Cik stabila ir sabiedrība, kurā daļa tās locekļu ir vēlami tikai kā darbarokas? Cik ilgs laiks Vecmīlgrāvi šķir no Parīzes priekšpilsētām 2005.gada rudenī? Paaudze? Vidējā Eiropas dzīves līmeņa sasniegšana?
Par neseno imigrāciju Latvijā nevar runāt tikai darbaroku un skaitļu valodā. Mūsdienu migrācijas izpratnei ir vajadzīgi plašāki apvāršņi, jo svešinieka klātbūtne izgaismo arī tos, kuri valstī bijuši ilgi pirms ienācēja. Migrācija ļauj skaidrot mūslaiku zīmes — Latvijas sabiedrības ceļu no postpadomju pagātnes uz demokrātisku un liberālu šodienu.
Līdz ar ekonomikas lejupslīdi iebraucēju skaits ir samazinājies, pašlaik Latvijā varētu būt ap septiņiem tūkstošiem nesen iebraukušu trešo valstu valstspiederīgo. Ideoloģiski pretrunīgi lādēta komunikācijas cilpa ap iebraucēju tēmu vairs nav savilkta, tādēļ ir labs laiks, lai izvērtētu pieredzi.
Dziļie audi
Iedzīvotāju mobilitāte Latvijā ir neatņemama sabiedrības pieredzes veidotāja. Ja par atskaites punktu ņemam vien pagājušo gadsimtu, tālejošākās sekas bija trim viļņiem: izsūtīšanas, bēgļu gaitas un pēc Otrā pasaules kara — daudzu tūkstošu cilvēku apmešanās uz dzīvi Latvijā no pārējās Padomju Savienības, lielākoties slāvu tautu republikām.
Migrācijas slāņojumi ir veidojuši niansēm bagātu kontekstu sociālai traumai. Īsi pirms neatkarības atjaunošanas latviešu skaits bija sarucis no 76,99% (1935.g.) līdz 52,04% (1989.g.). Pie šāda sliekšņa toreizējā Ministru padome pieņēma lēmumu par imigrācijas apturēšanu. Industriālās attīstības izredzes (metro, spēkstacija) bija drauds, nevis iespēja iepretī svaru kausos liktajai latviešu valodas saglabāšanai, neatkarībai. Atjaunotās valsts likumos nostiprināja ar tautas atmiņām un pieredzi leģitimizētu stingri ierobežojošu imigrācijas politiku un definēja latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā.
Šie fakti skaidri ilustrē migrācijas fenomenam raksturīgo loģiku, kas pēdējo gadu iekšzemes kopprodukta pieauguma (IK) reibonī bija piemirsts, — migrāciju gan ietekmē starptautiski procesi, taču tā nav mītisks ārējs spēks. Neviens nav atņēmis tiesības un pienākumus neatkarīgām valstīm veidot tādas migrācijas un integrācijas sistēmas, kuras tās atzīst par vēlamām šodien un nākotnē. Mobilitātes plūsmas nenotiek tāpat vien. Tās tiek apzināti veidotas. Un migrācijas plūsmu virzieni nav nejaušu valstu kombinācijas. Savukārt lielas sociālās pārmaiņas, ja izprastas, ne tikai traumē, bet arī var būt avots sabiedrības enerģijai pārskatīt līdzšinējās normas un veidot labākas.
Straujas pārmaiņas
Lai arī termometrs sabiedrības padusē rādīja, ka lielākās sociolingvistiskās grupas (latviski un krieviski runājošie) gandrīz identiski izjūt savu valodu un kultūras apdraudējumu**, tam pēc iestāšanās ES vairs nebija lielas nozīmes, tiesa, ar pārbaudītiem izņēmumiem, piemēram, Eiroparlamenta priekšvēlēšanu kampaņās.
Patērētāju kultūras veidošanās, materiālo vērtību izvirzīšanās priekšplānā, iespējams, visspilgtāk raksturo pēdējos gadus. Vajadzēja sen kārotas mantas, dzīvokli, mašīnu. Vajadzēja vismaz no skata kļūt līdzīgākiem tiem daudzajiem miljoniem, ar kuriem Latvijas iedzīvotāji tikuši vienā laivā — pārtikušajā ES klubā. Kā tipiski izaugsmes laikos, strauji auga pieprasījums pēc darbaspēka, un uzņēmēji to meklēja ārvalstīs. Imigrācijas režīms attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem joprojām bija birokrātiski sarežģīts. Un, lai gan ES piedāvā brīvā darbaspēka kustību, lielākā daļa uzaicināto tomēr bija no postpadomju telpas un ar krievu valodu kā galveno pazīmi. Lielākā daļa apstiprināto darba izsaukumu 2007.gadā, pēc Nodarbinātības valsts aģentūras datiem, bija iebraukušajiem darbiniekiem no Ukrainas (30,9% no kopskaita), Moldovas (27,2%), Uzbekistānas (11%), Baltkrievijas (7,3%), Krievijas (6,4%; iepriekšējos gados vairāk: 2006.g. — 12,4% un 2005.g. — 19,6%).
Pat visstingrākie migrācijas režīmi ir apejami, un sistēmā iesaistītie — uzņēmēji, rekrutētāji — to izmantoja. Izglītības dokumentus var piemeklēt, piesaistot desmit ārvalstu strādniekus, vienpadsmito var ievest bez darba atļaujas vai "izīrēt" citiem darba devējiem, var likt parakstīt klaji neizdevīgus līgumus un var likt strādāt bez brīvdienām, daļu algas var maksāt aploksnē un daļu — vispār neizmaksāt līdz pat vīzas termiņa beigām***. Strukturēta migrantu nišu darbu veidošanās — darbi, kurus vietējie vairs nevēlas darīt, — sastopama daudzviet pasaulē. Taču Latvijā nekritiskā vēlme virspusēji līdzināties sabiedrībām, kur D darbus (dirty, dangerous, demeaning — netīri, bīstami, pazemojoši — angļu val.) dara svešinieks: atkaulo gaļu, zāģē dēļus, apstrādā metālu, strauju pārmaiņu laikā vēl paspilgtināja sabiedrībā jau eksistējošas prakses un attieksmes (piemēram, darba devēju — ņēmēju attiecības).
Latvijas gadījumā arī specifiski izcēlās nesen iebraukušo (pamatā jaunu un vidēja vecuma vīriešu bez ģimenes) neredzami mēmā klātbūtne, faktiskā marginalizācija ikdienas dzīvē. Iebraucēji bija tālu no pilntiesīga sabiedrības locekļa statusa un saskares ar vietējiem. Daļa dzīvoja slēgtās teritorijās, celtniecības vagonos. Gan darba devēji, gan varas pārstāvji to uzskatīja kā pašsaprotamu, jo "viņi ir atbraukuši strādāt un viņiem nav laika nekam citam" (rekrutētājs), un "viņi tāpat pēc līguma beigām brauks prom!" (valsts institūcijas pārstāvis), vai kā nenovēršamu nožēlojamo šķiras veidošanos, jo "viņus uzreiz var atpazīt: izskatās citādi, runā citādi, pērk vislētāko. Man viņu žēl" (krieviski runājoša pārdevēja Vecmīlgrāvī). Saiknes ar iesakņotām etniskajām kopienām vēl ir ļoti fragmentāras. Jaunienācēji ir dubultsvešinieki gan latviešiem, gan savām etniskajām kopienām Latvijā.
Tomēr, lai gan sociālie pētījumi postpadomju telpā uzsver struktūras (likumu, sabiedrībā pastāvošo normu u.c.) nomācošo lomu pār cilvēku rīcībspēju migrācijas procesos, arī šajā imigrācijas eksperimentā Latvijā sāka izgaismoties migrantu pašiniciatīvas palielināšanās, aktīvāk meklējot ceļus ārā no neredzamības zonas, pieprasot ievērot tiesības, gan formāli, gan neformāli vēršoties valsts iestādēs, cilvēktiesību organizācijās. Piemēram, Valsts darba inspekcija 2007.gadā no moldāvu un ukraiņu viesstrādniekiem oficiāli izskatīja piecas sūdzības; iepriekšējos gados — tādu sūdzību nebija nemaz.
Augt tālredzīgi
Vai šis ir bijis maksimālās peļņas izspiešanas laiks, kuru apjož cilvēku plūsmas pāri robežām, palīdzot šo peļņu radīt, bet kurā pilsoniski un politiski nav vietas rūpēm par taisnīgumu, ilgtspējīgas attīstības pamatiem?
Uzņēmēji izmantoja ātras stratēģijas, lai gūtu iespējami lielāku peļņu, pārsvarā migrantus nodarbinot nedrošā darba tirgū, kurā darbavietas ātri zūd, sarūkot ekonomikai. Visbiežākā izvēle, kur meklēt darbiniekus, — vēsturiskās saiknes un valodas telpa. Darba devēji deklarēja, ka viņu pienākums ir peļņas vairošana, nevis valodas mācīšana. Šādu stratēģiju turpināšana, kad atkal būs nepieciešamība pēc imigrantiem, var veicināt jaunu etniski šķirisko struktūru veidošanos. Turklāt nav liecību, ka Latvijas iedzīvotāji būtu palikuši drošāki īsajos naudas gados, bet tie, kas paši jūtas apdraudēti, nevar palīdzēt citiem.
Tas, ka pēdējos gados nenotika būtiska imigrācijas liberalizēšana, ir drīzāk pareizi, taču nevis tāpēc, ka imigrācija un integrācijas iespējas ir jāpatur stingri ierobežojošas, bet gan tāpēc, ka Latvijas sabiedrība nav gatava no tām gūt pozitīvo. Politikas veidošanas līmenī līdzšinējā nostāja ir bijusi — izlikties neredzam imigrāciju, noliegt to vai uztvert kā negatīvu un neietekmējamu spēku. Integrācijas vajadzības netiek uzskatītas kā visas sabiedrības pilnvērtīgai attīstībai vitāli nepieciešamas.
Pieņēmumi, ka mums būs vien tādi imigranti, kas īslaicīgi pastrādās, nebūs dzirdami sabiedrībā, tikai dos un neko neprasīs pretī, dzīvē neīstenojas. Mācības ir tepat Eiropā. Īslaicīgums uz papīra agrāk vai vēlāk sākas ar sakņošanos reālajā dzīvē. Imigrācijas noliegšana nenovērš apdraudētības sajūtu un nebūt nepalielina latviešu valodas de facto neatgriezenisku nostiprināšanos. Drīzāk noliegšanas laikā var veidoties latenti izmainītu struktūru robi ar negribētām sekām un negaidītās jomās.
Noliegšanai ir alternatīva: ētiskā un politiskā telpā uzņemties atbildību par modernas valsts pilnveidi, kurā daļa cilvēku nav mazāk cilvēki tikai tāpēc, ka ir citādi, imigrantu gadījumā — ka šeit ieradušies nesen, un tāpēc, ka viņiem ir objektīvi jāpārvar daudz šķēršļu ceļā uz iekļaušanos Latvijas sabiedrībā. Alternatīva ir pašiem uzņemties atbildību par ekonomisko attīstību, pilsonisko izaugsmi, par valodas un kultūras gudru un aktīvu mācīšanu, tādējādi raisot potenciālu tautas pašcieņas un varēšanas celšanai, atzīstot jaunienācējus kā vienlīdzīgus un atšķirīgus, bet pilnvērtīgus sabiedrības locekļus. Ir jāveido nevis dekoratīva, bet visaptveroša integrācijas sistēma, un tas nav viegls uzdevums. Taču tas ir ceļš, kurā valsts ierauga pati sevi, bet līdzcilvēki — cits citu. Tas ir veids, kā modernā valstī top sabiedrība. Arī pats ceļš uz integrāciju, arī tad, ja imigranti sevi redz kā vien daļēji iekļāvušos, dos labumu visai tautai.
Pašreizējā ekonomiskā krīze agrāk vai vēlāk beigsies, un Latvijā, kas vēl gadu gaitā ies cauri dažādām krīzēm, būs vajadzība pēc imigrantiem — ne tikai viņu rokām. Latvijai būs vajadzīgi cilvēki.
* Raksts daļēji balstīts American Anthropological Association
konferencē (2008.g. 20.nov.) prezentētā referāta Lulle. A. Immigration
and social constructions of borders in today"s Latvia tēzēs. Dalība
konferencē bija iespējama ASV vēstniecības Rīgā piešķirtā granta
ietvaros.
** Zepa, B. (red.) (2004) Etniskā tolerance un sabiedrības integrācija Latvijā. BISS.
*** Tekstā izmantoti dati no pētījumā par baltkrievu, moldāvu un ukraiņu imigrantiem Latvijā. Akule, D., Lulle A. (2008). The challenges facing migrants from Belarus, Moldova and Ukraine on labour markets and in societies of the new EU member states: Country field research on Latvia. Soderkoping Process Secretariat. IOM.