Tagad beidzot notiek darbs pie valdības veidošanas.
Bet arī redzam, ka tur iet kā pa celmiem. Tas arī nemaz nav tik vienkāršs uzdevums.
Kāpēc tieši Jāni Bordānu izvēlējāties kā pirmo? Bija trīs pretendenti no partijām, kas Saeimā ir pirmoreiz. Tostarp, ja Bordāns un Artis Pabriks zināmā mērā pieskaitāmi pie vecajiem politiķiem, tad bija arī viens – Aldis Gobzems –, kurš politikā ir, kā saka, pilnīgi jauna seja, kādas, arī vēlētāji acīmredzot bija gribējuši.
Es piekrītu, ka Bordāns nav uzskatāms par jaunu politiķi. Tādā – politiskās pieredzes - aspektā visjaunākais, neapšaubāmi, ir Gobzems. Bet savā izvēlē es vadījos pirmām kārtām no tā, ka vēlētājs ir vēlējies, lai parlamentā ienāk jauni politiskie spēki, tāpēc sākotnējā izvēle krita uz trim partijām, kas ir jaunpienācējas, un to virzītajiem premjera kandidātiem. Viņi pārstāv nosacīti jaunos politiskos spēkus, kaut gan visās trīs partijās ir arī cilvēki ar iepriekšēju politisku pieredzi. Visas partijas pirms tam bija definējušas, ka neies valdībā ar Saskaņu, līdz ar to Saskaņa kā variants pat nebija iespējams. Tad nu, skatoties starp divām partijām, kurām ir vienāda pārstāvniecība parlamentā, mana izvēle krita par labu Bordāna kungam, jo es ņēmu vērā arī viņa iepriekšējo politisko pieredzi – viņam par labu nospēlēja tas, ka viņš ir, var teikt, "jaunais vecais" politiķis – strādājis valdībā kā ministrs, zina, kā darbojas valsts pārvalde, Ministru kabinets, kāda ir dokumentu virzība. Gobzema kungs, protams, ir jauns, perspektīvs politiķis, bet šajā gadījumā izšķirošs faktors bija Bordāna pieredze.
Izskatās, ka ļoti daudzas no partiju deklarētām nostājām ir savstarpēji pretrunīgas. Būs grūti rast kompromisus.
Valstī var iestāties stagnācija, ja visus strīdīgos jautājumus noņem no dienaskārtības, neko jaunu, pret ko kādam iebildumi, nepieņem. Ja tikai tāpēc, lai nodrošinātu stabilitāti, daudzus jautājumus neaiztiks, nerisinās, tad tā nekur tālu mēs netiksim. Protams, mums var būt dažādi viedokļi par Māra Kučinska valdību, par to, vai tā bija laba vai slikta, bet tajā pašā laikā tas, kas man ļoti patika, – neskatoties uz to, ka lēmumi nāca smagi, ministri bija gatavi iet uz priekšu, tos virzīt. Vai lēmumi vienmēr uzreiz bija pareizi vai bija pēc tam precizējami – tas jau ir cits jautājums. Taču valdība bija gatava virzīt pārmaiņas. Neapstājās pie grūtībām, ar ko saskārās izglītības, veselības, nodokļu vai citas reformas. Tas arī, manuprāt, ir ļoti svarīgi nākamajai valdībai, kur būs vēl jo plašāka partiju un viedokļu pārstāvniecība, tomēr mīļā miera labad neapstāties, neizlemt kādus jautājumus nekustināt, jo tad mums sāktos stagnācija valstī. Mēs nedrīkstam stagnēt, mums ir jāiet uz priekšu!
Visu interviju lasiet avīzes Diena trešdienas, 14. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Bez tam
zinātāja
Jansons