«Ne visi uzņēmējdarbības pasaulē runā angļu valodā. Augsti kvalificēts darbs no Eiropas tiek pārcelts uz Ķīnu. No ekonomiskā skatu punkta - ķīniešu valoda būs daudz svarīgāka nekā franču vai spāņu,» norādījis ministrs, plānojot, ka līdzās angļu valodai pilnībā ķīniešu valodas apmācību varētu ieviest 15 gados.
Latvijā izglītības sistēmas kontekstā šī ziņa diemžēl lasāma ar baltu skaudību. Nešaubos, ka prasīt mūsu Izglītības ministrijai pēc kā tāda varētu šķist tikpat nenopietni, kā jautāt ministram, vai viņš ir redzējis pēdējo filmu par Hariju Poteru. Mūsu augstākie «sasniegumi» valodu ziņā ir aptuveni šādi: lielākā daļa skolu absolventu vistuvāk pieejamajā svešvalodā, proti, krieviski, nerunā gandrīz nemaz, savukārt angļu valodu, pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem, vairums prot vienīgi C un D līmenī. Tas labākajā gadījumā nozīmē saprast, ko saka trula amerikāņu bojevika galvenais varonis.
Turklāt tas viss ir valstī, kur politiķi deklarē, ka mūsu labklājības nākotne ir eksports un tranzīts. Latvija pat nav spējusi angļu valodu kā obligātu priekšmetu ieviest no pirmās klases. Tam plānotais miljons, lūk, bija pārlieka izšķērdība. Par krievu valodu kā obligātu priekšmetu Latvijā labāk nerunāt vispār, kāds to vēl var pārtulkot kā naida kurināšanu. Lai gan jārunā būtu.
Tieši par šiem jautājumiem būtu jāsatraucas jaunievēlētajam Valsts prezidentam Andrim Bērziņam, ja jau viņš kā savu prioritāti deklarējis izglītību, nevis jāmuļļā vecs jautājums par to, cik gados beigt skolu. Tam Izglītības ministrija ar sešgadnieku pārgrupēšanu jau sen ir atradusi risinājumu, un paradoksālā kārtā tā ieviešanu norāva paši Bērziņu aizstāvošie zemsavieši. Nav jau tā, ka mēs izglītības jomā ar ķīniešiem būtu pavisam uz jūs. Lūk, Latvijas Universitātē ir Sinoloģijas nodaļa. Un ir pat piecas valsts finansētas budžeta vietas, taču uzminiet, cik budžeta vietu ir krievu filoloģijā. 50! Un kā lai te saprot, kur ir kādas prioritātes?