Gazprom Latvijā šobrīd izspēlē klasisko labā un sliktā policista lomu - Latvijas gāzes (LG) vadītājs Adrians Dāvis Maskavā nākamajiem trim gadiem ir sarunājis 20% atlaidi, infrastruktūras modernizēšanā nākotnē ir plānotas apjomīgas investīcijas, viss ies kā pa dziedziņu, tikai jāparakstās te, te un šeit. Bet, ja monopola līgums netiks pagarināts, tad gan virs Latvijas savilksies tumši mākoņi, naftas cena pēdējiem trim gadiem tiks atbilsoši pārskatīta un rūpju māktais Ivars Zariņš (SC) nepiemirsa arī pieminēt, ka līguma nepagarināšanas gadījumā Latvijas valsti varētu sagaidīt tiesu darbi ar Gazprom, to Dāvja kungs komisijas sēdē pats neesot atgādinājis tikai sava korektuma dēļ.
Es nebūšu tik korekts un atgādināšu, ka tieši pašreizējais samarietis Dāvja kungs pats ir parūpējies par to, lai sarunas noritētu tik draudīgos toņos. Aizbraucot uz Maskavu un apsolot Gazprom vadībai to, ko viņam nebija ne mazāko tiesību apsolīt, LG vadītājs Krievijas pusei ir devis formālu iemeslu izteikt draudus - sak, viss taču jau bija sarunāts, bet jūs, šitā te, gribat mūs pēdējā brīdī uzmest, tad nu arī rēķinieties ar sekām!
Taktika pagaidām ir izrādījusies diezgan efektīva un ir uzradies arī ne viens vien Robins Huds, kurš mājsaimnieču un ražotāju īstermiņa labuma dēļ ir gatavs ar abām rokām atbalstīt Gazprom monopola pagarināšanu uz nenoteiktu laiku. 20% atlaide nākamajiem trim gadiem, protams, izklausās labi, taču nosacījumi, ko mēs saņemtu pretī, atnestu mums arī gāzes apburto loku - valstij būtu jāgarantē LG monopols tik ilgi, kamēr alternatīvie investori būtu attīstījuši paši savu gāzes pārvaldes tīklu, taču neviens investors neieguldīs Latvijā līdzekļus, iekams nebūs sagatavota attiecīga likumdošana, kas nodrošina viņiem brīvu piekļuvi gāzes pārvaldei.
Un tieši infrastruktūra ir tas, ko Krievija visvairāk baidās zaudēt, konkrēti padomju laikos būvēto Inčukalna pazemes gāzes krātuvi (trešā lielākā ES), kura juridiski joprojām nevienam tā īsti nepieder. Tās ģeopolitisko nozīmi labi atklāj LG mājaslapā atrodamā informācija: «Ģeoloģiskie pētījumi rāda, ka tieši Latvijas teritorijā ir krātuvēm atbilstošas ģeoloģiskās struktūras, jo šeit virs porainā smilšakmens slāņa vairākās vietās atrodas hermētisks pārklājums, kas veido optimālus dabasgāzes uzglabāšanas apstākļus. Turklāt šīs struktūras atrodas krātuvju ierīkošanas optimālajā dziļumā - apmēram 700-800 m zem zemes. Igaunijā tās ir krietni tuvāk zemes virskārtai - apmēram 300 m dziļumā, kas, ņemot vērā gāzes lielo spiedienu, ir par maz, lai krātuve būtu droša. Savukārt Lietuvā un Krievijas teritorijā šie slāņi atrodas pārāk dziļi - 2200-3000 m zem zemes, tāpēc krātuves ierīkošana nav ekonomiski izdevīga.»
Izrādās, ka arī Latvijai ir savi argumenti, tikai politiskā stāja līdz šim ir bijusi visai pašķidra.