Kāpēc es atbalstu progresīvo nodokli?
Tāpēc, ka "no katra pēc spējām un katram pēc vajadzības", un tāpēc, ka 24% ir nesamērīgi augsts nodoklis, kuru var atļauties tikai daži no mums. Vai cilvēks no 200 latu algas spēj nomaksāt 24% nodokli? Nē taču. Vai cilvēks ar 10 000 ienākumiem spēj nomaksāt 24% nodokli? Jā, un pēc tam vēl normāli dzīvot.
Pēdējais Dombrovska izteikums par šo tēmu bija šāds: "Diskusijas par progresīvo nodokļu sistēmu ir bijušas vairākus gadus, taču iepriekšējos gados rosinātā paaugstinātā nodokļa ieviešana no 300 vai 500 latu ienākumu sliekšņa raisīja neapmierinātību sabiedrībā. Savukārt, ieviešot progresīvo nodokli no 1000 latiem, būtu minimāls fiskālais efekts."
Mēs, Progresīvie, un Dombrovskis, it kā runājam par vienu un to pašu vārdu "progresīvais nodoklis", bet runājam pavisam atšķirīgās valodās. Dombrovskim progresīvais nodoklis ir sinonīms paaugstinātai nodokļa likmei, viņam tas nozīmē progresīvu nodokļa celšanu, bet mums – progresīvu nodokļa samazināšanu, jo 24% likme ir nesamērīgi augsts nodoklis, ko lielākā daļa Latvijā strādājošo nevar atļauties, un kas daudzās citās Eiropas valstīs tiek piemērots tikai ļoti augstām algām. Un, manuprāt, ir absurdi, ka neapliekamais minimums joprojām ir mazāks nekā iztikas minimums.
Dombrovskis, šķiet, redz progresīvo nodokli kā veidu, kādā paaugstināt kases ieņēmumus, tāpēc, protams, no tāda skatpunkta, tiešām, „ieviešot progresīvo nodokli [t.i., paaugstinātu IIN likmi] no 1000 latiem [pašreizējā Progresīvo piedāvājumā pašreizējā likme sāktos aptuveni no 1500 latiem un paaugstināta no aptuveni 3000], būtu minimāls fiskālais efekts”, ja ņemam vērā tikai tiešos ieņēmumus kasē no IIN, un ja mums neinteresē patiesais sabiedrības dzīves līmenis, kuru ietekmē daudzi faktori un dažādu nodokļu mijiedarbība, ne tikai tas, cik miljonus valsts kasē ienes viens atsevišķs nodoklis (un par kuru lietderīgu izlietošanu sabiedrībai nereti ir šaubas).
Atgriežoties pie tā, ka daudzās citās Eiropas valstīs 24% likme tiek piemērota tikai ļoti lielām algām. Daudz par to jau ir diskutēts pēdējā laikā, tāpēc lieki neatkārtošos, bet nu īsumā un nedaudz vienkāršojot: Vācijā pie 55 000 EUR ienākumiem gadā (ap 4 500 mēnesī) kopējā likme ir ap 27 %. Pašai man ir pieredze ar Spānijas nodokļu sistēmu, kura man personīgi sniedza "taisnīguma izjūtu", lai gan protams, arī tur var atrast (un spāņi bieži vien arī atrod) kādas netaisnīgas nianses, bet nu, ja viņiem kāds pastāsta, kā ir Latvijā, jebkuram spānim, pat labi pelnošam, mati saceļas stāvus – nu kā tas var būt, ka nabadzīgie maksā tikpat daudz, cik bagātie?! Kā mēs varam būt tādi barbari?! Spānijas IIN sistēma ir ļoti kompleksa, bet vienkāršiem vārdiem to varētu aprakstīt šādi:
1. ja tev ir ienākumi, par kuriem knapi var izdzīvot (tu un tavi apgādājamie), tas ir, tu nevari atļauties neko citu kā istabiņu un ēdienu, un, ja izdalot tavus kopējos gada ienākumus uz 12 mēnešiem, tev vienā mēnesi sanāktu mazāk par minimālo, tad tev nodoklis būs 0 %;
2. ja mēnesī nopelni pieticīgi normāli (800 -1200 EUR), un tev paveicās, ka bija darbs visu gadu, un vari atļauties pieticīgus, bet normālus un samērīgus vienkāršu ļaužu ikdienas izdevumus un prieciņus (dzīvoklis, ēdiens, drēbes, kultūra, kāds alus kauss šad tad, varbūt pat kāds ceļojums), tev nodoklis var svārstīties starp 2% un 10%;
3. ja tu esi vidēji augsta līmeņa vadītājs vai labi apmaksāts profesionālis, piem., inženieris, ķirurgs, kas pelna, piemēram, 30 000 – 50 000 EUR gadā, tad jau, atkarībā no citiem ģimenes apstākļiem un faktoriem, nodoklis var svārstīties starp 15 % un 40 % (katram cilvēkam galējā likme katru gadu tiek izrēķināta individuāli).
4. Nodoklis tiek piemērots nevis mēnešalgai (mēnešalgai piemēro tikai provizionālu likmi), bet precīzais, galējais IIN tiek aprēķināts no gada ienākumiem, kuri veidojas, saskaitot kopā darba algu un citus personas ienākumus (dividendes, ienākumi no noguldījumiem bankā, no īpašumu pārdošanas, etc.).
Visveiksmīgākā un Latvijas situācijā visefektīvākā konkrētā nodokļa likmju sistēma būtu jāizstrādā profesionāliem ekonomistiem, kuriem būtu pieeja visiem valsts statistikas datiem par visiem nodokļiem (IIN, PVN un citiem) un iespējas aprēķināt to mijiedarbības scenārijus. Progresīvie ir iestrādājuši saprātīgu, loģisku, Latvijas valsts budžetu ne pārāk traumējošu ieteikumu par likmēm 15%, 25% un 30% (skat. http://manabalss.lv/i/517), kuru šādiem ekonomistiem, vēlams, ar valsts atbalstu, vajadzētu attīstīt tālāk, pamainīt, uzlabot, precizēt, ja nepieciešams.
Es neesmu ekonomiste. Esmu parasts iedzīvotājs, kurš atbraucis no Spānijas un vēlas palikt uz dzīvi Latvijā. Es nesākšu argumentēt un pierādīt, ka šāds progresīvais nodoklis, neskatoties uz tūlītējo tiešo valsts kases ieņēmumu samazināšanos, tik un tā ilgtermiņā uzlabos kopējo sabiedrības labklājības līmeni – daudz jau par to ir sprieduši un rakstījuši vairāki ekonomisti (piem., nupat Borisa Ginzburga raksts), un es viņiem piekrītu. Bet es, līdzīgi kā daudzi Latvijas iedzīvotāji, tik tālu varu apjēgt, ka paņemt no 200 latiem mēnesī veselus 24 % ir nežēlīgi, ka kaut kādai progresivitātei (sauciet to par progresīvu samazināšanu) ir jābūt, un ka godīgi (vai solidāri) būtu maksāt tik, cik katrs var atļauties, un ka mūsu visu interesēs ir, lai arī zemāk apmaksātās profesijās strādājošie, nereti nolamāti par "sliņķiem", varētu normāli dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, jo visas profesijas mums ir derīgas un vajadzīgas, ne tikai priekšnieki vien.
Un es gribētu, lai Dombrovskis beigtu vienreiz izlikties, ka nesaprot visa šī te būtību, beigtu nodarboties ar estētisku un simbolisku mazturīgo atbalstīšanu ar žēlastības dāvanām, un sāktu beidzot runāt citā valodā.
Un vēl es gribētu, lai nevis Spānija ietu Latvijas virzienā, rāpojot atpakaļ laikā un atmetot 20. gs. laikā izcīnītās darbaļaužu tiesības, kā tas pašreiz pamazām notiek, aizbildinoties ar krīzi, bet gan lai Latvija ietu Spānijas, Zviedrijas, Vācijas virzienā.