"Trampa gadījums un pēcpatiesības laikmeta kaut kādas iezīmes - tas ir zināms šoks arī filozofiem. Un es arī jūtu, lasot ārzemju presi, ka filozofi reaģē un ir mazlietiņ pārsteigti par to, ka, izrādās, racionālā domāšana, argumentācija, nemaz nerunājot par filozofiju, ir mazāk ietekmīga nekā varbūt dažs labs domāja," teica Svece.
Filozofi esot pārsteigti, ka cilvēks var runāt acīmredzamas aplamības, viņš nelasa grāmatas, viņu neinteresē iedziļināties kaut kādos jautājumos, un, lai kā norādītu uz šīm kļūdām, nepilnībām, cilvēki netic un nepieņem. Un nepieņem nevis vienkārši tāpēc, ka viņi ir neracionāli, taču zināmas robežas argumentācijas spējai un izvērtēšanai tas uzrādīja.
"Trampa gadījums, no vienas puses, ir nepatīkams pārsteigums tiem pašiem liberāļiem - un es sevi pieskaitu pie liberāļiem -, un es arī, protams, domāju, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks, proti, ka viņš netiks ievēlēts. Bet to jau jūt, kaut vai lasot The New York Times, ka cilvēki ir sasparojušies un pēkšņi jūtas kā vecajos labajos 70., 80.gados, ka ir jāiet ielās, jāprotestē, jāizsmej valdība. Tas kaut kādā ziņā bija mazlietiņ zudis un mazlietiņ viss bija tādā stagnācijas stāvoklī, tagad visi ir sasparojušies," situāciju vērtēja filozofs.
Tomēr, raugoties kopumā uz tādiem pasaules politiskajiem notikumiem kā Brexit un Trampa gadījums, viņš norādīja, ka nemaz nav tik skaidrs, kas tad tur īsti bija un vai tas bija prāta vai neprāta, vai vēl kādas uzvaras.
"Viena lieta, ko, man liekas, šie gadījumi uzrāda - un to arī sociologi ir norādījuši -, ka palielinās atšķirība starp pilsētu un laukiem, ka ieguvumi no globalizācijas, kaut vai no Eiropas Savienības (ES), pilsētniekiem ir daudz lielāki nekā lauciniekiem. Un tajā mirklī, kad pēkšņi kāds politiķis vēršas pie šiem cilvēkiem, proti, ne pilsētniekiem, un saka, nu ko jūs domājat? Tad viņi nobalso un nobalso pret, kaut gan, iespējams, nekāds īpašs ieguvums no šiem protesta balsojumiem nav," sprieda Svece. Pēc viņa domām, mazinot šāda veida netaisnību, daudz kas varētu mainīties arī ES.
Latvijā lielā problēma, viņaprāt, ir arī ar medicīnas aprūpes sistēmu. Tas ir apliecinājums tam, ka mūsu vienīgie cilvēki, kas to var atrisināt - valsts ierēdniecība -, nespēj izdomāt un atrast veidu, kā pārvaldīt. Un tam nav saistības ar kritisko domāšanu. "Katrā ziņā cilvēki tad, kad viņi balso, protestējot pret šāda veida netaisnību, nav tā, ka viņi pēkšņi ir zaudējuši savas saprāta spējas un tagad, ja mēs viņiem iemācīsim kritisko domāšanu, viņi tagad nobalsos par esošo valdību, jo viņi sapratīs, ka tas ir vienīgais kaut kāds racionālais veids," norādīja Svece. Viņš neuzskata, ka iestājusies prāta krīze un viss, kas notiek, ir "neprāta pazīmes".
Vaicāts, kas vairāk valda mūsu politikā, piemēram, prāts, kaislības, jūtas, dziņas, intereses, filozofs teica, ka prāts ir visur esošs cilvēku sabiedrībā un nevar teikt, ka tas ir neprāts, kas ir Latvijas politikā. Cita lieta, ka prāts var būt dažāds un dažādi izmantots un, pēc viņa domām, tas prāts, par ko mēs bieži vien Latvijas politikā runājam vai jūtam, ir, varētu teikt, tāda postpadomju cilvēka viltība.
"Tu īsti jau tā nedomā par lielām lietām, bet tu centies izdzīvot šajā situācijā un atrodi kaut kādus veidus, kā to izdarīt. Bet tas prāts, kas pietrūkst, man liekas, pirmkārt, valstiskā domāšana, kad tu domā par visu kopumā un mēģini kaut kā iedomāties, uz ko tad mums vajadzētu iet, kā vajadzētu valstij attīstīties un tad mēģināt atbilstoši šīm idejām realizēt savu politiku. Un otrs, es teiktu, ka arī tā praktiskā prāta kapacitāte bieži vien ir nepietiekama, un es diemžēl neatceros, kurš no ekonomistiem to ir teicis, ka valsts var savu labklājību palielināt būtībā divos veidos - ar jaunām tehnoloģijām un izgudrojumiem vai ar veiksmīgām administrācijas, pārvaldes sistēmām," teica Svece. Labas institūcijas dara valsti bagātu.
Viņš vērtēja, ka Latvijai tas īsti izdevies nav un medicīnas sistēmas piemērs būtu viens, kur ir vajadzīgs arī prāts, kur vajadzīgs izdomāt labu risinājumu. Tas ir prāta uzdevums, un to nespēj atrisināt, un, pēc viņa domām, šīs praktiskās prāta kapacitātes dažbrīd pietrūkst.
Viņš vērtēja, ka ir jābūt kaut kādiem principiem, pēc kādiem nolemjam veidot sabiedrību. Vai mēs gribam to tādu, kas ir kā Skandināvijā, kur ir liela sabiedrības sadarbība, palīdzība, vai mēs gribam tādu sabiedrību, kurā katrs ir pats par sevi, kas atkal vairāk atbilst ASV modelim. Filozofs domā, ka Latvijā šie jautājumi vienkārši nav uzdoti, lai gan tie ir vieni no būtiskiem politikas jautājumiem.
"Jesaja Berlins savā laikā rakstīja, ka politiķiem bieži vien patīk visus jautājumus pārvērst par tehniskiem jautājumiem, proti, par jautājumiem, kā nokļūt līdz mērķim, bet izvairīties no jautājumiem par mērķi, ko mēs gribam. Un es domāju, šie jautājumi ir svarīgi un politiķiem tie ir jāuzdod. Latvijā ir šis tehniskais gars mazlietiņ - par lielajiem jautājumiem lai domā filozofi, mēs te kaut kā atrisināsim. Nu, teiksim, bēgļu jautājums. Vai bēgļu jautājums ir tikai tehnisks jautājums par to, cik lielai vajadzētu būt naudai, kas tiek piešķirta tam vai citam bēglim? Bet kaut vai jautājums par to, kā mēs, Latvijas tauta, domājam par to, ko nozīmē karš un ko nozīmē citu tautu atbildība par tiem cilvēkiem, kuri ir nokļuvuši situācijā, kurā mēs neviens negribētu nokļūt? Ja mēs mazlietiņ par to padomājam, es domāju, parādītos vismaz citas tēmas un citi vārdi, kā mēs šo jautājumu risinām, kā mēs par to domājam," vērtēja Svece.
aplam
reptilis
Pravietisnejaukais