Salīdzinoši strauja un sabalansēta izaugsme tuvākajos divos gados turpināsies. To veicinās privātais patēriņš, kas izrietēs no nepieciešamības uzlabot sadzīves apstākļus, gan reālo ienākumu pieauguma. Arī eksports un kapitāla izdevumu nepieciešamība palīdzēs uzturēt IKP pieaugumu. Pozitīvākas perspektīvas iezīmējas arī pasaules ekonomikai. Tuvāko pāris gadu laikā šķēršļi pasaules izaugsmes paātrinājumam mazināsies. Fiskālo pasākumu pretvēju spēks pierims, bet pasaules centrālās bankas saglabās stimulējošu monetārās politiku. ASV ir nostājusies labas izaugsmes pozīcijās, kas sniegs iespējas arī eirozonai atgriezties pie ekonomiskās, finansiālās un politiskās stabilitātes, kaut izaugsme solās būt gausa. Starp valstīm un reģioniem turpinās pastāvēt cikliskās atšķirības izaugsmē, kas vairos domstarpības par īstenojamās ekonomikas politiku.
Salīdzinoši pozitīvais scenārijs balstās uz diviem pieņēmumiem: pirmkārt, saglabāsies zemas un stabilas inflācijas apstākļi, otrkārt, centrālo banku zemo procentu likmju politika tiks balstīta uz makroekonomiskajiem procesiem. ASV, Eiropā un Āzijā ir liels ekonomisko jaudu pārpalikums, kas nospiež algu kāpumu un izejvielu un energoresursu cenas. Tas centrālajām bankām sniedz manevra iespējas un iespēju nesteigties ar procentu likmju celšanu, un koncentrēties uz izaugsmi un nodarbinātību. Drīzumā nopietnu pārbaudi piedzīvos centrālo banku spējas pārliecināt finanšu tirgus, ka tās ir spējīgas kontrolēt situāciju un nodrošināt zemu inflāciju. Ja tās to nespēs, finanšu tirgos iespējamas krasas svārstības.
Iespējami arī pozitīvāki pavērsieni, ja ASV izaugsme izrādīsies straujāka. No otras puses, pastāv milzīgas neatrisinātas problēmas, kas uztur ievērojamus negatīvus riskus. Eirozonu apdraud vājā finanšu sistēma un nepieciešamo politisko lēmumu trūkums, kā arī strauji augošo valstu neizlēmība reformēt savas ekonomikas. ASV monetāro stimulu ierobežošana var radīt ekonomiskas un finanšu problēmas valstīm un reģioniem, kas atrodas atšķirīgos cikliskās attīstības posmos un var netikt galā ar augstākām procentu likmēm. Eirozonai ir nepieciešami vairāki gadi, lai sasniegtu privātā sektora parādsaistību samazināšanas mērķus. Izņemot finanšu sektoru, globālais parāds šobrīd ir lielāks nekā 2007.gadā. Tas nozīmē, ka procentu likmju kāpums atstātu tūlītēju ietekmi uz patēriņu, kapitāla izdevumiem, aizdevumiem un valsts finansēm.
Eirozonas krīze saglabās savu sarežģīto dabu. Šā gada laikā ir nostiprinājusies imunitāte pret negatīvajiem notikumiem. ECB milzīgā bilance būtībā likvidē likviditātes un maksātspējas riskus eirozonā. Kaut arī pārmaiņas makroekonomikas rādītājos ir apsveicamas, parāda un bezdarba līmeņi un citi faktori liecina, ka atpakaļceļš uz pilnīgu stabilitāti aizņems daudzus gadus. Augstais bezdarba līmenis uztur politiskās nestabilitātes risku un paver iespējas eiro skeptiķiem. Visticamāk, Grieķijai būs nepieciešama jauna parādu pārstrukturēšana. Arī Portugālei un Īrijai varētu būt nepieciešami parādu apkalpošanas atbalsta pasākumi. Tikmēr Krievijā ir vērojama izteikta izaugsmes palēnināšanās. Krievijai, neveicot reformas, būs grūti atgriezties pie iepriekšējiem izaugsmes rādītājiem. Kādi secinājumi? Neskatoties uz perspektīvu uzlabošanos, būtiski ir adekvāti novērtēt, bet nepārvērtēt situāciju arī Latvijas ekonomikā. Priekšplānā izvirzās pieprasījums pēc pirmskrīzes atmosfēras, jo īpaši budžeta sakarā. Laikā, kad ekonomika stabilizējas, pieaug vēlme neņemt vērā iespējamos riskus. Tiem ir tieksme no atmiņas izgaist. Cilvēka daba ir pakārtota vēlmei atcerēties labo un ignorēt slikto, kas padara atmiņu selektīvu un īsu. Tas ir viens no priekšnoteikumiem, lai kļūdas atkārtotos.