Ja valsts tikai gudro, kā mazāk samaksāt pensijā manai mātei, ja ministrs tikai plāno, kā neapmaksāt kompensējamos medikamentus manam tēvam, ja politiķi uzstāj, ka spiedīs ņemt studiju kredītu manam brālim, mana sirds nekarst vēlmē vēl vairāk samaksāt nodokļos manai valstij, lai kā arī to mīlu. Tā ir galvenā dilemma attieksmē pret Valda Dombrovska politiku.
Politiku, kuras tendence ir - mazāk valsts visur, mazāka valsts atbildība sociālajā un izglītības jomā. Savus maksājumus, cienījamie pilsoņi, maksājiet paši un rūpējieties par sevi paši. Vēlaties augstāko izglītību - maksājiet vai ņemiet kredītu. Vēlaties saņemt plānveida medicīnisko palīdzību, uzrādiet «personificētu nodokļu» nomaksu valstij. Tātad ilgstošam bezdarbniekam vai mājsaimniecei plānveida medicīniskā palīdzība turpmāk var netikt paredzēta.
No valsts puses tiek aizmirsts, ka bez «personificētajiem nodokļiem» Latvijas iedzīvotāji maksā brangus netiešos nodokļus - PVN un akcīzes. Ielūkojieties čekā - no 10 latiem jūs valstij esat samaksājis vēl 2,2 latus PVN. Augstos - augstākus nekā kaimiņvalstīs - Latvijas netiešos nodokļus maksā visi, katru dienu un visu laiku. Tieši bezdarbniekiem un mājsaimniecēm šie nodokļi veido lielāku sava personiskā budžeta daļu. Turīgais iedzīvotājs iepērkas arī ārpus Latvijas, mazturīgais par visu maksā šeit. Turīgajam varbūt mazāk interesē valsts apmaksāta plānveida medicīniskā aprūpe, tā visvairāk interesē mazturīgo. Šādi valdība savā vēlmē cīnīties pret aplokšņu algām izvēlas drakonisku ceļu - medicīnas pakalpojumu pieejamības liegšanu savam pilsonim.
Valsts pamātes modelis ir bīstams. Tā dēļ cilvēki pamet pamāti - Latvijas valsti - un dodas uz valstīm, kas pat pret imigrantiem izturas sociāli cilvēcīgāk. Šīs «pamātes» attieksmes dēļ cilvēki nemaksā nodokļus, jautājot - par ko? Tas, ko valsts dod saviem pilsoņiem, ar katru dienu tiek samazināts, un vienlaikus valsts vēlas, lai pilsoņi labāk maksā nodokļus. Tas ir paradokss.
Protams, Dombrovska politikas fons ir pasaules ekonomiskā krīze, kuras vaininieks nav Dombrovska valdība. Tālākas ekonomiskās recesijas risks nosaka to, ka ne par kādu izdevumu palielināšanu nevar būt runa. 2012. gadā taupības politika būs pamatotāka nekā jebkad. Tāpat ļoti iespējams, ka drakoniskākās reformas paliks tikai un vienīgi uz papīra kā paredzētais pēc 2014. gada, kad būs jau cita Saeima un valdība. Tāpēc nevajag kaitināt cilvēkus, kur nevajag. Tāpat jau nav viegli.