Pasaulē sen ir atzīts - jo agrāk tiek uzsākta HIV pacientu terapija, jo tā ir izmaksu efektīvāka. Vai HIV slimniekiem Latvijā ir cerība, ka to jebkad sapratīs arī Latvijas politiķi, kurus tauta pilnvarojusi mērķtiecīgi un efektīvi sadalīt ārstniecībai paredzētos valsts budžeta līdzekļus?
Invaliditāte teju 200 HIV/AIDS pacientiem
Latvijai neglaimojošie dati par to, ka saslimstība ar HIV/AIDS mūsu valstī ir viena no augstākajām Eiropas Savienībā, ietver arī statistiku par lielo personu skaitu, kam smagās diagnozes dēļ noteikta invaliditāte.
Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija 2014.gadā invaliditāti ar pamatdiagnozi HIV/AIDS noteikusi 189 personām, bet līdz 2015.gada jūnija vidum - 81 personai.
2013. gadā Pasaules Veselības organizācija (PVO) apstiprināja jaunas HIV ārstēšanas vadlīnijas, atzīstot, ka antiretrovirālās terapijas (ART) agrīna uzsākšana brīdī, kad cilvēka imūnsistēma vēl nav galēji novājināta, būtiski palīdz ierobežot HIV/AIDS izplatību. Saskaņā ar PVO rekomendācijām, asimptomātisko HIV inficēto pacientu ārstēšana ar ART ir jāuzsāk no brīža, kad tā saukto CD4 jeb imunitātes šūnu skaits asinīs nav mazāks par 350 šūnām uz mm3 asiņu. Dažādos pētījumos ir gūti droši pierādījumi tam, ka agrīna terapija ļauj HIV tālāku izplatību samazināt pat par 20%, kā arī mazina risku inficētajiem saslimt ar citām HIV pavadošām slimībām kā tuberkulozi, sēnīšu infekcijām, vēzi, diabētu u.c. Diemžēl Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur HIV pacientu ārstēšana tiek uzsākta novēloti jau AIDS stadijā, kad slimība ir smagi progresējusi un zāles vairs nespēj uzlabot pacientu dzīves kvalitāti un pagarināt dzīves ilgumu.
Novēlota ārstēšana - lielākas izmaksas
Vēlos atgādināt, ka AIDS stadijas izpausmes nereti saistītas ar kustību traucējumiem, pacientu mentālā stāvokļa neatgriezeniskām izmaiņām. Ilgstoši gulošajiem pacientiem nepieciešama kopšana un izgulējumu profilakse. Pacientiem ar centrālās nervu sistēmas bojājumiem un demenci rehabilitācija veicama saskaņā ar neirologa un psihiatra ieteikumiem. Lieki piebilst, ka šādi smagi pacienti vairs nespēj strādāt un sevi aprūpēt. Līdz ar to pieaug arī pacientu piederīgo un līdzcilvēku noslodze viņu aprūpē. Pieaug vajadzība pēc aprūpes un citu sociālo dienestu pakalpojumiem, kas atkal palielina valsts un arī pašvaldības budžeta tēriņus. Tāpat aug valsts budžeta izdevumi, kas saistīti ar ilgstošu un pārejošu darba nespēju, kā arī ilgstošu un paliekošu invaliditāti.
Šie smagie stāvokļi un attiecīgi - arī ārstēšanas izmaksas būtu novēršamas, ja Latvijā HIV inficēto pacientu ārstēšana ar antiretrovirālām zālēm tiktu uzsākta savlaicīgi, atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas (PVO) izstrādātajām HIV ārstēšanas vadlīnijām. Diemžēl 2009. gadā ekonomiskās krīzes laikā Latvijā tika samazināts slieksnis, pie kura jāuzsāk HIV inficēto ārstēšana no PVO ieteiktajām 350 CD4 šūnām uz 200, un līdz šim brīdim tas joprojām nav atjaunots.
Ārstēšana Latvijā sliktāka kā dažviet Āfrikā
Diemžēl terciārā profilakse jeb antiretrovirālā terapija Latvijā tiek nodrošināta tikai 18% HIV pacientu (Lietuvā − 27%, Igaunijā − 34%), kas ir teju zemākais aptveres radītājs Eiropā un pat zemāks nekā atsevišķās nabadzīgās Āfrikas valstīs, liecina Latvijas Veselības ekonomikas asociācijas izdevumā Veselības Ekonomists 2015.gada 3.numurā publicētā informācija.
Pētījumi pierāda, ka bez antiretrovirālās terapijas 100 neārstēti inficēti cilvēki gada laikā var tālāk inficēt vēl 12 personas. Savukārt, sekmīgi ārstējot HIV inficētos, iespēju nodot infekciju tālāk var samazināt līdz nullei.
Pateicoties straujai un nepārtrauktai HIV/AIDS medikamentozās ārstēšanas attīstībai, HIV vairs nav fatāla diagnoze – šodien tā ir hroniska vadāma infekcija. Taču Latvijai ir jāseko attīstīto valstu praksei un medicīnas piedāvātās iespējas jāprot izmantot, jo tikai savlaicīga ārstēšana ļaus apturēt HIV infekcijas tālāku izplatību iedzīvotāju vidū.