Rainis aizņem lielo vietu,/ mazo vietu – Tirzmaliete – tā dzejolī Mana vieta literatūrā pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā rakstīja Rokpelnis, arī pie ģēnijiem, lielajiem dižajiem reizēm piesauktais. Tīkami ironiska bija savas vietas meklēšana lielajā literatūrā tajā draiskajā dzejolī.
Tāpat dikti gribas pasmaidīt, kad garām aizbrauc tramvajs ar Raini Lielo tiklā peldkostīmā uz sāna. Acīmredzami dārgā, jautājums, cik efektīvā, jaunās Latvijas Nacionālā teātra izrādes reklāma tik simptomātiski norāda uz divām mūsu lielajām (ne)būšanām – tieksmi pēc memoriāliem, īstiem vai inscenētiem, pēc savas lielo un dižo meklēšanas un reizē pēc jaunās modes – paņemt visu, ko no tāda īpašāk iezīmēta gada, pusgada, kvartāla var paņemt. Ikviens sevi cienošs memoriālais un nememoriālais kultūras iestādījums nu organizē kādu pasākumu vai pieteikumu finansējuma konkursam, kas ļaus Raini un nedaudz piekadrēto Aspaziju vētīt un daudzināt dabiskāk vai mākslotāk uztapinātā projektā.
Dižputns, dižaugs, dižcilvēks
Jā, tas ir labi, ka tiek iestudētas ilgus gadus vai nekad neaktualizētas lugas, rīkotas zinātniskas diskusijas, kongresi, semināri un tamlīdzīgi pasākumi. Vēl tīkamāk, ka pat blogotāji aicina Raini vest ielās, t. i., spēlēties ar tēlu pavisam radikāli, bet… zinu, ka šī doma nebūs populāra, īpaši, ja iemācīts jau skolas solā, cik LIELS – un tātad jau pareizi, monogrāfiski interpretēts – ir Rainis Lielais. Man pašai doma par šādiem kāda dižcilvēka, dižputna, dižauga vai dižpolitiskas būšanas (kaut vai mazefektīvās prezidentūras) vārdā nosauktiem laika nogriežņiem diez ko nepatīk. Tieši tāpat man nepatika, ka bibliotēkas jaunā zāle tapa par Ziedoņa zāli bez pauzes sērām un izvērtēšanas, vai tiešām vienmēr vajag radošumu kanonizēt. Mums ļoti patīk formāli pieminekļi, labi, ka vēl ne mauzoleju ģenerāltīrīšanas austrumu kaimiņa stilā, un mūs tik ļoti saista arī paviršums.
Kaut kā uzkrītoši nolasās vienu veiksmīgās mārketinga idejas un citu elitārisma diktētās īpatnības. Ko vien vērts ir pieteikuma mērogs pasākumam Laiks Ziedonim Raiņa zīmē! Kāds, izņemot fonda Viegli vizionārus, vispār saprot, līdz kādām vīzijām organizatori tur cer nokļūt un ko šāds pasākuma pieteikums vispār nozīmē? Tāpat nesaprotu, kā da- Vai mēs esam gatavi žam labam reģionālam un pat nedaudz grafomāniskam pasākumam un kopkrājumam tiek pietapināts tapt Raiņa zīmē. Jūs jautāsiet, kas tad man nepatīk. Vai tas tāds mazcilvēka seklums cita diženuma nepazīt?
Atbilde ir gaužām vienkārša. Realitātē eksistē disonanse starp to, cik gatavi esam lietot dižas un vispārīgas neko neizsakošas frāzes, un to, cik gatavi esam pilnveidot mūsu uztveres spējas tam līmenim, ko Raiņa teksta himalajiski retinātais virsotņu gaiss, t. i., sarežģītība, piedāvā mūsdienu maz vai lēti lasošajai jaunatnei – paldies vampīrsāgu un citas tikpat intelektuālas jauniešu literatūras izdevējiem! Jūs patiesi būtu pārsteigti, cik ļoti lielu daļu poētiskā teksta jaunieši vispār vairs nesaprot, jo ir pieraduši pie vienkāršota, ātri pārgremojama satura.
Iekal faktus, sajūti nepilnvērtību
Šī gada latviešu valodas un literatūras olimpiādes otrā posma, respektīvi, novadu olimpiāžu, 18–19 gadu vecajiem dalībniekiem, kuri olimpiādēs tiek pulcināti, lai veicinātu viņu radošumu un interesi par filoloģiju, pilnā nopietnībā un vikipēdiskā naivumā lika veidot deminutīvus un analizēt to motivētājvārdus, kā arī vaicāja samērā daudz un plaši par Aspazijas biogrāfiju – būsim precīzi, reproducēt zināšanas nedomājot tika lūgts vairāk nekā pusē jautājumu. Tas, ka lūdza nosaukt As pazijas mīļāko mājdzīvnieku, man lika pasmaidīt visvairāk. Ja jau mēs it kā būtiskākajā skolēniem adresētajā konkursā netiekam tālāk par vēlmi jautāt paviršus biogrāfiskus faktus, kas neko nepasaka par jaunieša spēju interpretēt literatūru (vai tiešām analīze ir lūgums nosaukt divus epitetus vienā dzejolīša fragmentā, ko bērni prot jau 5. klasē), ja jau no labākajiem būtībā netiek sagaidīts vispār nekas, tad kādam Raiņa Jāzepa diženumam ir gatavs ierindas skolēns?
Ak nē, piedodiet, atkal neesmu precīza. Turpat līdzās bija pamudinājums rakstīt pārdomu darbu Latviešu kultūras pasaules robežu paplašināšanās – Dz. Sodums kā tulkotājs. Lūdzu, parādiet man kaut vienu 11. klases skolēnu, kas bez teksta un pieskaršanās kaut vai autora tulkotajam Ulisam spēs kaut vārdu bilst par šo tēmu absolūti īpatnēji, arī pedagoģiski neprasmīgi un neproporcionāli veidotajā olimpiādes darbā, kas būtībā jauniešiem sniedz vēstījumu – iekal faktus un izjūti savu nepilnvērtību, jo par Dz. Sodumu tu taču nezini teju neko. Un, jā, vai kāds saprot, kāpēc gadā, kad lielo dzimšanas dienu zīmē notiek ikviens pasākums, kuru kaut vai tikai aiz ausīm var pievilkt jubilejai, olimpiādes tēma ir Aspazija un Dzintars Sodums, nevis Rainis? Vai tie ir kādi man nezināmi stilistiski sabalsojumi?
Divas stundas nedēļā
Realitātē, kurā līdz ar literatūras (daiļliteratūras teksta analīzes daļas) neietveršanu centralizētajā eksāmenā, lai arī "latvijieši" – viens no man visvairāk simpatizējošiem Raiņa lietotajiem jēdzieniem – eksāmenu ar dievu uz pusēm nokārto un mēs varam priecāties par sekmīgu mazākumtautību integrāciju, zuda arī nepieciešamība vispār runāt par literatūru kā mākslas formu ar tai piemītošām īpatnībām. Ja neprasīs eksāmenā, tad arī nemācīsim, jo tāpat reti kurš to saprot. Tā, ticiet man, domā lielā vairākumā Latvijas skolu, kurās automātiski literatūras stundu skaits vidusskolā ar to brīdi saruka līdz nožēlojami smieklīgajām divām stundām nedēļā. Divās stundās, kas arī ne vienmēr notiek dažādu pasākumu, notikumu dēļ, man ne tikai jāspēj radīt kaut vai priekšstats par literatūru, bet arī jāaktualizē tas viss neizsakāmi plašais konteksts, ko piedāvā, precīzāk, liek, izglītības standarts. Lieki piebilst, ka literatūra daudzās skolās, ja vien negadās izcili pedagoģiski izņēmumi, ir viens no retajiem mācību priekšmetiem, kuros vēl mēdz kaut ko interpretēt, nevis tikai fiksēt pareizās un aplamās atbildes.
Protams, eksistē arī loģisks skumju fons – mācību satura apjoms aug visos mācību priekšmetos, turēt skolēnu skolā vēl kādu lieku stundiņu arī nedrīkst, bet tāpat smadzenēs, kas pieradušas paļauties tikai uz "glāsteklīšiem" un "māti gugli", t. i., tehnoloģijām, ilglaicīgi sataupītu faktu apjoms tik smieklīgi sarūk, ka nudien nav jāapvainojas, ka pat pašas klase ar visu padziļināto literatūras apguvi divkāršā apjomā vien gadu pēc Rainim un Aspazijai veltīta eksāmena drīzāk atrunājas vispārīgās frāzēs, nevis runā ar izpratni vai patiesu personisku attieksmi. "Ļoti nozīmīgi", "nedaudz uzspiesti", "tēvu tēvs un māšu māte", "būtu jālepojas", "obligātā literatūra", "nesasniedzamu ideālu cildināšana" – šādas atbildes izskanēja ekspresaptaujā. Tā kā jaunieši nezināja tās mērķi, atbildes bija naivi godīgas un tādas, kas netiks vērtētas ar atzīmi vai cildinoši/nosodošiem skatieniem. Ja godīgi, kaut cik personisku attieksmi izraisīja tikai teikums: "Būtībā man vienalga, ka tiek veidots Raiņa vai Aspazijas gads, kamēr netiek pasludināts Kiviča gads, viss ir normas robežās", lai gan teju visi jaunieši izteica šaubas, vai ir lietderīgi veltīt kāda daudzināšanai veselu gadu.
Projektu laiks
Ja īstenosies latviešu izglītības kvalitātes sociālistiskās apkarošanas pasākums, ko dēvē arī par skolotāju algu reformu, starpbrīdī starp šīm divām stundām, ko pēc plāna iekļaus tajā laikā, kad tiešām ir brīdis pārslēgties no sporta uz literatūru, man būs jāsagatavo nākamās dienas stundas vai jālabo jau tapušie darbi. Par kādu individuālu pieeju skolēnam, viņa lasīšanas ieradumiem, pasaules skatījumam, audzināšanai, kopīgai teātra apmeklēšanai mēs vispār tad varēsim runāt, ja, lai iedotu tiem, kas strādā skaitliski mazās skolās, tiks atņemts tām skolām, kas ilgus gadus tika veidotas kā zināms ekselences centrs. Kas cietīs? Ne tikai skolotāji, kam vēl vairāk nāksies "dzīvi nedzīvot, bet tēlot", bet arī skolēni, kas likumsakarīgi zaudēs uzņēmīgākos skolotājus, kuri nudien negribēs saņemt vairākus simtus eiro mazāku algu par to pašu darbu, jo kādam šķiet, ka ir pilnībā vienalga, skolotājs strādā ar lielām klasēm, gatavojot skolēnus konkursiem, olimpiādēm, vai mazā, mazā skoliņā ar pieciem bērniem klasē.
Tiek piesaukta misija, aicinājums, ziedošanās. Tikai kāpēc citās jomās to nedara, vien par skolotājiem un mediķiem runājot? Jā, tas viss ir fons. Tas ir fons, kurā mākslas cikla priekšmetiem un dzimtajai valodai, tak jau kā ekonomiski neienesīgākai, paliks aizvien mazāka vieta. Nav jau Raiņa, lielo ideju tapšanas laiks, nevalda nekādas pasionaritātes vai lielā nākotnes cilvēka ideju laiks. Ir projektu, reizēm pat visai savādu, tapšanas reize. Ir brīdis, kad katrs muzejs meklē autentisku Raiņa naktskreklu, nu vismaz kādu raksta galu, lai vēl mazliet attaisnotu savu esamību. Taču muzeji neeksistē tāpēc, lai muzeja darbiniecēm būtu kur nopelnīt algu, nikni skatoties uz katru, kas aizdomīgi cītīgi grib aplūkot eksponātus (kas mazos memoriālos mitekļos ir tikai imitācijas, nekas autentisks), tāpat arī skolas neeksistē skolotāju, bet tikai pilnveidošanās dēļ. Mani šoreiz uztrauc, vai savā paviršumā mēs esam gatavi visai tai pārsātinātajai programmai, kas ir nekritiski sagrupēta, tāpat to ir pārāk vēlu sākuši reklamēt. It kā daudz vietas brīvībai, bet vietumis šķiet arī pārāk daudz vietas paviršai pašdarbībai.
cita-skolotāja