To, ka tagad valdība sola visu uzmanību pievērst Latgalei, kaļ plānus, kā labāk atbalstīt, gan Anna, gan Gunārs dzirdējuši. Valdības deklarācijā minēts, ka Latgales reģionā ieviesīšot īpašu vidēja termiņa attīstības instrumentu, nodrošinot ekonomikas attīstību un investīciju piesaisti. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs (ZRP) izteicies, ka Latgalē varētu būt pilotprojekts, kur sākt kompleksu reģionu atbalsta programmu. Tāpēc uz Preiļiem tuvo Vārkavas novadu Diena devās, lai jautātu vietējiem - kā labāk palīdzēt Latgalei. Lai gan šis novads ir viena no pāris Latvijas vietām, kur starp zemi un debesīm - kokos aug retie, ar mīlestību saistītie āmuļi - pērn novadā piedzimuši tikai 12 bērni. Novads ir neliels un latvisks, te dzīvo aptuveni 2300 iedzīvotāju. To par depresīvu bedri nevarētu saukt, ir daudz saimniecību. Bez darba lielākoties ir ļaudis, kuri savu vietu dzīvē neatrada uzreiz pēc atjaunotās brīvvalsts un pierada dzīvot no pabalstiem.
Tā mēs te sēžam
Baltā mājiņa, kur dzīvo Anna Bogdanova, izskatās ļoti pagurusi un sabrukusi. Anna pēcāk teiks - aizpērn ziemā kādu dienu ar vīru izskrējuši no mājas, tad «atnākam atpakaļ, mājai sagāzies virsū sniegs, un puse mājas vairs nav». Uz šo māju Upmalas pagasta centrā ģimene pārcēlusies jau pirms krietna laika, cerējuši, ka te vieglāk atradīsies darbs. Nav atradies. No iepriekšējām mājām līdz pieturai bija jāmēro seši kilometri.
Ierodamies negaidīti, taču Anna gatava viesus pieņemt - no galda noslauka «ķieģelīša» drupačas pēc zupas ēšanas, vīrs Vladimirs pie galda piestumj divus vecus skolas krēslus. Silti piekurinātajā mājā dzīvības ir daudz - pirms pāris gadiem no mājām aizbēgusi Annas meita, te atstājot savus četrus mazos bērnus. Viņi tagad ir Annas gādībā. Viņa esot pagastmājā dzirdējusi, ka valdība vēlas palīdzēt Latgalei. Viņa saka - tikai dodiet darbu.
Annai ir astoņu gadu darba stāžs - visi nostrādāti kolhozā. Tiklīdz 1993. gadā kolhoza laiki beidzās, viņa nav varējusi darbu atrast. Mācīties arodu viņa nesadūšojās. Arī pagaidu darbus arvien grūtāk vasarās atrast. Piemājas zemes gabaliņā Anna neko neaudzējot, zeme esot smaga. Pabalstos Annas ģimene varot saņemt «virs 200 latiem, bet zem 300». Dzīvojot knapinoties. Arī vīrs ir bez darba - strādājot gaterī, sabeidzis muguru. Viņi saņem pabalstu garantētā iztiktas minimuma (GMI) nodrošināšanai un bērnu pabalstus. Lai saņemtu GMI pabalstu, Annai jāpiedalās līdzdarbības pasākumos. Viņa gardi nosmejas: «Malka jāpanēsā, sniegs jāpatīra, ja nav nekā, tad sēdi divarpus stundu. Tā mēs pagasta mājā istabiņā visi tur sēžam.»
Grezni nebūs, būs labi
Kā domino kauliņi melnbalti kaķi salīduši asinīm sapilējušā sniegā un garšīgi laizās z/s Mežlejas pagalmā Vārkavas pagastā. Līdzās saimnieks Gunārs Stuburs tikko nokāvis cūku un svilina sarus. Par to, kāda palīdzība Latgalei noderētu, saimnieks attrauc: «Mums pašiem tā kā visa ir gana.» Vienīgais, ko vajadzētu - lielāku atbalstu platību tiešmaksājumos. «Lai būtu tādi maksājumi kā Eiropā,» viņš bilst. 90. gadu sākumā zemnieku saimniecību sācis ar trim gotiņām un pāris cūkām. Tagad govju ir 15, vēl arī pieci seši teļi. Saimniecība ir tuvu simt hektāru platībā. Saražoto pienu iepērkot Preiļu siers. Saimniecībā strādā tikai ģimenes locekļi, arī dēls Artis (23) - pēc studijām atgriezies Vārkavā.
Ar bioloģisko saimniekošanu Stuburu ģimene nodarbojas pēdējos astoņus gadus. Ne vienmēr veicies gludi - aizpērn vētra sējumus nolīdzinājusi līdz ar zemi, graudu nebija, tāpēc cūku pulku nācās likvidēt, palikušas tikai pāris sivēnmātes. Taču Gunārs par dzīvi nesūdzas: «Nu ar greznu auto mēs nebrauksim, bet pašiem pietiek.» Arī darbu varot atrast visi, kuri tiešām vēlas. Viņš saka: «Te viss ir, vajag tikai rokas pielikt.» Saimniecībā ar pāris stundiņu zemes parakšanas nepietiekot - kā «simtlatnieku» darbos. Te jāstrādā no septiņiem rītā līdz deviņiem desmitiem vakarā.
Taisiet ražotnes
Vārkavas novadā bezdarba līmenis ir augsts - ap 19%. Visvairāk pabalsta lūdzēju ir mazajā Vārkavas pagastā, tur izmaksā tikpat daudz naudas sociālajā palīdzībā, cik Rožkalnu un Upmalas pagastā kopā. Rožkalnu pagasts izceļas ar daudzām spēcīgām ģimeņu zemnieku saimniecībām. Liela nozīme novada dzīvē bijusi vienam cilvēkam «ekomammai» z/sSalenieki īpašniecei Rutai Norkārklei no Rožkalniem. Viņa aizrāvusi un pārliecinājusi vietējos zemniekus rakstīt projektus, veidot bioloģiskās saimniecības. Tagad viņa saka: «Mums ir zaļākais pagasts un zaļākais novads.» Novada domes priekšsēdētāja Antra Vilcāne uzsver: «Krīzes laikā novadā neviena saimniecība nebankrotēja.»
Z/s Kārkliņi īpašniece Elga Upeniece saka: «Valsts palīdzība varētu būt tāda, lai zemi varētu vietējie iegādāties. Lai ārzemnieki visu neizpirktu. Ar kredītprocentiem vai atbalstu no subsīdijām.» Viņas dēls, kurš pēc augstskolas beigšanas atgriezies Rožkalnos veidot savu saimniecību, daļu zemes tagad nomā no zviedriem. Darba devējiem zemniekiem Latgalē varētu palīdzēt arī sociālā nodokļa atvieglojumi.
R. Norkārkle arī saka - nedrīkst aplikt ES subsīdijas ar nodokļiem, tas bremzē attīstību. Milzu problēma ir darbinieku atrašana. Kāda saimniecība tos ņēmusi pat no Kurzemes. «Man pašai ir no Vidzemes, no Mālpils cilvēki,» saka R. Norkārkle. Liela problēma esot servitūta ceļi, daudzi zemnieki paši pienu vedot līdz ceļam, jo nevar piebraukt. Par to, kā valdība varētu palīdzēt Latgalei, A. Vilcāne saka: «Būtu jāatjauno ražotnes lielākās pilsētās - Preiļos un Līvānos.» Liela problēma arī esot ceļu infrastruktūra.
Z/s Šnepstu Jaunāres direktors Pēteris Šnepsts uz valdības atbalstu vairs necerot, viņš plāno biznesu pārcelt uz Baltkrieviju. Viņa gaterī strādā 40 darbinieku. Ļoti grūti bijis savākt kvalificētu darbaspēku. «Palīdzēšana ir jau novēlota. Nav kas te strādā, visi jau ir izbraukuši,» saka P. Šnepsts.