Latvijas «zinātnieki» iebilst pret sauli debesīs

lv_ vietnē [1].Paziņojums sākas ar konkrētu domu: «Latviešu Akadēmisko mācībspēku un zinātnieku apvienība kategoriski iebilst pret sabiedriskās saziņas līdzekļos pēdējā laikā bieži popularizēto vārdu salikumu — «latgaliešu valoda».»Ieklausieties labi – organizācija iebilst pret vārdu savienojumu. Nevis vienkārši iebilst, bet - «kategoriski». Mēģinot apjaust šī kuriozā paziņojuma jēgu pilnībā, aizdomājos. Mana latgaliskās identitātes vadītā apziņa stūrēja trauksmes virzienā. Kāds, acīmredzot gudrs cilvēks (par to lika domāt paziņojumu parakstījušā Māra Ruka tituls «Dr. Philol.»), kategoriski iebilst pret manu valodu. Mans prāts un pieredze mēģināja mani nomierināt. Neskatoties ne uz ko, pēc katras reizes, kad kāds gudrinieks kategoriski iebilda pret sauli debesīs, saule spītīgi turpināja uzlekt austrumos un rietēt rietumos ar apskaužamu regularitāti. Pamatīgas lietas paliek, neskatoties ne uz ko. Ātri pārlasot atsūtīto dokumentu, uzmanību piesaista cipari. «1940». «1933». Tie ir gadu skaitļi autora retorikā izmantotajiem argumentiem. Atsauce uz valodnieku un Ļeņina prēmijas laureātu Jāni Endzelīnu (1873-1961). Vecas ziņas, notikumi, lietas, idejas no laikiem vairāku paaudžu tālā pagātnē. Pieminēts separātisms, Krievijas bubulis un tautas šķelšana – tipiskais «baiļu faktora» komplekts, ko dažādi vidusdialektā runājoši dīvaiņi mēdz pēc noklusējuma piedēvēt jebkurai uz latgaliešu valodas saglābšanu vērstai aktivitātei.It kā nav pamata satraukties. No otras puses, uzmanīgu dara tas, ka paziņojuma autors ir «Latviešu Akadēmisko Mācībspēku un Zinātnieku apvienības» prezidents. Protams, neskati vīru pēc sabiedriskās organizācijas nosaukuma, taču šajā gadījumā, es pieļauju, pastāv organizācija, kas sevī apvieno Latvijas zinātniekus un akadēmiskās vides cilvēkus. Šo organizāciju, acīmredzot, vada viens no labākajiem un spējīgākajiem vīriem no šīs cilvēku kopas. Vai mēs varam ņemt godāto kungu kā indikatīvu rādītāju tam, kāds pašlaik ir Latvijas zinātnieks un/vai akadēmiskais darbinieks? Ja atbilde ir apstiprinoša, pamats satraukumam tomēr ir...Paskatīsimies vienu konkrētu piemēru no augstākminētā paziņojuma. Ruka kungs atsaucas uz 1933.gada prof. dr. Pēteŗa Stroda Pareizraksteibas vōrdneicu.Pirmajā brīdī uzmanību piesaista mīkstinātais «ŗ». Rakstu zīme, kam, iespējams, ir ievērojama vieta latviešu valodas vēsturē, bet kas ir pretrunā ar pašreiz spēkā esošām autora izmantotās latviešu valodas normām. Atviegloti nopūšoties priekā par to, ka autoram nav labpaticies savu paziņojumu uzrakstīt gotu burtiem, kas Latvijas informācijas telpā dominēja līdz 1938.gadam, es varu izdarīt secinājumu, ka, iespējams, autora viedoklis vispārpieņemtās lietās tomēr atšķiras no nozarē vadošā viedokļa.2007.gadā Valsts valodas centrs apstiprināja un publicēja «Latgaliešu rakstības noteikumus» [2], kas nosaka pašreizējo, mūsdienu latgaliešu pareizrakstību. Balstoties uz šiem noteikumiem, tiek izdotas grāmatas, preses izdevumi, publicēti internetresursi, tiek sastādīti dokumenti, veikta korespondence utt. Faktiskais un valsts aptiprināts juridiskais valodas standarts. Un tajā pat laikā Ruka kungs atsaucas uz 1933.gada vārdnīcu, kas balstīta uz 1929.gada pareizrakstības noteikumiem.Ko nozīmē šī acīmredzami kļūdainā atsauce, par ko liecina tās izmantošana argumentācijā? Vai tā ir elementāru faktu nezināšana laukā, par kuru autors atļaujas izteikt «kategoriskus» paziņojumus?Vai varbūt tam apakšā kādas intereses, noteikts pasūtījums pēc analoģijas, ko redzam reklāmās «Mūsu dibinātais jogurtoloģijas institūts ir atzinis mūsu jogurtus par pašiem jogurtiskākajiem, tāpēc jums būs ticēt un pirkt!» Jeb vai tas ir neizdevies puicisks (bet zinātnisko un akadēmisko aprindu pārstāvim nepieļaujams) «izklupiens» savas publicitātes veidošanai?Jebkurā gadījumā – tā ir viela pārdomām. Latvija ir iepriekšpēdējā vietā pēc inovāciju indeksa Eiropas Savienībā [3], tas liecina par mūsu zinātnes sniegumu un efektivitāti. Iespējams, ir nopietnas sistēmiskas problēmas. Iespējams, pārāk ilgi Latvijas zinātne ir balstījusies galvenokārt uz paviršu preses relīžu izstrādi, tā vietā lai kvalitatīvi darītu savu darbu un dotu pienesumu tautsaimniecībai. Ja mums ir divi cilvēki, no kuriem viens iedziļinās problēmvidē, studē jautājumu, veic pētījumus, piedalās ar ziņojumu Latgalistikas konferencē [4], bet otram pietiek uzrakstīt paviršu, uz nekorektiem datiem balstītu preses relīzi, un viņiem abiem Latvijas akadēmiskā vide ļauj nest cēlo zinātnieka vārdu, saņemt grantus un citus zinātniekiem pienākošos labumus, tad man nevilšus atkal nāk prātā analoģija no veļas pulvera reklāmas: «Ja jau nav atšķirības, tad kāpēc maksāt (strādāt) vairāk?»Vai nav tā, ka pašos pamatos ir ieliktas nepareizas vērtības, kas novirza Latvijas zinātni no tā vektora, kurā tā darbojas citur pasaulē? Kāpēc zinātniskā vide ir tik naidīga jaunām idejām? Kas notiktu, ja mobilais telefons būtu ticis izgudrots Latvijā? Iespējams, ideja tiktu nocirsta pašos pamatos, izskaidrojot autoram, ka «balss pārraidei ir nepieciešami metāla vadi (pāķiem saprotamā valodā – «drātis»)» un ideja par bezvadu telefonu ir «zinātniski nepamatota un politiski bīstama». Punkts. Lai cik absurds neliktos iepriekšminētais salīdzinājums, zinātniski politiskais ietvars, kas tiek piemērots latgaliešu valodai mūsdienu Latvijā, ir pārsteidzoši līdzīgs.Ir pagājušā gadsimta sākumā valodnieka J.Endzelīna pētījumi un viedoklis par latgaliešu valodu. Neskatoties uz to, ka ir pagājis gandrīz gadsimts, mainījušās valstis, politiskās iekārtas, sabiedrības pamatus veidojošas vērtības, izpratne par lietām gan Latvijā, gan pasaulē, nekas neietekmē Endzelīna spriedumu pareizību un piemērojamību. Neskatoties uz to, ka pēc tam ir tikusi izstrādāta «Cilvēktiesību deklarācija», «Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu harta» un UNESCO ir atzinis latgaliešu valodu par apdraudētu [5], Latvijas zinātne latgaliešu valodas jautājumos balstās uz «arheoloģiska» tipa argumentiem. Mūsdienu zinātne (pasaules izpratnē) raksturojas ar jauniem atklājumiem un secinājumiem jomās, kur pētāmais objekts ir statisks un nemainās laikā. Materiālu zinātnes regulāri atklāj jaunas metālu un polimēru īpašības un pielietojuma sfēras. Šīs īpašības materiāliem ir bijušas arī pirms tam, kā zinātnieks tās ir atklājis. Kādu laiku cilvēku izpratne par lietu būtību balstījās Ņūtona fizikā. Cilvēki dzīvoja, pasaule darbojās. Atnāca Einšteins, izveidoja relativitātes teoriju. Vai tajā brīdī universs izmainījās? Protams, nē. Izmainījās cilvēku izpratne.Ja mēs runājam par valodniecību, šeit pētāmais objekts – valoda – mainās laikā. Latgaliešu valoda pagājušā gadsimta sākumā un šodien – tas nav viens un tas pats. Ir mainījusies pati valoda, ir mainījies sociāli politiskais konteksts, ir mainījušies cilvēki. Valodniecība kā zinātne ir spērusi ievērojamus soļus uz priekšu. Tāpēc ir augstākā mērā absurdi skatīt mūsdienu latgaliešu valodu pagājušā gadsimta sākuma tēžu ietvarā. Strādāsim uz priekšu, skatīsimies nākotnē. Strādāsim kvalitatīvi, ar ieguvumu sabiedrībai un tautsaimniecībai.Latgaliešu valoda kā latgaliešu identitātes sastāvdaļa ir kritiski nozīmīga latviskas Latgales saglabāšanai. Latgaliešu valoda, kultūra, pašapziņa ir tās latviešu tautas garīgās «zelta rezerves», kas noputējušas, aizmirstas un nenovērtētas ir gulējušas no pirmās republikas laikiem. Atzīstot un novērtējot latgaliešus un viņu valodu, valsts pretī saņems entuziastiskākos un lojālākos pilsoņus, kādi tai jebkad bijuši. Latgaliešu valodai jaunā, valsts atzītā, lomā ir potenciāls kļūt par to impulsu, kam sekos Latgales garīga un kulturāla atdzimšana, priekšnoteikums, bez kura nav iedomājama novada saimnieciskā izaugsme. Latgaliskums var kļūt par inovatīvu un efektīvu Latvijas atbildi krīzei. Jautājums tikai – vai valstij pietiks gudrības to izmantot.