Ar latvisko pieticību pasaulē tālu netikt

Fragmenti no intervijas:

Augstskolas uzņemšanā ņem vērā centralizēto eksāmenu rezultātus. Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors Rūdolfs Kalvāns intervijā Dienai sacīja, ka mēs Latvijā pārāk slimīgi pievēršamies eksāmenu rezultātiem.

Mēs tos izmantojam, piešķirot tās pašas budžeta vietas. Cita instrumenta mums šodien nav. Kādreiz pēc vidusskolas eksāmeniem vēl bija iestājpārbaudījumi augstskolās, bet tas bija papildu stress. Tagad tas ir vienkāršāk. Eksāmenu rezultāti bieži nāk kā pārsteigums –  pagājušajā gadā bija lielais satraukums par ļoti zemajiem rezultātiem matemātikā. Skolu abiturienti nebija gatavi risināt nestandarta uzdevumus. Tā ir lieta, par ko jādomā, runājot ar skolām un domājot par to, ko tad skolā mācāmies.

Būtu jāmaina eksaminācijas sistēma Latvijā? Piemēram, diagnosticējošs darbs 9. klasē, lai saprastu, kādā virzienā doties tālāk? Varbūt tad nāktu mērķtiecīgāki un sagatavotāki studenti?

Profesionālā ievirze, protams, ir ļoti svarīga, bet diemžēl tā ir kaut kā paputējusi, lai gan bija un arī tagad ir karjeras konsultanti. Arī kolēģiem no Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA), ar kuriem mēs aizvien ciešāk sadarbojamies, ir izstrādāti testi, ar kuriem ir iespējams novērtēt savas spējas. Tā ir laba ideja, bet ar testa rezultātu vien... Pēc kā tad viņus ranžēs? Pēc tā testa? Tas ir ļoti rūpīgi vērtējams, un droši vien šādā gadījumā vajadzētu paļauties ne tikai uz vienu konkrētu testu, bet meklēt vairākas iespējas. Katrā ziņā centralizētie eksāmeni, neraugoties uz visiem pārmetumiem, tomēr ir laba sistēma.

Kā mums Latvijā vajadzētu uztvert starptautiskos augstskolu reitingus?

Saprātīgi, protams. Nav jau tas sports, kur ir pirmās vietas ar medaļām, bet pārējiem nekā. Eiropas kopējā nostājā vienots reitings varbūt ir labs reklāmas un mārketinga triks, bet tas diez vai ir ļoti objektīvs augstskolu vērtēšanas instruments. Protams, var jau teikt, ka tas ir svarīgi, bet Eiropa principā gribētu vairāk iet uz U-Multirank sistēmu, kur nevērtē augstskolu kopumā. Būtībā ir ļoti grūti salīdzināt vispārējā tipa universitāti, kāda ir mūsējā, ar uz nozari orientētām universitātēm. Kaut vai tas pats finansējums –  ja mēs skatītos uz vienu finansējuma vienību, iespējams, mēs izskatītos pavisam citādi no efektivitātes viedokļa. Tādā ziņā U-Multirank ir objektīvāks. Tajā pašā laikā žurnālistiem pievilcīgāks, protams, ir reitings, kurā augstskola ierindota konkrētā pozīcijā. Tas ir vienkāršāk un neprasa lielu iedziļināšanos. Protams, ka mums jāpiedalās ir visos, un tas kaut kādā veidā mūs arī mobilizē. Piemēram, šogad, tieši pateicoties reitingam, secinājām, ka LU, uzskaitot publikācijas, tiek uztverta kā 17 dažādas institūcijas. Līdz ar to QS pasaules universitāšu reitingā zaudējām ievērojamus punktus. Nākamgad sakārtosim, un būs labāk. Šanhajas reitingā ir ļoti svarīgs Nobela prēmiju laureātu skaits. Tad bieži vien augstskolas ņem un maksā pensiju kādam nu jau vairs aktīvi nestrādājošam laureātam, lai tikai viņš tajā universitātē skaitītos. QS un Times Higher Education reitingos ļoti nozīmīgs ir sabiedrības vērtējums, bet to var mainīt tikai ļoti ilgā laikā, īpaši tad, ja runā par starptautisko viedokli. Tāpēc nav brīnums, ka šajā ziņā vecākām universitātēm ir lielāka priekšrocība. LU drīz būs 100 gadi, tad mēs varēsim, kaut vai izmantojot simtgades svinības, arī savus reitingus šādā veidā pacelt.

Kā Latvijā mainīt attieksmi pret augstāko izglītību un zinātni?

Tāpat kā ar augstskolu reitingiem – tas ir ilgstošs darbs. Krīzes posmā, 2009. gadā, aptaujājot dažādas organizācijas par to, kam naudu varētu nogriezt, pirmām kārtām norādīja uz izglītību. No tā laika nozare nav atguvusies. Mums ir jāparāda, kur izglītība var būt noderīga.

Kā augstskolas ietekmējis jaunais finansēšanas modelis?

Šobrīd finansējums ir nedaudz pieaudzis, bet ne tik daudz, lai segtu kaut vai atalgojuma pieaugumu atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem. Pagājušajā gadā bija 1330 eiro uz vienu studiju vietu, šogad – 1390 eiro. Tajā pašā laikā profesora minimālā alga no 1143 eiro ir pieaugusi līdz 1300 eiro, bet teorētiski tai būtu jābūt tagad 1530 eiro. Algu pieaugums tiek piedāvāts straujāks, nenosedzot to ar finansējumu. Minimālajam vienas studiju vietas finansējumam būtu jābūt 1810 eiro.

Īpaši ir jārunā arī par zinātnes finansējumu, kas nav ar šo saistīts. Tas ir ļoti kritisks uzdevums valdībai, jo arī tajos pašos struktūrfondos, no kā mēs esam tik ļoti atkarīgi, partnerības līgumā, uz kura pamata līdz 2022. gadam Latvijai iedeva 4,5 miljardus, ir skaidri pateikts, ka viens no uzdevumiem ir sasniegt finansējumu zinātnei un pētniecībai 1,5% no IKP – 0,75% privātais un 0,75% valsts budžeta finansējums. Šobrīd valsts daļa ir 0,15% no IKP. Tas ir tas pats, ko Eiropai saka ASV prezidents Donalds Tramps par aizsardzību – ja jums pašiem nevajag, kā jūs varat gribēt, lai mēs jūs finansējam? Šajā gadījumā man liekas, ka zinātne ir tāda pati prioritāte kā aizsardzība un veselība. Zinātnes finansējums ir tas, kas destrukturē mūsu kopējo augstākās izglītības un zinātnes sistēmu, kas lielā mērā apdraud izvirzīto mērķu sasniegšanu. Mēs nevaram prasīt, lai privātie finansē to, kur valdība neko nav ieguldījusi.

Latvijai kopumā vajadzētu virzīties uz bezmaksas augstāko izglītību?

Ja mēs varētu diferencēt dažādus izglītības virzienus un saprast, cik daudziem tiešām ir jāiet uz universitātēm un cik uz profesionāli orientētām augstskolām, tad tas būtu ļoti normāls virziens. Galu galā, cik mums šobrīd ir maksas studentu? Ja mēs tiešām uzturētu augsta līmeņa prasības, tad papildus nepieciešami aptuveni 40 miljoni eiro gadā, kas it kā ir daudz, bet tie jāuztver kā ilgtermiņa investīcija.

Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 28.jūlija, numurā!