās, es devos taisnā virzienā uz tramvaja vadītājas kabīni. Manī kūsāja neizprotams spēks, atrāvu vaļā kabīnes durvis, redzēju elektrības vadus, kuri liecās iekšā kabīnē, aizvēru acis...
Dēls! Klausies, dēls! Tramvajā bija iekāpis tētiņš, bet es viņu vairs neredzēju, biju iegāzies tumsā, mani sastindzināja drebuļi. Balss nostājās tramvaja vidū un dobjā, skaļā balsī paziņoja:
BĒDZIET, KAMĒR VĒL VARIET! PAMETIET SAVAS VIETAS, KĀ ES PAMETU SAVĒJO, BĒDZIET!!
Balss apklusa. Pasažieri nekustējās ne no vietas. Dēls, kur tu esi? Klausies, dēls, tētiņš turpināja klusā balsī. Viņš mani izstūma no tramvaja. Ārā valdīja slapjdraņķis, visapkārt dunēja policijas mašīnu sirēnas.
Tas sapnis, es teicu, ka nebūs labi... tētiņš man kliedza ausī. Es zināju, ka nebūs labi! Klausies, dēls, tētiņš reizē runāja un atstutēja mani uz kāda soliņa, tu tikai paskaties, kas tur darās! Dēls, tu mani dzirdi? Tētiņš sāka mani kratīt, es nespēju atjēgties, dēls, paskaties, ko viņi ir izdarījuši! Tad tētiņš apklusa un pēc mirkļa nopietnā balsī sacīja, dēls paskaties man acīs!
Kur tu no tā sūda tramvaja pazudi? Tu, vecais āksts! Es lūkojos tēvam acīs un sāku raudāt.
Dēls, tētiņš novērsās un lūkojās uz tramvaju, kurš bija sadūries ar kādu vieglo automašīnu. Pasažieri no tramvaja izkāpa pa vienam, lēni un svinīgi. Ikviens pasažieris, pametis tramvaju, atskatījās. Neviens no viņiem nebija nobijies, viņi bija pieņēmuši patiesību un skatījās tai acīs. Viņi pieķēra nāvi un jutās atbildīgi tās priekšā.
Tramvaja vadītājas kabīnē iekāpa divi vīri baltā.
Redzi tās kāpnes? Tētiņš man vaicāja.
Neredzu, tēt. Es atbildēju.
Kāpnes no tramvaja vadītājas kabīnes neredzi? Tētiņš jautāja.
Tēt, es neredzu nekādas kāpnes! Tev ir ko uzsmēķēt? Jautāju. Tētiņš man vairs neatbildēja. Viņa skatiens bija kā pielipis tam nelaimīgajam tramvajam, kurā mēs šorīt iekāpām. Tētiņš pat neapzinājās, ka vienas dienas liekā mēs divas reizes pieķērām nāvi. Tētiņš pat neapzinājās, varbūt viņam bija vienalga, ka pieķerti varējām būt arī mēs.
Dēls, man tev ir kas sakāms. Tētiņš lūkojās man acīs un gatavojās izšņaukt degunu. Dēls, šodien zoodārzā nomira Dollija, tētiņš sacīja un izšņauca degunu savā mēteļa piedurknē.