Valsts SIA Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Psihiatriskās palīdzības dienesta vadītāja p. i. Iveta Ķiece norāda, ka jaunajā “Ieroču un speciālo līdzekļu aprites” likumā teikts, ka ieroču atļauju izsniedz uz nenoteiktu laiku. Pēc viņas domām, atļauja būtu izsniedzama uz noteiktu laiku, taču īsāku par pieciem gadiem, kā bija noteikts iepriekš.
Tāpat likumā vajadzētu noteikt, ka ieroču atļauju aizliegts izsniegt ne tikai personām, kurām ir bijuši psihiski traucējumi, bet arī personām, kurām var prognozēt, ka traucējumi varētu būt nākotnē.
“Derētu arī noteikt vecuma cenzu ieroču atļaujām, cilvēkiem gados vajadzētu noteikt biežāk parādīties pie psihiatra un tāpat vajadzētu izvērtēt, vai atļauja piešķirama jau no 18 gadiem, kā pašlaik,” skaidro I. Ķiece.
Ārste uzskata, ka obligāti būtu nepieciešams ne vien psihiatra vērtējums, bet arī psihologa slēdziens. “Ir klīniskie psihologi, kas lieto psiholoģiskos testus, kuros pārbauda cilvēka uztveri, reakciju un emocijas. Pašlaik ir kārtība, ja psihiatram ir šaubas par cilvēku, sasauc triju psihiatru konsīliju, kas daudziem nepatīk. Konsīlijs var nolemt, ka nepieciešams psihologa slēdziens, taču cilvēks var aiziet uz citu medicīnas iestādi un tādējādi izvairīties no psihologa,” stāsta I. Ķiece.
Psihiatrs Rolands Ivanovs uzsver – jo biežāk psihiatrs redz ieroču atļaujas īpašnieku, jo labāk. Tāpat viņš iesaka izveidot vienotu psihiski slimo cilvēku datu bāzi, lai nebūtu situācijas, ka cilvēks ir psihiatriskajā uzskaitē Rīgā, un, to zinot, viņš dodas pēc ieroču atļaujas un ārsta slēdziena piemēram, uz Ventspili.
Ārsts uzskata, ka pirmajā vizītē cilvēks, ja vien ir tāda vēlēšanās, var noslēpt savus psihiskos traucējumus, tāpēc būtu lietderīgi ārstam ar pretendentu uz ieroču atļauju tikties vismaz divreiz. Arī R. Ivanovs norāda, ka psiholoģiskie testi var būt ļoti lietderīgi, izvērtējot cilvēka personību.
Juridiskā psiholoģe Veronika Semenkova, kura ikdienā strādā ar melu detektoru, veicot poligrāfa ekspertīzes, un ir arī strādājusi policijā, norāda, ka diemžēl ieroču atļauju sistēma policijā formāli attiecas pret psiholoģisko testēšanu. Faktiski nopietna psiholoģiskā izvērtēšana nenotiek.
"Ar psiholoģiskiem testiem iespējams noskaidrot cilvēka agresijas līmeni un veidus, kā viņš risina konfliktus. Būtu pat vērts katru ieroču atļaujas īpašnieku pārbaudīt ne retāk kā reizi gadā, jo cilvēka psihiskais stāvoklis dzīves laikā mainās, piemēram, spēcīgu pārdzīvojumu laikā," skaidro V. Semenkova.
Viņa novērojusi, ka uz ieroču atļaujām nereti pretendē ne vien cilvēki, kuriem ierocis patiešām vajadzīgs drošībai, bet arī par sevi nepārliecinātas personas, cilvēki, kuri tiecas būt uzmanības centrā, vēlas dominēt, viņiem raksturīgi uzmācīgi stāvokļi. V. Semenkova arī norāda, ka psihiatri vairāk koncentrējas uz cilvēka psihiskās veselību, taču ir svarīgi noskaidrot, kas slēpjas vesela cilvēka psihē, kas formē viņa uzvedību.
Komentējot Nikolaja Zikova gadījumu, V.Semenkova apgalvo, ka dzīvē ieroču nēsātājs iesaistās situācijās, kurās varētu pielietot ieroci. "Ilgus gadus Nikolajs staigāja ar ieroci, pat uz lekcijām gāja, un beidzot dzīve pārbaudīja viņu, cik viņš labi sevi pazīst. Izrādījās, ka viņš nav nosvērts un mierīgs, kā pats domāja, bet ir iekšējā konfliktā ar sevi," skaidro psiholoģe.