Par līdzīgu izrādi Saeimas komisijā izvērsās pieprasījuma izskatīšana Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim "Par valdības bezdarbību valsts interešu aizstāvībā saistībā ar SIA LatRosTrans naftas vadā Polocka-Ventspils esošās tehnoloģiskās naftas (bufernaftas) īpašuma tiesībām". Uz to Dombrovskis neieradās, bet atsūtīja veselu svītu ierēdņu, kuri Saeimas deputātu priekšā centās izpildīt kaut ko līdzīgu manipulācijām ar uzpirksteņiem (faktiem), lai pierādītu, cik neiespējami ir uzminēt, kur atrodas bumbiņa (kam pieder nafta).
Uzpirksteņu spēle sākas ar to, ka ir jānovērš uzmanība, lai radītu ilūziju par lietu faktisko kārtību (noslēptu bumbiņu). Arī Ekonomikas ministrijas ierēdnis sāka ar skaidrojumiem par bufernaftas "būtību": izrādās, ka tā ir smērviela, kura nepieciešama naftas transportēšanai, turklāt cauruļvadā tā pazūd, izgarojot gaisā…
Savukārt uz galveno jautājumu – kāds ir pamatojums pieņēmumam, ka Latvijas valsts vispār kādam ir atdevusi šo naftu - tā arī netika atbildēts. Tā vietā tika stāstīts un diskutēts par jau tālāk notikušajām darbībām, dokumentāciju un to, cik tas viss ir sarežģīti un bezcerīgi. Proti, vairāk nekā stundas garumā veikli tika stumdīti uzpirksteņi, nemaz neatļaujot pārliecināties, vai zem kāda no tiem vispār atrodas bumbiņa…
Tieslietu ministrijas pārstāvis pat sāka apšaubīt Latvijas rīcību saistībā ar LR valstiskuma ekonomiskā pamata nodrošināšanu pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā.
Diemžēl nav saprotams, vai šis "priekšnesums" bija ierēdņu manipulāciju rezultāts vai varbūt tam ir kādi citi iemesli?
Paskatīsimies uz situāciju no otras puses- kā rūpīgi savas mantas saimnieki, kas vēlās aizstāvēt savas, nevis kāda cita intereses.
Patiesībā situācija ir vienkārša. 1991 gadā Latvijas Augstākā Padome pieņēma lēmumu, ar kuru naftas cauruļvadu infrastruktūra ar tajā esošo naftu kļuva par Latvijas valsts īpašumu. Neviens šo lēmumu nav apstrīdējis vai atcēlis, ja vien mūsu pašu amatpersonām tagad nav tāds nolūks. Lai apsaimniekotu un izmantotu šo naftas cauruļvadu, tika izveidots Latvijas - Krievijas kopuzņēmums LatRosTrans. Nav neviena dokumenta, kas apliecinātu, ka Latvijas puse būtu tajā ieguldījusi cauruļvadā esošo naftu. Arī LatRosTrans ziņojumā par mantisko ieguldījumu norādīts, ka Latvijas puse naftas produktus LatRosTrans neiegulda.
Bufernaftu valsts nav ieguldījusi arī šī kopuzņēmuma mātes uzņēmumā AS LaSaM, ko apliecina gan 1994. gada 6. aprīļa nodošanas - pieņemšanas akts, gan AS LaSaM 1996. gada 30. jūnija novērtējums privatizācijai.
Tāpat nav dokumentu, kas apliecinātu, ka Latvijas valsts ir nodevusi šo naftu citām valstīm, piemēram, Krievijai vai Baltkrievijai.
Šie ir tikai daži no faktiem, kuriem vajadzētu likt atbildīgajām amatpersonām aizdomāties par Latvijas ieņemtās pozīcijas pamatotību.
Šeit nav runa par to, vai Latvijas pusei būtu jāiesaistās jau esošajā tiesvedībā – tas jau ir tālākas taktikas jautājums. Runa ir par Latvijas principiālo nostāju, kuru pašlaik nu nekādi nevar uzskatīt par valsts interesēm atbilstošu.
Iespējams, ka Latvijai vispār pietiktu ar atbilstošu publisku paziņojumu par savām tiesībām uz šo naftu un pat nemaz nebūtu jāiesaistās tiesvedībā, ko saistībā ar šo bufernaftu risina Baltkrievija un kāda Latvijas uzņēmējsabiedrība, jo nekādi tiesas nolēmumi citu personu strīdos bez Latvijas valsts gribas nevar grozīt vai izbeigt Latvijas valsts īpašumtiesības, kamēr netiek pierādīts – KAM, KAD un UZ KĀDA PAMATA valsts šo bufernaftu ir nodevusi kādai citai publiskai vai privātai personai. Precīzu darbības taktiku lai izstrādā juristi, taču nekādi juristi nepalīdzēs, ja pašiem valsts augstākajiem pārstāvjiem nebūs gribas cīnīties par to, kas pieder Latvijas valstij. Vai tiešām mums nav vajadzīgi 50-80 miljoni latu, kāda ir paredzamā bufernaftas vērtība?
Ekonomikas ministrijas ierēdņu atrunas, ka cīnoties par šiem ienākumiem Latvijai būs izdevumi, un tāpēc nav vērts to darīt, skan traģikomiski. Turklāt par nozīmīgāko šo izdevumu sastāvdaļu tiek minēta tieši valsts nodeva - tie ir izdevumi, ko Valsts kase samaksās pati sev!
Galvenais, kas Latvijas valstij ir jāpierāda, ka spēkā ir Latvijas Augstākās Padomes 1991. gada 20. marta lēmums "Par valsts īpašumu un tā konversijas pamatprincipiem", ar kuru Latvijas ieguva īpašumtiesības uz bufernaftu. Savukārt jebkurai citai personai, kura apgalvo, ka ir šī naftas īpašniece, jāpierāda, kādā veidā šo naftu tā ieguvusi no Latvijas valsts. Savukārt vairākiem lietā iesaistītajiem Latvijas valsts ierēdņiem un citām amatpersonām ir skaidri jāizvēlas, kurā pusē viņi atrodas.
Uzpirksteņu spēlē, kā zināms, nav uzvarētāju, un vienīgā pareizā rīcība ir tajā neiesaistīties. Turpretī rīcībā ar valsts mantu ir gluži pretēji – par to ir jācīnās, turklāt principiāli un ar visiem godīgiem līdzekļiem.