Nešaubos, ka atsevišķās jomās augstākā izglītība Latvijā ir konkurētspējīga un ļauj iegūt gan izcilu teorētisko zināšanu bāzi, gan tautsaimniecībai piemērotas prasmes, piemēram, medicīnas un informācijas tehnoloģiju nozarē. Tomēr kopumā augstākās izglītības jomā aina nav iepriecinoša. Esam kūtri starptautiskajās publikācijās un nevaram lepoties ar labiem augstskolu reitingiem.
Starptautisko augstskolu reitingā Webometrics (www.webometrics.in) Latvija Baltijas valstu sarakstā ir "atpalicējas" lomā - pasaules 1000 vislabāk novērtēto augstskolu sarakstā ir divas Igaunijas un viena Lietuvas augstskola, savukārt Latvijas augstākās izglītības iestādes labāko vidū nav atrodamas. Latvijas Universitāte ierindojas 1327. vietā, turklāt pēdējos gados relatīvais sniegums ir pat pasliktinājies. Pasliktinājies arī Lietuvas augstskolu novērtējums, jo vēl pirms dažiem gadiem kaimiņi varēja lepoties ar trim zināšanu kalvēm 1000 pasaules labāko augstskolu reitingā.
Tā kā augstskolu novērtējumā liela nozīme ir dažādiem apjoma rādītājiem (interneta lapaspušu un atsauču skaitam u.c.), tad mazu valstu izglītības iestādēm ir arī objektīvi grūtāk iekļūt šajā sarakstā. Tomēr, kā redzams, Igaunijai ar teju divreiz mazāku iedzīvotāju skaitu ir izdevies sasniegt krietni labāku rezultātu. Savukārt Somijai (5 miljoni iedzīvotāju) ir astoņas augstskolas, kas iekļuvušas labāko tūkstotī, un vēl trīs augstākās izglītības iestādes ir tuvu šai robežai.
Latvijas izglītības iestāžu sliktākam sniegumam noteikti ir daudz iemeslu, kurus labāk spēs skaidrot izglītības jomas speciālisti, bet ir faktori, kas redzami ar neapbruņotu aci un kurus iezīmē statistika un publiski redzamās norises. Šādu faktoru tops varētu būt šāds:
augstākās izglītības iestāžu skaits ir pārāk liels, izglītības sistēma ir sadrumstalota (Latvijā ir 56 augstākās izglītības iestādes, Igaunijā – 34, Lietuvā – 46, Somijā – 48);
trūkst pārdomātas un darba tirgus pieprasījumam atbilstošas izglītības politikas;
zems finansējuma apjoms zinātnei, pētniecībai un attīstībai, turklāt īpaši kritiska ir privātā sektora līdzdalība zinātnes attīstībā, kas savukārt ietekmē arī uzņēmumu sadarbību ar izglītības iestādēm;
publikāciju angļu valodā ir salīdzinoši maz (nav publikāciju – nav atsauču).
Kā piemērs, kas spilgti raksturo pārdomātas un darba tirgus pieprasījumam atbilstošas izglītības politikas trūkumu Latvijā, ir ilgstoši vērojamā sociālo zinātņu programmās studējošo pārprodukcija. Saskaņā ar Eurostat datiem no 2000. līdz 2011. gadam vidēji 54% studentu Latvijā apguva sociālās zinātnes, vienlaikus Eiropas Savienībā - 34%. Galvenokārt šis nesamērīgums veidojas ekonomikas un vadības programmās, ko Latvijā apguva 31% studentu, savukārt Eiropā – vidēji 17%.
Krīzes laikā, sarūkot sociālo zinātņu programmu finansējumam un, iespējams, arī no popularitātes pjedestāliem krītot ekonomistu profesijai, šīs jomas studentu skaits krasi samazinājās. Tātad arī augstākās izglītības sistēmā līdzīgi kā tautsaimniecības nozaru dalījumā notika pāreja uz ilgtspējīgāku struktūru, palielinoties studentu skaitam fizikā, matemātikā, datorzinībās un inženierzinātnēs, kā arī veselības jomā. Kvantitatīvās pārmaiņas notikušas pareizajā virzienā, atliek cerēt, ka pozitīvas pārmaiņas vērojamas arī izglītības kvalitātē.
DNB Latvijas barometra pētījuma rezultāti liecina, ka 20% aptaujāto uzskata, ka pēdējo gadu laikā izglītības kvalitāte ir uzlabojusies, pozitīvo vērtējumu īpatsvaram salīdzinājumā ar 2008. gadu nedaudz palielinoties. Ja izglītībā redzēsim kvantitatīvas un kvalitatīvas pārmaiņas, tad arī iedzīvotāju vērtējums aptaujās uzlabosies. Bet - kas vēl svarīgāk – pozitīvas pārmaiņas vērosim arī iedzīvotāju labklājībā, jo, kā teicis plaši citētais angļu filozofs, biologs un sociologs Herberts Spensers: "Izglītības galamērķis nav zināšanas, bet gan darbība."