Būtisks jautājums ir ministru spēja sastrādāties. Protams, ikvienā valdībā ir objektīvas pretrunas starp ministriju interesēm, piemēram, Finanšu tradicionāli ir tie «skopie brāļi», vides jautājumi var konfliktēt ar rūpniecības veicināšanu utt. Tomēr paralēli šiem atšķirīgajiem skatījumiem Latvijas valdībās bieži vērojama partijiska greizsirdība, piemēram, vēl iepriekšējā valdībā dialogs starp Vienotības (V) kontrolēto Finanšu ministriju un ZZS pārraudzīto Labklājības ministriju bija vājš. Sadarbības svarīgumu, izmantojot jaunās valdības deklarācijā lasāmo, var ilustrēt šādi: ja jaunais ekonomikas ministrs (ZRP) par savu prioritāti virza bezdarba samazināšanu, ļoti svarīgi, lai viņa iecerēm palīdz, pielabo labklājības ministre (V), kuras rokās ir gan pātaga (padarīt «sēdēšanu uz pabalstiem» mazāk izdevīgu), gan pīrāgs (jēdzīgāka bezdarbnieku apmācība, piekrišana sociālā nodokļa atlaidēm darbavietu radītājiem). Veselības ministres (V) ieceres par e-veselības attīstību ir jēdzīgas, bet tās neīstenosies, ja par e-pārvaldi atbildīgais reģionālo lietu ministrs (ZRP) kaut kādu iemeslu dēļ uzskatīs, ka daudz svarīgāk ir nodarboties ar, teiksim, grāmatvedības programmām valsts pārvaldē. Var saprast izglītības ministra pārliecību par «nauda seko skolēnam» pareizību, bet te nu Sprūdžam ir jābūt vidutājam starp paša partijas cilvēku Ķīli un reģionu interesēm, kuras - mazo skolu saglabāšana - var būt zināmā pretrunā IZM priekšstatam par efektivitāti un kvalitāti izglītībā. Vai sadarbība Dombrovska valdībā nr. 3 būs labāka nekā nr. 2? Grūti spriest, jo ZRP attiecības ar koalīcijas partneriem un pašiem savām, iekšējām interešu grupām ir lielais nezināmais. Jācer, ka ministri arī nedzīvos kārtējo ārkārtas vēlēšanu noskaņā - vai nu par katru cenu steidzot «izdzīt» kādu savu projektu, vai bremzējot kādu lēmumu, kas, viņuprāt, pasliktinātu reitingu.
Daudziem no deklarācijā solītajiem darbiem nepieciešams papildu finansējums. Pieļauju - kādam koalīcijā var likties, ka sadarbības programmas ar aizdevējiem slēgšana šogad dos Latvijas valdībai brīvākas rokas budžeta veidošanā, piemēram, veicot 2012. gadā kādus grozījumus vai ieplānojot papildu izdevumus 2013. gadā. Bet, ja Latvija uztur mērķi par iestāšanos eirozonā, tad mums saistoši ir ne tikai daudz piesauktie Māstrihtas kritēriji, bet arī tās jaunās prasības, kuras top tagad (piemēram, nacionālo budžeta projektu «atrādīšana» Briselei). Respektīvi, nekādu lielo pašdarbību mums neļaus.