Taču tieši šādas valsts aparāta funkcionāru šausmas ir sarakstītas Valsts kancelejas ceturtdien publicētajā dokumentā ar nosaukumu Pasākumu plāns valsts pārvaldes sistēmas un civildienesta optimizēšanai. Burtiski tā: "Nav īpaši daudz argumentu, kas liecinātu par labu tam, ka valsts pārvaldes darbinieki, kas pārsvarā atrodas Rīgā, nevar pārvietoties, izmantojot sabiedrisko transportu vai kājām."
Nu tas jau ir nopietni! Tāpat kā šajā, daudzos citos dokumentos pirms tam bijām žāvādamies lasījuši, ka "valsts pārvaldes galvenais mērķis ir rūpes par valsts attīstību", un secinājuši, ka valstij acīmredzot nepieciešama arvien lielāka birokrātiska aprūpe. Šajā reizē bankrota draudi liek valdībai spert vēl vienu soli virzienā, ko tā jau apstiprināšanas dienā sāka, likvidēdama uzņēmumu politiskās padomes, un turpina, mēģinādama likvidēt arī šo uzņēmumu meitasuzņēmumu padomes. Dokuments pieteic reformas ar mērķi - "maza, profesionāla un uz iedzīvotājiem orientēta valsts pārvalde, kas strādā sabiedrības labā".
Plāns paredz pasākumu kopumu, kas, ja tiktu īstenots, līdzšinējo valsts pārvaldes pastāvīgas uzblīšanas procesu vismaz pavērstu pretējā - tās samazināšanas un droši vien arī efektivizēšanas - virzienā. Tomēr preambulā visnotaļ cerīgi pieteiktais - ka "jāīsteno birokrātijas "noriets" un uzņēmējdarbības "saullēkts"" - pēc dokumenta izlasīšanas vieš tikai piesardzīgu optimismu, toties arī vilšanos. Visspilgtāk atmiņā tik un tā paliek sākumā teiktais, ka valsts pārvaldei jāspēj "demonstrēt piemērs taupīgai rīcībai". Taupības demonstrēšana, protams, ir apsveicama, taču nav gluži tas pats, kas valsts pārvaldes reformēšana.
To pasaka jau dokumenta struktūra. Tas vispirms piedāvā nevis galvenos un konceptuālos, bet gan "vairākus mazus" pasākumus - līdzekļu taupīšanu uz jau minēto dienesta auto, telekomunikāciju pakalpojumu, neskaitāmo, bieži vien bezjēdzīgo pētījumu, prezentācijas izdevumu, telpu īres un tamlīdzīgu lietu rēķina. Tad atskan brīdinājuma signāls, vai pat tas būs iespējams: "Izmaiņām jānotiek valsts pārvaldes darbinieku, īpaši iestāžu vadītāju, attieksmē un domāšanas veidā." Vai ar to mums pasaka - kad pūcei aste ziedēs?
Dokuments itin labi raksturo valsts pārvaldes problēmas un piedāvā arī to risinājumu variantus, taču, paturot prātā, ka papriekš esot "jāmainās domāšanai", jāšaubās, vai, piemēram, izdosies tiešām izcirst publisko aģentūru džungļus, vai tie, kuriem jāmaina domāšana, spēs efektīvi veikt valsts funkciju auditu un inventarizāciju.
Konkrētāk izskatās iecere sakārtot valsts pārvaldes iestāžu struktūrvienības - ka iestādē drīkst būt tikai departaments un nodaļa, un vairs "nekādu sektoru, daļu, pārvalžu vai cita tipa veidojumu"; ka valsts sekretāram var būt tikai divi vietnieki, bet nekādu biroju. Apsveicama būtu valsts pārvaldē strādājošo atalgojuma sistēmas sakārtošana, kā arī viņu statusa vienots tiesisks regulējums. Tās ir labas un, jācer, īstenojamas lietas.
Tomēr paliek vilšanās sajūta.
Pirmdien finanšu ministrs Einars Repše paziņoja, ka tikšot īstenotas plašas strukturālas reformas un veidots "nulles" budžets. Pretstatā parastajam, kad ir jāpamato tikai izdevumu palielinājums (Latvijā pašreizējā situācijā jāpamato samazinājums - un, kā zinām, ikvienas nozares ministrs jau ir nogūlies pie "sarkanās līnijas"), tā dēvēto nulles budžetu veido, pamatojot ikvienu izdevumu pozīciju bez atsaukšanās uz jau esošo finansējumu. Varbūt tas nebūtu izdevies pilnībā, taču situācija, kad naudas tā kā tā nav, ir unikāla, lai to mēģinātu izdarīt. Taču noteikt, bez kādām funkcijām valsts nekādi nevar iztikt, kādas jānodrošina minimāli, no kurām var atteikties, ir absolūts priekšnoteikums, lai to darītu. Valsts pārvalde būtu pirmā, kurā veikt šādu struktūras reformēšanu. Diemžēl ceturtdien publicētais plāns to nepiedāvā pēc būtības un pat atklāti pasaka: "Samazināmo resursu apjoma ziņā 2009. un 2010.gada budžets nebūs "nulles budžets", bet gan "izdzīvošanas budžets"." Tātad tas atkal ir nevis valsts pārvaldes reformēšanas, bet gan naudas taupīšanas plāns ar reformas elementiem.
Paliek sajūta, ka plāna autori saprot, ka reformu bozei jāķeras klāt no reformu, nevis taupīšanas gala, taču politiskās dūšas trūkums licis tiem, drošs paliek drošs, pietverties tuvāk vidum. Ja turklāt šīs reformas būs atkarīgas no iestāžu priekšnieku domāšanas īpatnībām, nevis stingriem politiskiem lēmumiem, tad izvēle - valstij turpināt braukt ar auto vai, kā teica Repše, "pārsēsties uz tramvaju vai velosipēdu" - ir paredzama: turpināsim braukt bedres virzienā, ja arī bez ādas salona un sarkankoka paneļiem.