Pēc viņas domām, problēma jau nav pastāvošajā vēlēšanu sistēmā. S.Āboltiņa uzskata, ka mūsu valsts galvenā problēma ir šķelšanās mazās vienībās, nespēja vienoties par kopīgiem mērķiem. Tāpēc mums parlamentā ir "mazās" partijas, kam ir liela loma koalīcijas veidošanā ar savām "zelta balsīm". Lietuvas parlamentā ar savām "zelta balsīm" spēlē individuālie deputāti.
Vēlēšanu sistēmas maiņas piekritēji apgalvo, ka no vienmandāta apgabaliem ievēlētie deputāti "būs tuvāk vēlētājiem". Taču arī pastāvošā vēlēšanu sistēma to pieļauj. Ja vēlētājs apgalvo, ka "nav redzējis savu deputātu", viņam jāvēršas pie partijas, par kuras sarakstu viņš balsoja, un jājautā, ko tās deputāti Saeimā ir izdarījuši, kā konkrēti aizstāvējuši savu vēlētāju intereses, norāda S.Āboltiņa.
Savukārt diskusijā par tautas vēlētu Valsts prezidentu, pēc S.Āboltiņas domām, patlaban ir par daudz emociju un gaidu, bet par maz - racionālu apsvērumu. Lai izdarītu grozījumus Satversmē, nepietiek tikai ar "patīk vai nepatīk", ir jādarbojas vēsturiskiem un juridiskiem argumentiem un skaidrai vīzijai par to, kā viena norma maina un ietekmē citas un mūsu Satversmi kopumā, norāda Saeimas priekšsēdētāja. Par tautas vēlēta prezidenta institūtu, pēc S.Āboltiņas domām, būtu nepieciešamas plašākas juristu debates un sabiedrības iesaistīšana.
Ja rēķinām matemātiski, patlaban Saeimā priekšlikumam par tautas vēlētu prezidentu ir divu trešdaļu deputātu atbalsts, kas nepieciešams Satversmes grozījumu pieņemšanai. Vienlaikus ir skaidrs, ka šāds lēmums netiks pieņemts, jo Saskaņas centra, Zaļo un zemnieku savienības, nacionālās apvienības un Reformu partijas deputātiem, kas atbalsta šo ideju, katram ir sava izpratne par to, ko viņi saprot ar tautas vēlētu prezidentu, norāda S.Āboltiņa.
Pētot iesniegtos likumu grozījumus par tautas vēlētu prezidentu un diskutējot par tiem, S.Āboltiņa neesot atradusi argumentus, kāpēc Latvijai tas būtu vajadzīgs.
Tautas vēlēts prezidents vēl nenozīmē stipru prezidentu ar plašām pilnvarām, norāda Saeimas priekšsēdētāja. Tauta gaidīs no prezidenta radikālus lēmumus, bet Satversmē viņš nebūs pilnvarots tos pieņemt. Tad tautas vilšanās būs vēl lielāka. Tāpēc vispirms ir jāizvērtē visu triju varas atzaru kompetence. Diskutējot par iespējām pilnveidot Latvijas Valsts prezidenta institūtu, kā arī vēlāk, veicot grozījumus Satversmē, nedrīkst pazaudēt svarīgāko, kas ir nostiprināts valsts pamatdokumentā, uzsver S.Āboltiņa.
"Nevajag sevi mānīt, ka tautas vēlēts prezidents būs brīnumnūjiņa, kas atrisinās visus Latvijai patlaban aktuālos jautājumus," uzsver S.Āboltiņa. Pēc viņas domām, būtu pilnībā nepieņemami ar Satversmes grozījumiem patiesībā mēģināt risināt pavisam citas problēmas. Tad būtu izjaukts varu līdzsvars un patiesā problēma nebūtu atrisināta, savukārt sabiedrībā pēc lielajām cerībām sekotu vēl lielāka vilšanās.