Manuprāt, tāds uzskats ir diezgan precīza diagnoze tam, kā jūtas daudzi no mums. Sirds saka vienu, bet prāts ko citu. Es šeit nerunāju par politiķiem. Tie pamatā cīnās aiz aprēķina - kurš dominēs koalīcijā. Skaidrs, ka koalīcija ar Saskaņu izdevīgāka zatleriešiem, bet koalīcija ar nacionāļiem dod zelta kārti Vienotībai.
Bet ko mums, vēlētājiem, darīt ar savām pretrunīgajām jūtām? Varbūt vispirms paanalizēt, kādi mošķīši mūsu sirdij neliek mieru. Pirmām kārtām, protams, tā ir vēsturiskā pāridarījuma sajūta, par kuru mums tā īsti neviens nav atvainojies. Rezultātā mēs tajā pašā okupācijas jautājumā maldāmies kā trijās priedēs. Protams, ka okupācija ir bijusi, un, protams, ir bijuši arī okupanti - okupācijas varas realizētāji. Bet - divdesmit gadu okupācijas vairs nav, un līdz ar to loģiski, ka nav arī okupantu. Bet mums tā gribas personificēt savus pagātnes pāridarījumus. Šajā ziņā Krievija, neatzīdama okupācijas noziegumus, īstenībā izdara patiešām lāča pakalpojumu Latvijā dzīvojošajiem krieviem, neuzņemdamās vainu kā valsts un neatbrīvojot no tās savus tautiešus. Starp citu, par vainu runājot. Ja ir okupācija, tad ir okupanti un ir arī kolaboracionisti. Pēc Otrā pasaules kara daudzās Eiropas valstīs tādi tika tiesāti. Slavenākais, piemēram, ir process Norvēģijā pret rakstnieku Knutu Hamsunu, kuru tiesāja par Hitlera slavināšanu. Latvijā ne tikai okupanti, bet arī kolaboracionisti nevienam nav atvainojušies. Un tas jau vairs nav krievvalodīgo jautājums. Šo lapu mēs, latvieši, samērā veiksmīgi esam pāršķīruši. Laikam tomēr ir laiks pāršķirt arī lapu par krievu tautības cilvēka personisko atbildību par okupāciju.
Un vēl viens «mošķītis». Mēs vēl aizvien paniski baidāmies no Krievijas, dažkārt pat līdz gļēvumam. Tiek teikts, jaSaskaņa būs valdībā, mainīsies mūsu orientācija - no orientācijas «uz Rietumiem» tā kļūs par orientāciju «uz Austrumiem». Manuprāt, tāda nostāja ir jocīga. Jo šobrīd, esot ES un NATO dalībvalsts, mēs nevis «orientējamies» uz Rietumiem, bet esam Rietumi. Gan politiska, gan ekonomiska, gan militāra to daļa. Nesen Dienā bija publicēta intervija ar Somijas premjerministru. Kaut kā neizskatījās, ka viņš ir satraucies par Somijas «orientāciju», kaut gan tieši Krievija ir Somijas lielākais ārējās tirdzniecības partneris. Nav dzirdēts arī, ka Somijai Eiropā kāds pārmestu prokrieviskumu. Kā, būdami mazākumā gan Saeimā, gan valdībā, Saskaņa mūs pēkšņi padarīs prokrieviskus?
Sirds, protams, ir jāuzklausa. Tāpat kā prāts. Vienkārši dažkārt sirdij un prātam ir veselīgi savstarpēji izrunāties.