Arī eiro ir nopietna un vērā ņemama valūta, taču tikko tas zaudē stabilitāti, no tā kā rezerves valūtas var viegli tikt vaļā. Citādi tas ir ar dolāru, un tieši tur ir šī brenda spēks.
Raugoties uz pasaules epicentru savstarpējo komunikāciju G20 un līdzīgos pasākumos, šķiet, saprāts un līdzsvars ir kļuvuši par pamatvērtībām. Tiek spiestas rokas, sists uz pleca, un visi ir kā seni draugi, taču siltie smaidi un laipnie žesti ir mānīgi. Pēc Otrā pasaules kara lielvalstis cita citu vispārējas iznīcības dēļ vairs nevarēja apkarot ar kodolieročiem, tāpēc bija jāmeklē cita alternatīva, un tā tika atrasta. Finanšu instrumenti ir aizstājuši ūdeņraža bumbas, sīvā cīņa tika pārnesta uz valūtu un reitingu karalauku.
ASV pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados paveica ko tādu, no kā jaušama ģenialitātes dvesma. Tās panāca, ka dolārs kļūst par vienīgo valūtu, ar kuru var norēķināties par naftu. Retie mēģinājumi apiet šo sistēmu tika iznīcināti jau saknē. Sadams Huseins, piemēram, naftu bija iedomājies pārdot par eiro, kas tika traktēts kā sitiens zem jostasvietas, nevis kaprīze, kā tas bija gadījumā ar uzbrukumu Kuveitai. Tagad no Irākas pāri palikusi tikai kūpoša gruvešu kaudze un valsts apmaiņā pret naftu atkal laipni pieņem dolārus.
Tagad Rubikonas upi šķērsot izlēmusi pavisam citas dimensijas valsts. Ķīna ir vienojusies ar Irānu, ka tā par naftu var norēķināties ar savējo valūtu - juaņiem. Šādi tā nevis rausta aiz ūsām lauvu, bet burtiski karājas tajās. No vienas puses, tiek palīdzēts Irānai apiet ar grūtībām panāktās sankcijas, no otras puses, Ķīna met izaicinājumu tā sauktajam petrodolāram. It kā ar to vēl nebūtu pietiekami, šie darījumi, kā ziņo Financial Times, tiek veikti ar Krievijas banku starpniecību.
Sadarbības ieguvējas ir abas puses. Irāna var izdevīgāk norēķināties par pakalpojumiem un precēm no Ķīnas, savukārt Ķīnai vairs nav jāuzglabā tik apjomīgas dolāra rezerves kā iepriekš, un zaudējumus no juaņa inflācijas tagad palīdzēs nest arī Irāna. Ķīna ir otrais lielākais naftas importētājs pasaulē, tajā pašā laikā ieņemot stabilu pirmo vietu preču eksportēšanā. Šis modelis varētu iepatikties arī citām naftas eksportētājvalstīm, un juaņs varētu kļūt par bīstami atraktīvu alternatīvu dolāram.
Ķīna drosmīgi ir metusi izaicinājumu supervarai ASV. 2011. gada pirmajā pusē starptautisko darījumu apjoms juaņos bija 112 miljardu, kas bija pieaugums par 1300% attiecībā pret iepriekšējā gada pirmo pusi. Ķīnas Attīstības banka plāno nākotnē daļu aizdevumu izsniegt juaņos, un Londona kā finanšu centrs ir paziņojusi, ka vēlas kļūt par lielāko juaņu apgrozītāju ārpus Ķīnas robežām. Juaņam kā starptautiskai norēķinu valūtai ir vēl tāls ceļš ejams, bet maģiskā robeža ir jau pārkāpta.