Jā, mēs varam!

Prezidenta zvērestu ir devuši jau četrdesmit četri amerikāņi. Šie vārdi ir izrunāti labklājības pieaugoša uzplūda laikos un miera laika rāmajos ūdeņos. Tomēr reizi pa reizei zvērests tiek dots laikā, kad sabiezē mākoņi un trako vētras. Tajos brīžos Amerika turpināja savu ceļu nevis vienkārši augstus amatus ieņemošo cilvēku prasmes un nākotnes redzējuma dēļ, bet tādēļ, ka mēs, tauta, esam saglabājuši uzticību mūsu senču ideāliem un mūsu dibināšanas dokumentiem. Tā tas ir bijis. Tā tam jābūt arī ar šo amerikāņu paaudzi. Tas, ka mēs piedzīvojam krīzi, tagad ir skaidri saprotams. Mūsu valsts karo pret plašu vardarbības un naida tīklu. Mūsu ekonomika ir stipri novājināta, kas ir sekas dažu cilvēku alkatībai un bezatbildībai, arī mūsu kopīgā neveiksme pieņemt smagus lēmumus un sagatavot valsti jaunam laikmetam. Ir zaudētas mājas, ir zaudētas darba vietas, uzņēmējdarbība ir iedragāta. Mūsu veselības aprūpe ir pārāk dārga, mūsu skolas pārāk daudziem sagādā vilšanos, un katra diena nes jaunus pierādījumus, ka veidi, kā mēs izmantojam enerģiju, stiprina mūsu pretiniekus un apdraud planētu. Tie ir krīzes indikatori, kurus nosaka dati un statistika. Mazāk izmērāms, bet ne mazāk dziļš ir uzticēšanās zudums visā mūsu valstī — nepārtrauktas bailes, ka Amerikas lejupslīde ir nenovēršama un ka nākamajai paaudzei ir jālolo mazākas cerības. Šodien es jums saku, ka mums priekšā esošie izaicinājumi ir reāli. Tie ir nopietni, un to ir daudz. Tos nevar uzveikt viegli vai īsā laikā. Bet zini to, Amerika — izaicinājumi tiks uzveikti. Šajā dienā mēs pulcējamies, jo esam izvēlējušies cerību, nevis bailes, vienotību mērķa vārdā, nevis nesaskaņas un nevienprātību. Šajā dienā mēs nākam, lai pasludinātu galu sīkām pārestībām un viltus solījumiem, savstarpējiem apvainojumiem un novecojušām dogmām, kas pārāk ilgi ir smacējuši mūsu politiku. Mēs vēl arvien esam jauna valsts, bet, runājot Svēto rakstu vārdiem, ir pienācis laiks nolikt malā bērnišķīgas lietas. Ir pienācis laiks no jauna apstiprināt mūsu nezūdošo drosmi, izvēlēties mūsu labāko vēsturi, nest tālāk to dārgo balvu, to cildeno domu, kuru paaudze nodod paaudzei: Dieva doto solījumu, ka visi ir vienlīdzīgi, ka visi ir brīvi un visi ir pelnījuši iespēju sasniegt pilnu savas laimes mēru. No jauna apstiprinot mūsu valsts diženumu, mēs apzināmies, ka diženums nekad nav vienkārši dots. Tas ir jānopelna. Mūsu virzība nekad nav bijusi īsākais ceļš vai samierināšanās ar mazumu. Tā nav bijusi ceļš, kas piemērots bailīgajiem, tiem, kas labāk izvēlas atpūtu nekā darbu vai kāro vienīgi bagātības un slavas sniegtos priekus. Drīzāk tie ir bijuši riskētāji, darītāji, lietu radītāji — daži slaveni, bet biežāk vīri un sievas, kas paliek nezināmi savā darbā —, kas nesuši mūs augšup pa garo, grūto ceļu pretim labklājībai un brīvībai. (..) Atkal un atkal šie vīri un sievas cīnījās un uzupurējās, un strādāja, līdz viņu rokas bija jēlas, lai mums būtu labāka dzīve. Viņu skatījumā Amerika bija kaut kas lielāks nekā mūsu individuālo mērķu kopums, kaut kas diženāks nekā visas atšķirības izcelšanās vai bagātības, vai piederības dēļ. Šis ir ceļš, kuru mēs šodien turpinām. Mēs joprojām esam vislabklājīgākā un stiprākā valsts pasaulē. Mūsu strādnieki nestrādā sliktāk kā pirms šīs krīzes. Mūsu prāti nav mazāk izdomas spējīgi, mūsu preces un pakalpojumi nav mazāk vajadzīgi kā pagājušajā nedēļā vai pagājušajā mēnesī, vai pagājušajā gadā. Mūsu spējas nav mazinājušās. Bet laiks, kad mēs rīkojāmies ierastā veidā, aizstāvējām šauras intereses un atlikām nepatīkamus lēmumus, tas laiks, protams, ir pagājis. Sākot no šodienas, mums jāapkopo spēki, jānopurina putekļi un atkal jāuzsāk Amerikas pārveidošanas darbs. Jo visur, kur mēs paskatāmies, gaida darbs. Ekonomikas stāvoklis prasa rīcību, drosmīgu un ātru, un mēs rīkosimies — ne tikai lai radītu jaunas darba vietas, bet arī lai ieliktu jaunus pamatus izaugsmei. Mēs būvēsim ceļus un tiltus, energosistēmu tīklus un digitālās līnijas, kas baro mūsu ražošanu un nodrošina mums sakarus. Mēs atgriezīsim zinātni tās pienācīgajā vietā un sakārtosim tehnoloģijas brīnumus, lai celtu veselības aprūpes kvalitāti un samazinātu tās izmaksas. Mēs izmantosim sauli un vējus, un zemi, lai iegūtu degvielu savām mašīnām un darbinātu rūpnīcas. Un mēs pārveidosim mūsu skolas un koledžas, un universitātes, lai tās atbilstu jaunā laikmeta prasībām. Visu to mēs varam izdarīt. Visu to mēs izdarīsim. (..) Tāpat mums nav jāatbild uz jautājumu, vai tirgus ir spēks uz labu vai ļaunu. Tā spējai radīt bagātību un paplašināt brīvību nav līdzīga, bet šī krīze ir mums atgādinājusi, ka bez pienācīgas uzraudzības tirgus var iziet ārpus kontroles — ka valsts nevar būt labklājīga ilgi, ja priekšroka tiek dota tikai pārticīgajiem. Mūsu ekonomikas panākumi vienmēr ir bijuši atkarīgi ne tikai no mūsu iekšzemes kopprodukta apmēra, bet arī no pārticības izplatības, no prasmes dot iespēju katrai gribošai sirdij — nevis labdarības dēļ, bet gan tādēļ, ka tas ir drošākais ceļš uz kopējo labumu. Runājot par mūsu kopējo aizsardzību, kā nepatiesu mēs noraidām izvēli starp mūsu drošību un mūsu ideāliem. Mūsu valsts dibinātāji, stāvēdami tādu briesmu priekšā, kuras mums grūti iedomāties, uzrakstīja dokumentu, lai nodrošinātu likuma varu un cilvēka tiesības, dokumentu, kuru paplašināja nākamo paaudžu asinis. Šie ideāli vēl arvien apgaismo pasauli, un mēs no tiem neatteiksimies izdevīguma dēļ. Un tādēļ visām citām tautām un valdībām, kas šodien vēro, no lielākajām galvaspilsētām līdz mazajam ciematam, kur dzimis mans tēvs — ziniet, ka Amerika ir draugs katrai tautai, katram vīram un sievai, un bērnam, kas meklē mierīgu un cieņas pilnu nākotni, un mēs esam gatavi vēlreiz uzņemties vadību. Atcerieties, ka iepriekšējās paaudzes uzveica fašismu un komunismu ne tikai ar raķetēm un tankiem, bet ar stingrām aliansēm un nemainīgu pārliecību. Viņi saprata, ka mūsu spēks viens pats nevar mūs aizsargāt, nedz arī tas dod mums tiesības darīt to, kas mums patīk. Tā vietā viņi zināja, ka apdomīga spēka lietošana vairo mūsu spēku, ka mūsu drošība izaug no mūsu lietas taisnīguma, no mūsu parauga iedarbīguma, no norūdošā pazemīguma un savaldīšanās. Mēs esam šī mantojuma glabātāji. Vēlreiz, vadoties pēc šīm nostādnēm, mēs varam uzveikt tos jaunos draudus, kas prasa vēl lielākas pūles — pat lielāku sadarbību un saprašanos starp valstīm. Mēs sāksim ar atbildības sajūtu atstāt Irāku tās tautai un iedibināsim ar grūtībām nopelnīto mieru Afganistānā. Kopā ar veciem draugiem un agrākiem ienaidniekiem mēs nenogurstoši strādāsim, lai mazinātu kodoldraudus un atvairītu globālās sasilšanas rēgu. Mēs netaisnosimies par savu dzīvesveidu, nedz arī vilcināsimies to aizstāvēt, un tiem, kuri mēģina sasniegt savus mērķus, radot šausmas un nogalinot nevainīgus cilvēkus, mēs tagad sakām — mūsu gars ir stiprāks un to nevar salauzt, jūs nevarat mūs pārspēt, un mēs jūs sakausim. Jo mēs zinām, ka mūsu daudzveidīgais mantojums ir spēks, nevis vājums. Mēs esam kristiešu un musulmaņu, jūdu un hinduistu, un ateistu valsts. Mūs veidojusi ikkatra valoda un kultūra, kas nāk no katras šīs pasaules vietas. Tā kā mēs esam izbaudījuši rūgto pilsoņu kara un segregācijas dzērienu, mēs esam iznākuši no tā tumšā perioda stiprāki un vienotāki, mēs stingri ticam, ka senais naids kādu dienu beigsies, ka cilšu norobežojumi izzudīs, ka, pasaulei kļūstot mazākai, parādīsies vienotā cilvēcība un ka Amerikai ir jāpilda tās loma, ievadot jaunu miera laikmetu. Musulmaņu pasaulei mēs meklējam jaunu tālākvirzības ceļu, kas pamatotos uz savstarpējām interesēm un savstarpēju cieņu. Tiem vadoņiem visā pasaulē, kas grib sēt nesaskaņas vai savas sabiedrības nelaimēs vainot rietumus — ziniet, ka jūsu tauta jūs vērtēs pēc tā, ko jūs varat uzcelt, nevis pēc tā, ko jūs izpostāt. Tiem, kuri turas pie varas, izmantojot korupciju un krāpšanu, un domstarpību apklusināšanu — ziniet, ka jūs stāvat nepareizajā vēstures pusē, bet mēs pastiepsim roku, ja jūs piekrītat atlaist vaļā dūri. Nabadzīgo valstu tautām — mēs solām strādāt jums līdzās, lai jūsu lauku sētas uzplauktu un plūstu tīrs ūdens, paēdinātu izsalkušos ķermeņu un barotu izslāpušos prātus. Un tām valstīm, kuras ir līdzīgas mums un bauda salīdzinošu pārpilnību, mēs sakām, ka mēs vairs nevar atļauties izrādīt vienaldzību pret tiem, kuri dzīvo smagos apstākļos aiz mūsu robežām, ne arī mēs drīkstam izlietot pasaules resursus, nedomājot par sekām. Jo pasaule ir mainījusies, un mums jāmainās kopā ar to. Kad mēs domājam par ceļu, kas mums priekšā, mēs ar pazemīgu pateicību atceramies tos drosmīgos amerikāņus, kuri šajā pašā brīdī patrulē tālos tuksnešos un kalnos. Viņiem ir, ko mums teikt, tāpat kā kritušie varoņi, kas guļ Ārlingtonā, čukst cauri gadsimtiem. Mēs viņus godājam ne tikai tāpēc, ka viņi sargā mūsu brīvību, bet arī tāpēc, ka viņi iemieso kalpošanas garu, vēlmi atrast jēgu kādā augstākā līmenī nekā viņi paši. Un tomēr šajā brīdī — brīdī, kas radīs paaudzi, — tieši šim garam ir jāiemīt mūsos visos. Jo, lai cik daudz valdība varētu izdarīt un tai ir jāizdara, galu galā tā amerikāņu tautas ticība un apņēmība, uz kuru paļaujas šī valsts. Tā ir labsirdība, uzņemot mājā svešinieku, kad ir pārrauts aizsargdambis, tā ir strādnieku pašaizliedzība, kuri labāk strādā mazāk stundu, nekā redz savu draugu zaudējam darbu, kas palīdz mums izdzīvot tumšākajās stundās. Tā ir ugunsdzēsēja drosme ielauzties ar dūmiem pilnā kāpņu telpā, bet arī vecāku gatavība audzināt bērnu, kas galu galā izlemj mūsu likteni. Izaicinājumi mums var būt jauni. Līdzekļi, ar kuriem mēs stājamies tiem pretī, var būt jauni. Tomēr tās vērtības, no kurām atkarīgi mūsu panākumi — godīgums un smags darbs, drosme un godīga rīcība, iecietība un zinātkāre, uzticība un patriotisms — šīs vērtības ir vecas. Šīs vērtības ir patiesas. Tās ir bijušas klusais tālākvirzības spēks visā mūsu vēsturē. Tas, kas ir nepieciešams, ir atgriešanās pie šīm patiesībām. Tas, kas no mums tagad tiek prasīts, ir jauns atbildības laikmets — katra amerikāņa apzināšanās, ka mums ir pienākumi pret sevi, pret mūsu valsti, pret pasauli, pienākumi, kurus mēs nevis negribīgi pieņemam, bet drīzāk uzņemamies ar prieku, stingri pārliecināti, ka nekas nesniedz garam tik lielu gandarījumu, nekas tik labi neparāda mūsu raksturu kā pievēršanās ar visiem spēkiem grūtam uzdevumam. Tāda ir pilsonības cena un solījums. Tas ir mūsu pārliecības avots — apziņa, ka Dievs mūs aicina veidot nenoteikto likteni. Tā ir mūsu brīvības un mūsu ticības jēga, pateicoties kurai dažādu rasu un dažādu ticību vīrieši un sievietes, un bērni var piedalīties svinībās šajā lieliskajā alejā un pateicoties kurai cilvēks, kura tēvu pirms nepilniem sešdesmit gadiem vietējā restorānā varētu neapkalpot, tagad var stāvēt jūsu priekšā, lai nodotu ļoti svētu zvērestu. Tādēļ atzīmēsim šo dienu, atceroties, kas mēs esam un cik tālu esam nogājuši. Amerikas dzimšanas gadā visaukstākajā mēnesī neliela patriotu saujiņa pulcējās pie dziestošiem nometnes ugunskuriem ledainas upes krastā. Galvaspilsēta bija pamesta. Tuvojās ienaidnieks. Sniegu iekrāsoja asinis. Brīdī, kad mūsu revolūcijas iznākums bija visvairāk apšaubāms, mūsu valsts tēvs pavēlēja tautai nolasīt šos vārdus: "Lai uzzina nākotnes pasaule... ka dziļā ziemā, kad varēja izdzīvot tikai cerība un drosme... ka pilsēta un valsts, kopīgu briesmu satraukta, iznāca, lai stātos tām pretī." Amerika, stāvot pretī kopīgām briesmām, šajā mūsu grūtību ziemā, atcerēsimies šos nemirstīgos vārdus. Ar cerību un drosmi stāsimies atkal pretī ledainajām straumēm un pārdzīvosim vētras, lai kādas tās arī nāktu. Lai mūsu bērnubērni saka, ka tad kad mēs tikām pārbaudīti, mēs atteicāmies pārtraukt šo ceļu, ka mēs nepagriezāmies atpakaļ un ka mēs nevilcinājāmies un, stingri skatoties uz horizontu, ar Dieva žēlastību mēs nesām uz priekšu diženo brīvības velti un droši to nodevām nākamajām paaudzēm.