Valsts iekārtas maiņa pirms 25 gadiem varēja nest līdz vēl vairāk pozitīvas izmaiņas arī zinātnē, tomēr liela daļa vainas meklējama pašu zinātnieku sabiedrības neizdarībā, pašapmierinātībā un pasivitātē, kas neļāva un bieži vien joprojām neļauj iekļauties starptautiskajā zinātniskajā apritē. Tādējādi daudzās zinātņu nozarēs, līdzīgi kā valsts tautaimniecībā kopumā, neveidojās konkurētspēja un saglabājās morāli novecojušās – institucionāli administratīvās un personālās – struktūras. Nav viegli pāriet no valsts, kurā zinātnieki ir centralizēti uzturēta mehānisma skrūvītes, uz demokrātisku valsti, kur arī pašiem jāuzņemas atbildība par sevi, savas pārstāvētās zinātnes nozares un – plašākā nozīmē – valsts izaugsmi. Pārejas grūtības var veicināt pēdējā laikā publiski pausto atsevišķu zinātnieku jūsmu par autoritāru vai totalitāru sistēmu ietvaros radītajiem zinātnes modeļiem, kas ir pretrunā ar mūsu nostāju.
Mēs pilnībā atbalstam demokrātiju kā iekārtu, kas prasa ne tikai visas tautas aktīvu līdzdalību, bet arī ikviena indivīda atbildību savā un savas valsts priekšā. Tas ir ceļš uz atklātu un atvērtu, tolerantu un kritiski domājošu sabiedrību. Demokrātiju apgūst visi balsstiesīgie, un Latvijas vēlētāju panākumi šajā virzienā divdesmit gadu laikā ir atzīstami, it īpaši salīdzinot ar daudzām bijušajām PSRS republikām. Ilggadīgu vienpersonisku valstu vadītāju (arī Kārļa Ulmaņa) režīmi, kas brīžiem tiek raksturoti kā paraugs savas izlēmības un skaidrības dēļ, nav alternatīva ilgtspējīgai attīstībai.
Noteikti ir konstruktīvi jākritizē Latvijas valsts un tās struktūru vājās vietas, kas tieši ietekmē zinātniskā darba efektivitāti. Jāturpina darbs pie zinātnes finansējuma palielinājuma. Tajā pašā laikā zinātniekiem ir jāieklausās vietējo un starptautisko ekspertu kritikā ne tikai par zinātnes pārvaldi, bet arī pašu zinātnieku problēmām un neizdarībām. Nav jāapbrīno vienam otrs par to, cik labi mēs tomēr esam vājā finansējuma apstākļos. Jāatzīst, ka pašreizējais zinātnes statuss Latvijā un zemākais finansējuma līmenis Baltijas valstīs lielā mērā ir arī mūsu pašu pieļauts. Ja politiķi nedzird par zinātni vēlētāju prasībās, zinātnieki nav bijuši uzdevumu augstumos.
Lai arī Latvijā ir lielas problēmas ar zinātnes finansēšanu, valsts ir nodrošinājusi mūsu zinātniekiem iespēju ar vienādiem noteikumiem konkurēt ar citiem zinātniekiem par ES zinātnei paredzēto finansējumu un piesaistīt to Latvijai. Zinātniekiem pašiem jānostājas uz smagā, ilgā, bet arī fascinējošā un iekšēji motivējošā ceļa uz starptautiskiem panākumiem, atzinību un cieņu. Arī tad, ja jāsāk ļoti neizdevīgā pozīcijā, un arī tad, ja daļa šī ceļa ir veicama ārpus Latvijas. Mūsuprāt, nav citas alternatīvas mūsdienīgas zinātnes attīstībai. Šādos apstākļos paļaušanās, galvenokārt, uz valsts finansējumu zinātnei uzskatāma par vienpusīgu un neperspektīvu pieeju. Valsts var tikai vairāk vai mazāk atvieglot mūsu attīstību, nevis veikt to mūsu vietā.
Ja spēsim izcīnīt intelektuālo cīņu globālajā zinātnieku konkurencē, spēsim radīt un apliecināt sabiedrībai tādas vispāratzītas un starptautiskajā akadēmiskajā vidē augstā godā turētās vērtības kā godīgumu, atbildīgumu, caurspīdīgumu, tad arī Latvijā zinātnieki būs cieņā un pamatoti jutīsies vajadzīgi un novērtēti.
Vēlamies uzsvērt, ka mūsu rokās ir daudz vairāk iespēju nekā bieži vien šķiet, tomēr to realizācija jāsāk ar sevi, lai pārrautu valsts un zinātnieku kopienas savstarpējās vainošanas apburto loku.
Ja esat doktorants vai zinātnieks (vecums nav svarīgs) un vēlaties pievienoties parakstītājiem, sūtiet e-pastu uz [email protected] norādot grādu (Mg., Dr., PhD utt.), vārdu, uzvārdu un, ja vēlaties, arī amatu un/vai darba vietu. Pēc sūtītāja verifikācijas Jūs pievienosieties parakstītājiem tīmekļa saitē http://ljza.lv/vestule/
*valdes priekšsēdētājs
Latvijas Jauno zinātnieku apvienība