"Kristus ir augšāmcēlies! Šādi sveicinot, mēs apliecinām, ka Pestītājs dzīvo," uzsver arhibīskaps.
"Ja mums ir kāds tuvs cilvēks, tad sirdsmiera dēļ ir gan labi zināt, ka viņš ir dzīvs. Taču, ja viņš patiešām ir dārgs, ar to nepietiek. Mēs gribam zināt, kur viņš ir. Mēs gribam zināt, ko viņš dara un kā viņam klājas. Ir lieliski, ja varam saņemt no viņa vēstules un arī paši viņam aizrakstīt. Taču piepildījums attiecībām ir tikai tad, ja mīļotais cilvēks ir blakus, ja varam dalīties ar viņu savā dzīvē. Tad fakts, ka viņš dzīvo, dara vairāk dzīvus arī mūs," skaidro Vanags.
Kad uz Lieldienu sveicienu cilvēki atsaucas, sakot "Patiesi augšāmcēlies!", viņi apliecina, ka ar savu Pestītāju ir vismaz attiecību sākumā. Cilvēki zina, ka Kristus nav stāsts no senām dienām, bet ir dzīvs tagad, ikkatru brīdi, kad vien cilvēki dzīvo.
Arhibīskaps aicina ticīgos pārdomāt, kā viņi savā raižu, problēmu un darbu pilnajā ikdienā piedzīvo Kristus klātbūtni. Ik vakaru cilvēkiem vajadzētu veltīt laiku, lai atskatītos uz nodzīvoto dienu.