Aivars Ozoliņš: Locekļu būšana

Dienesta auto bija valsts īpašnieku kastas privilēģija un statusa apliecinājums, un arī materiāls atspaids, jo ar to varēja rīkoties faktiski kā ar privātu. Apmēram tāpat kā arī tagad demokrātiskajā Latvijā. Arī tagad Latvijā amatpersonu kastai piederīgajiem, vismaz daļai, šķiet pašsaprotami, ka viņiem "pienākas". Tā ir vesela pakete, kurā līdzās algai ar garantētu gada pielikumu un garantētām prēmijām jābūt arī auto, ko izmantot "darba vajadzībām", ar darbu saprotot pirmām kārtām atrašanos amatā. Sajūtu, ka tas viņiem pienākas un ka to apstrīdēt ir pat kaut kādā ziņā nevalstiski, nupat izpauda atkal jau Tautas partijas Mareks Segliņš, pašlaik iekšlietu ministrs. Uz vienkāršu jautājumu — kādu funkciju veikšanai dienesta auto ikdienā nepieciešams arī ministrijas valsts sekretāra vietniekiem — viņš acīmredzami apvainojās un atteicās atbildēt: "Nu tad tagad premjeram un Valsts prezidentam būs jābrauc ar tramvaju? Laba doma! Uz redzēšanos!" Neuztraucieties, ministrs noteikti neuzskata, ka viņa ministrijas valsts sekretārs tas pats premjerministrs vien ir. Vienkārši, kamēr vairākums sabiedrības skatās uz viņu kā uz mūsu uzturētu amatpersonu, viņš skatās uz mums kā uz savai kastai nepiederīgajiem. Jā, kastas ietvaros ir milzīga atšķirība starp prezidentu un valsts sekretāra vietnieku tādā ziņā, kas kuram "pienākas" atbilstoši rangam, taču pienākas visiem, un šādā ziņā valsts sekretāra vietnieks tiešām ir tas pats, kas prezidents. Apšaubīt viena loceklīša privilēģijas nozīmē apšaubīt visa locekļu dārza iekārtojumu jeb to, ko viņi dēvē par "valsti". Iekšlietu ministrijā dienesta automašīna ar šoferi pienākas ministram, valsts sekretāram, parlamentārajam sekretāram, trim valsts sekretāra vietniekiem. Aizsardzības ministrijā ir deviņi dienesta auto — viens ministram, pa vienam katram no diviem valsts sekretāriem, viens ministra padomniekam, divi četriem valsts sekretāra vietniekiem, visiem pārējiem darbiniekiem jāiztiek ar trim automašīnām. Gan ministrijas vadītāji, gan darbinieki var ar dienesta auto braukt arī uz mājām. Dažās ministrijās izstrādāta īpaša sistēma, kā izmantot dienesta auto ārpus darba laika. Piemēram, Ārlietu ministrijā tad ir jāiekļaujas atļautajā nobraukuma limitā. Zemkopības ministrijā par katru privātām vajadzībām nobraukto kilometru pašam jāmaksā vidēji 17 santīmu, taču to gan neviens neizmantojot. Nu, protams, jo "amatpersonām ir nenormēts un ļoti intensīvs darba laiks", skaidro Finanšu ministrija, kas divus dienesta auto piešķīrusi īpašu uzdevumu sekretariātam ES finanšu pārvaldes lietās — ministram un viņa parlamentārajam sekretāram. Tiesa, bijusī šīs iestādes parlamentārā sekretāre Ilze Viņķele, kas ir izstājusies no TB/LNNK, neesot savu dienesta auto izmantojusi, jo "no sekretariāta līdz Saeimai lēnā gaitā jāiet trīs minūtes, bet līdz valdībai — septiņas", tā ka auto esot "statusa lieta, nevis funkcionāla nepieciešamība". Taču tas acīmredzot ir izņēmums, kad kādam nevajag statusa lietu, kas viņam pienākas. Citiem, piemēram, Saeimas Juridiskās komisijas vadītājai Vinetai Muižniecei, kurai pienākas viena no 100 Saeimas mašīnām, ar savu privāto auto "grūti pārvietoties ar dokumentiem rokās un sausām kājām". To, ka dienesta auto ir arī faktiska piemaksa pie valsts amatpersonu nebūt ne knapā atalgojuma, vislabāk var redzēt, ja salīdzina ar privātajiem uzņēmumiem, kuros darbiniekiem transporta kompensāciju braukšanai uz darbu un mājās Valsts ieņēmumu dienests rēķina kā labuma gūšanu, par ko jāmaksā ienākuma un sociālais nodoklis. Laikam lai uzsvērtu statusa atšķirību, paši VID savu plašo autoparku — vidēji viens auto uz diviem darbiniekiem — uz nebēdu izmanto braukāšanai uz darbu un mājām. Trekni savu statusu pasvītro VID ģenerāldirektors Dzintars Jakāns, kura dienesta Audi A6 tērējot neticamus 17 litrus uz 100 kilometriem. Bet kastai piederīgajiem tā var šķist sīkumaina piekasīšanās. Summas, ko varētu ietaupīt, samazinot valsts amatpersonu auto floti un ierobežojot tās izmantošanu, ir tik tiešām niecīgas, ja salīdzina ar valsts budžetu vai pat tikai ar tā deficītu, vai pat ar izdevumiem valsts pārvaldei vien. Un arī ietaupījums no īpašo sekretariātu likvidēšanas būtu niecīgs, kā dzirdējām čīkstam to vadītājus, kad premjerministrs bija sasparojies tos likvidēt. Pēc tam uzzinājām, ka daudz budžetā neietaupītu arī ar valsts uzņēmumu valžu un padomju locekļu skaita un viņu atalgojuma samazināšanu. Satiksmes ministrijas Ziemassvētku pasākums darbinieku bērniem Pūku priedītēs 2006.gadā, par ko KNAB nupat ierosina sākt kriminālvajāšanu, izmaksājis mums visiem tikai 3870 latu. Bet tā zemeņu kūka, par ko ministre samaksāja ar savu amatu, — tos dažus latus taču viens vienīgs vidusmēra nodokļu maksātājs varētu atļauties viņai uzdāvināt! Diemžēl tā ir taisnība, ka ar atsevišķu "izdevumu pozīciju" apcirpšanu neko daudz nevarēs ietaupīt. Šeit tik un tā būs pasaulē dārgākie tilti un ceļi, kamēr pa tiem rullēs par savu privilēģiju rīkoties ar mūsu naudu kā ar savējo pārliecināti locekļi. Bet kā tad — ar tramvaju, vai? Uz redzēšanos!