Aivars Ozoliņš: 12 krēsli

Godmanim ir taisnība, ka 7,5 miljardu eiro starptautiskais aizdevums Latvijai un ekonomikas stabilizācijas plāns, kas ir šā aizdevuma nosacījums, ir neaizstājami svarīgs, lai glābtu valsti no bankrota. Taču viņš kļūdās, ka tikai viņš pats un pašreizējā valdošā koalīcija var glābt valsti no bankrota un ka tāpēc visai mūzikai jātop tikai šīs valdošās koalīcijas studijā. Šādas iedomas apdraud tieši to, ko viņš vēlas nosargāt. Arī solītā valdības reorganizācija būs tikai izdabāšana koalīcijas partneriem un kārtējais valstisku darbu imitācijas pasākums. Īslaicīgs taktisks ieguvums no šiem pārkārtojumiem jau itin drīz pārtaptu krīzes pastiprinātājā. Godmaņa trešdien piedāvātais valdības modelis ir vienkārši darījums starp tiem pašiem koalīcijas partneriem. Raugoties no viņa paša kā valdības vadītāja viedokļa, tas ir taktiski nenoliedzami spožs gājiens. Pirmkārt, pēc formas — viņš atkal atņem iniciatīvu Tautas partijai, kura to pēdējās nedēļās rāvās pārņemt — te paziņodama, ka valdība esot rīcībnespējīga, te piedraudēdama, ka pati tūlīt taisīšot jaunu, ja Godmanis nepratīsies. Godmanis, paziņodams šo savu valdības modeli divas dienas pirms piektdienas, kad bija paredzēts to apspriest vispirms koalīcijas iekšienē, ar TP pašas paņēmieniem nolika to, tāpat arī "zaļos zemniekus" un tēvzemiešus, izvēles priekšā un spiež reaģēt. Otrkārt, arī pēc satura. Piedāvājums "oranžajiem" ir vairāk nekā dāsns — sešas no divpadsmit ministrijām, to skaitā visas "spēka" un citādi svarīgākās. Papildus TP jau "piederošajām" iekšlietām, aizsardzībai, ārlietām, finansēm tai tiktu vēl arī tieslietas, kuras atņemtu tēvzemiešiem, taču arī iecerētais jaunais veidojums — veselības, labklājības un sociālo lietu milzenis. Bet kā atteiksies, ja šis apgrūtinājums nāk komplektā ar pusi valdības? Savukārt ZZS diezin vai bēdāsies, ka labklājības jomu šajos labklājības krituma laikos viņiem atņem, turklāt Vides ministriju tomēr atstāj, tā ka būs vieglāk kārtējo reizi norīt jebko — pat Kultūras ministriju —, "ja jau ir izveidojies tāds viedoklis", kā teic konformisma etalons Brigmanis. Valdības pastarītim TB/LNNK atņemtu tieslietas, bet tās Ekonomikas ministrijai klāt nāktu reģionālā attīstība, kas nozīmētu pārņemt no TP arī atbildību par reģionu reformas sekām. Taču mazajam atliek varēt, kā lielie grib. Toties Satiksmes jeb Transporta un komunikāciju ministrijā paliktu Šlesers, kurš gan cits! Ja atceramies Ilfa un Petrova romānu, nelaiķe sievasmāte dārglietas bija paslēpusi vienā no divpadsmit krēsliem. Godmanis, dalīdams savējos divpadsmit, šo vienīgo iedala savas partijas īpašniekam. Jeb — naudu Šleseram, bet atbildību par valdības darbu — Tautas partijai. Izskatās pēc eleganta manevra. Taču, pat ja tas izdotos, šāda fiktīva reforma nenovērstu, drīzāk pastiprinātu pavasarī iespējamo sprādzienu. Marta beigas būs nozīmīgs atskaites punkts. Līdz tam valdībai jāiesniedz Saeimā budžeta grozījumi ar izdevumu daļas vēl drakoniskāku samazinājumu. Un beigsies prezidenta Zatlera noliktais termiņš valdībai un Saeimai viņa uzdoto darbu paveikšanai. Ekonomiskās un sociālās situācijas pasliktināšanās, iespējams, atturēs Zatleru no Saeimas atlaišanas ierosināšanas, jo tas situāciju vēl vairāk pasliktinātu un apdraudētu arī aizdotās naudas ienākšanu, bet tas Latvijas ekonomisko stāvokli padarītu neglābjamu. Taču ekonomiku stabilizēt var tikai tāda valdība, kam ir sabiedrības uzticēšanās. Un tieši to Godmanis turpina graut, valdības reformēšanas vietā izlīdzēdamies ar taktiskiem manevriem tās iekšienē. Un turklāt vēl pats iznīcina arī tos plašāka politiska atbalsta aizmetņus, kuri parādījās līdz ar tā dēvēto Adventes vienošanos, ko 10.decembrī pilī parakstīja sešas Saeimā pārstāvētās partijas. Vienošanās, zem kuras ir arī Godmaņa paraksts, paredzēja atbalstu ekonomikas stabilizācijas plānam, taču tajā bija nosacījums, ka jauna KNAB priekšnieka apstiprināšanai amatā jāiegūst divu trešdaļu Saeimas atbalsts. Tas Godmanim tagad acīmredzot šķiet vai nu tik mazsvarīgs punkts salīdzinājumā ar tik svarīgo ekonomikas stabilizēšanu, vai nu svarīgāks pat par ekonomikas glābšanu, taču viņš ir gatavs atteikties no savas apņemšanās par KNAB priekšnieku un līdz ar to arī no vienošanos parakstījušo Saeimas opozīcijas partiju atbalsta ekonomikas stabilizēšanai. Cerības, ka arī nežēlīgos budžeta grozījumus varēs pieņemt ar tikai koalīcijas atbalstu, var izrādīties veltas. Un pat ja tas izdotos — sabiedrības reakcija būs sašutums un naids, nevis izpratne un atbalsts. Tā vietā, lai paplašinātu atbalstu smagajām un nepieciešamajām reformām — un vislabākais veids būtu valdības demisija un jaunas, plašu sabiedrības un politisko aprindu atbalstītas veidošana — premjerministrs šo atbalstu sašaurina un iebungo gan sevi un valdību, gan visu valsti dziļāk strupceļā.